Dzimis arābs, kļuvis latvietis . Saruna ar Hosamu Abu Meri 9
– Dzīvesbiedre jūs nodēvējusi par arābu latvieti. Kā jūtaties šajā “ādā”, ko nozīmē Latvijā nodzīvotie divdesmit gadi?
H. Abu Meri: – Nozīmē ļoti daudz. Esmu nodzīvojis vairāk nekā pusi mūža Latvijā, jo no Libānas aizbraucu astoņpadsmitgadīgs. Te ir mana dzīve, mana izglītība un darbs, mana ģimene un bērni, šī ir mana valsts. Es negribu dzīvot nekur citur kā Latvijā, kaut šī nav mana dzimtene.
– Kāda bija ierašanās Rīgā 1993. gadā?
– Nolaidāmies mazā lidostā, ārā bija neparasti slapjš un auksts, jo Libānā oktobrī vēl ir vasarīgi silts. Neredzētas mašīnas, žiguļi un volgas, cilvēki arī mazliet citādi – īpatnējas sajūtas. Adresi “Latvijas Medicīnas akadēmija” izvēlējos nejauši. Libānā ir ļoti liela konkurence, lai studētu medicīnu, un mūsu ģimenes rocībai – arī tā kā par dārgu. Man bija varianti Francijā, Ungārijā, bet kāds paziņa ieminējās par Latviju, kur ir salīdzinoši lēta izglītība un iespēja mācīties angliski. Firmā, kur kārtoja studēšanu Rīgā, man parādīja brīnumskaistas bildes – Vecrīgas skatus, pastāstīja, ka no Sv. Pētera baznīcas torņa esot redzama Zviedrija, bet, ja es jūras krastā iemetīšot akmeni, tas nokritīšot arī Zviedrijā. Reklāma uz goda, jo pats “National Geography” žurnālā biju lasījis, ka Latvija ir viena no Baltijas valstīm, bijusī PSRS sastāvdaļa.
– Vai libāniešu studentam iedzīvošanās Latvijas klimatiskajos un pārējos apstākļos bija viegla?
– Ne pārāk, bet jaunībā ātrāk adaptējas. Pirmkārt, apstākļiem neatbilda līdzpaņemtā garderobe. Es sapratu, ko nozīmē plus 27 grādi, bet man bija neiedomājami, kā ārpus Ziemeļpola un Sibīrijas kādā zemē termometrs var rādīt mīnus 27. Mamma neticēja, kad viņai februārī zvanīju. Viņa neticēja, ka tādā aukstumā iespējams iet uz ielas. Otrkārt, ēdiens. Tolaik Āgenskalna tirgū tomātus pārdeva turpat, kur drēbes. Tikai vēlāk parādījās pārtikas lielveikali, kādus pazīstam. Kad Ziemassvētkos biju Beirūtā, lidoju atpakaļ ar 100 kg kravu – siltās drēbes, mājas ēdieni, pat libāniešu maizes krājums diviem mēnešiem. Treškārt, valoda. Mūsu kurss bija pirmais eksperimentālais ar nodarbībām latviešu valodā. Iepriekš ārzemnieki mācījās angliski un krieviski. Praktizēties uz ielas bija tikpat kā neiespējami, tajā pašā tirgū omīte pārdevēja neparko neticēja, ka arābs varētu saprast latviski un pastāvīgi ar mani runāja krieviski. Biju spiests pie otrkursniekiem uzzināt, kā krieviski ir maize, kartupeļi. Latviešu valodu apguvu un izmantoju 4. kursā, kad vajadzēja iet uz klīniku, saprasties ar slimniekiem. Valodas “skolotāji”, kas bija slimnieki, lielākoties, protams, bija laucinieki, jo rīdzinieki pārsvarā runāja krieviski.
– Kad izlēmāt kļūt par Latvijas pilsoni? Kāpēc izdarījāt šādu izvēli?
– Pilsonību 2007. gadā man piešķīra Saeima. Biju rosīgs sabiedriskajā dzīvē, darbojos līdzi integrācijas lietās, runāju latviski, aizstāvēju minoritāšu vēlmi integrēties latviskā vidē. Daži deputāti, ministrs Kastēns mani virzīja pilsonības iegūšanai. Kad tas notika realitātē, es darbā Diagnostikas centrā klausījos translāciju no Saeimas sēdes. Vārdu deva Antai Rugātei, Pilsonības piešķiršanas komisijas vadītājai, un viņa tik izjusti runāja, ka Hosams Abu Meri būtu pelnījis šīs valsts pilsonību, ka man tiešām nobira asaras. Tas man arī daudz nozīmē, zināmā mērā biju gājis “pēc balvas”. Dibināju libāņu kultūras biedrību. Ar to sāku iet sabiedrībā, vairāk izprast latvisko mentalitāti, vēsturi, kultūru. Sešos septiņos gados tas manī tik dziļi nosēdās, ka izjutu nepieciešamību kļūt par pilsoni Latvijā. Tagad tāds esmu, es te dzīvoju, un man ir pienākumi pret valsti.
– Hosam, esat izmantojis vienu no pilsoņa tiesībām – darbojaties politiskajā partijā “Vienotība”. Augstu stāvošas biedrenes brīdina, ka varas partija pārvēršas par “Tautas partiju” – 2, cilvēki ievērojuši, ka “Vienotība” nereti kļūst augstprātīga, nerēķinās ar citu domām. Vai jums arī ir kritisks skats uz notiekošo?
– “Vienotībā” sapulcējušies cilvēki no dažādām partijām, ar dažādu iepriekšējo pieredzi un praksi, kas ne vienmēr domā tā kā politikā jaunienācēji. Es sevi skaitu pie “jaunajiem”, kuri grib vairāk atklātības, varbūt ir citi, kas labprāt ietu pa Latvijas politikā ierastām sliedēm. Tajā pašā laikā gudri un pieredzējuši līderi ir “Vienotības” bagātība, taču jāgatavo cienīga maiņa. Esmu, piemēram, priecīgs, ka frakcijas vadītāja vietnieks, gados jaunais Smiltēns vairāk parādās publiski ar savu viedokli. Tomēr esmu arī piedzīvojis stipru konkurentu nobīdīšanu, kamdēļ izstājos no Rīgas domes vēlēšanu listes. Sarakstu sagatavoja ne visai demokrātiski, tur bija diezgan sīva cīņa par vietām, augstākiem kārtas numuriem.
– Tagad taču vadošie vienotībnieki cits pēc cita atsakās no vietām! Vilks negrib kandidēt, Viņķele nekad vairs par labklājības ministri neiešot.
– Ministra postenis ir nopietns un atbildīgs, bieži vien bez gandarījuma un vienos stresos. Bojā dzīvi, nervus, veselību. Viņķeles lauciņā viscaur jāstrādā ar neapmierinātiem cilvēkiem – ar pensionāriem, kam zemas pensijas, ar bezdarbniekiem, un lielu atbalstu viņa vis nesaņem. Taču nepiekritīšu “pareģiem”, kuriem liekas, ka “Vienotība” šķelsies. Te ir iekšējā konkurence, intrigas un droši vien atsevišķi cilvēki, kam šķiet, ka citur veiksies labāk. Bet daudzi grib turpināt strādāt. “Vienotībai” ir kritusi grūtā vadošās partijas loma. Koalīcijā līdzās ir otri, kas tūlīt draud sabrukt…
– Varbūt jāaicina talkā “Saskaņas centrs”, jāatsaucas Urbanoviča aicinājumam būt par racionāliem politiķiem?
– Zatlers aicinājis “SC” ņemt līdzi valdībā, un ne visi arī “Vienotībā” ir kategoriski pret aicināšanu. Taču pirms šīs valdības uzstādīja prasības – sākot ar okupācijas, vienas valsts valodas atzīšanu un pārējās. Tās nav politiķu nodiktētas prasības, bet ļoti svarīgi jautājumi gan “Vienotībai”, gan Latvijas iedzīvotājiem kopumā. Saprotamas atbildes “SC” nedeva. Un es domāju, ka tas būtu ļoti drosmīgs premjerministrs, vai viņš būtu no “Vienotības” vai ZZS, kurš nākamgad pasauks “Saskaņu” valdībā. Viņi tomēr pārstāv lielu procentu valsts pilsoņu, viņiem, iespējams, ir jādod amati, kur sevi parādīt – kaut tai pašā labklājības jomā, bet jāpatur spēkā tie paši noteikumi kā pirms trim gadiem. Par okupāciju un valodu, kā arī jāspēj vienoties par plānu, kā kopā strādāt četrus gadus. Tikko svinējām LTF 25 gadus, svinam 4. maiju un 18. novembri – nu tad sakiet, okupācija bija vai nebija?
– Valsts doktrīna pagaidām saka, ka bija.
– Bija! Vai kādam no “SC” prasa kompensāciju maksāt? Viņi taču paši apgalvo, ka “SC” vēlētāji krievi arī bijuši uz barikādēm. Pareizi, bija arī cittautieši. Un pret ko cēla barikādes? Pret to, lai nenožņaugtu tikko brīvībā pēc okupācijas izrāvušos republiku. Jājautā, kas tā ir par 1940. gada okupācijas neatzīšanas politiku, ko piekopj “SC”? Man liekas, ka viņiem no ārzemēm neļauj to atzīt. Un vietējie “Saskaņas” politiķi nevar un nevar sevi atdalīt no svešās ietekmes.
– Kā arābu latvietim liekas – vai tautai ir tiesības rakstīt preambulu savai Konstitūcijai, ja tai šķiet, ka tādējādi nostiprinās valsts pamatus, ko citiem labpatīk kustināt un ļodzīt?
– Ļoti atbalstu Levita ideju. Mūsu valodas un Satversmes nostiprināšana būtu derīga tāpēc vien, ka esam Eiropas Savienības globālajā “jūrā”. Maza valsts, maza tauta. Ja nesargāsim savas vērtības un valstiskumu, šai plašumā pēc 50 – 100 gadiem varam raukties arvien mazāki, nedod Dies, kļūsim kā lībieši, kurus pūlamies glabāt kā šai zemei piederīgu, bet izzūdošu minoritāti. Par laimi, tas ir nokļuvis “Vienotības” darba kārtībā, kad katrā valdes sēdē runā, ka vajadzētu celt demogrāfiju, mazināt uz vietas esošo nevienlīdzību, panākt, lai cilvēki nebrauc prom, uzlabot tautas veselības aizsardzību. Tam jākļūst par praktisko piepildījumu tam, ko Levits ar domubiedriem ierakstīs Satversmes priekšvārdā. Valdībām desmit gadus uz priekšu būs jārīkojas, lai tauta nekristos skaitā un valsts kļūtu patiesi stipra, – tā es rezumētu no vienas puses. No otras puses, preambulas rakstīšana kļuva aktuāla pēc tam, kad valodas referendumā apdraudēja valsts valodas tiesības. Valstisko vērtību uzsvēršana Satversmē būs otrs eksāmens tiem, kuri gribēja panākt krievu valodu par otru valsts valodu. Vai viņi attapušies un vairs nevēlas ļodzīt valsts pamatus? Labi, ka tik gudrs jurists kā Levits nāk ar piedāvājumu – redzēsim, kā Latvijas partijas reaģēs, kādai identitātei piekritīs šeit dzīvojošie cittautieši. Pateikšu par sevi. Esmu dzimis arābs, bet bez arābu valodu prasmes citādi nejūtos kā arābs. Identitāti veido cilvēks pats, kāds viņš ir, un es esmu šai valstij piederīgais. Diemžēl esmu ievērojis, ka daudz ilgāk par mani Latvijā nodzīvojušie nereti izvēlas identificēties ar ko citu – ne latvisko.
– Zinu, ka interesējaties par Latvijas kultūru, vēsturi, īpaši par politikas vēsturi.
– Kopš 1993. gada, latviski lāgā neprazdams, skatījos ikvakara “Panorāmu”. Acu priekšā toreizējais premjers Māris Gailis un citi tai rindā. Man arvien pieauga interese par politisko dzīvi šajā valstī – tā ir ļoti kūsājoša. Nav tradicionālā svārsta principa, kad kreisie mainās ar labējiem. Latvijā jaunās partijas izaug kā sēnes, notiek dīvainākās pārvērtības un pārģērbšanās – akurāt kā kino! Vēsturiski taču tā nebija. Bija divas stabilas partijas – LZS un LSDSP, kuras dalīja varu pēc kārtas, un mazāki spēki tinās apkārt. Šodienas nestabilitāti skaidroju kā tīneidžera gadus Latvijas atjaunotnes 20 gadu politikā. Tāda pusaudža skraidīšana īsajās bikšelēs, bet rekur viņam jau dīgst ūsas, nav jāklausa mamma un tētis, tu domā, ka pats visu zini un māki. Politikā tāpat kā dzīvē briedums parādīsies ap 30 gadiem, kad visi būsim guvuši vairāk mācības. Es gan mierinu ar domu, ka visās valstīs politiķi sastrādā muļķības, arī “pieaugušās” zemēs. Nenoliedzami, man ir sajūta, vērojot no malas, ka daži partijnieki tiecas uz Saeimu tikai pēc algas un vietas. Aiz viena otra rēgojas biznesa plāns. Stājoties “Vienotībā”, neprasīju ne pēc amata, ne pēc atalgojuma. Man ir darbs un ienākumi, un bija tā varbūt naivā doma, ka varu palīdzēt kaut ko mainīt. Mainīt to nenormālo korupciju un valsts izzagšanu, kas turpinājās gadiem ilgi. Kad 1993. gadā te ierados, nedzirdēju, ka Latvijā būtu kāds miljonārs. Un drīz viņi sāka rasties – naudasmaisi, milzīgu nekustamo īpašumu pārvaldītāji, privatizētāji. Notika daudz neglītu lietu, ka sāka šķebināt – vai vienreiz nepietiks izmantot valsti sava biznesa interesēs?
– Vai un ko esat lasījis par Kārļa Ulmaņa laikiem?
– Par ulmaņlaiku, lūk, ko sapratu. Ka dzīve Latvijā bija ļoti labā līmenī. Zemnieki tika atbalstīti, uz Eiropu eksportēja produkciju, ražošana attīstījās, iedzīvotāju dzīves apstākļi atbilda Eiropas standartiem. Ar okupāciju viss apstājās un vairs negāja uz priekšu, bet tagad gados vecāki ļaudis maz teikuši – nebūtu slikti dabūt ulmaņlaikus atpakaļ. Diemžēl daudz ietekmējusi ilgā attālināšana no Eiropas. Par to diktatūras momentu. Kas ir demokrātija? Vai Amerikā tagad ir demokrātija? Vai Latvijā viss notiek demokrātiski? Vai demokrātija nozīmē, ka uz ielas varu iziet pliks? Vai demokrātijā augstākā brīvība ir uz Doma laukuma lamāt prezidentu? Manuprāt, tā būtu amorāla rīcība, nevis demokrātija. Toreiz ulmaņlaikos dzīvojošajiem bija brīvības sajūta – tā reāli bija. Ja pārmet Ulmanim vadonismu, apvērsumu, tad es pretī liktu apsvērumu, ka viņš tikai piepildīja daudzu Latvijas iedzīvotāju gribu. Vēsturē taču aprakstīts, kā svaidījās Latvijas valsts laiviņa daudzpartiju sistēmā un cik mērķtiecīgi politiku ievirzīja Ulmaņa laikā, ceļot cilvēku labklājību. Tas palicis atmiņā kā Latvijas pacēluma periods, kā labākie laiki vēsturē.
– Tāpat kā cauri okupācijas gadiem izdzīvoja ulmaņlaikos ieaudzinātais patriotisms, Latvijas valstiskuma gars.
– O! Tā kā ne tik daudz no svara ir izmantotie līdzekļi, kā līderis ticis pie varas, bet tas, kā viņš realizējis varu. Pēc gadiem tāpat atskatīsimies, kā cilvēki dzīvoja Dombrovska laikā no 2009. līdz 2013. vai vēlākam gadam. Un arī neskaitīs tikai no tā aspekta, cik man toreiz bija kabatā naudas! Galu galā katram pašam ir iespēja mainīt dzīvi uz labo pusi. Valdība nevar visu mūžu būt vienam vīram ar rokām, kājām un galvu uz pleciem par stuti un uzturēt viņu ar pabalstiem.
– Vai partijai, kas zaudējusi un vēl var zaudēt diezgan daudzus līderus, nederētu papildinājums? Vai “Vienotībā” būtu ņemams, rau, Godmanis, reformu puiši?
– Viņš nav izteicis vēlēšanos, bet gudru pieredzējušu cilvēku pievienošanās “Vienotībai” nenāktu par sliktu. Godmanis neraujas līderos, viņš teicis, ka vēl gribētu izmantot savas zināšanas. Godmani vērtē ļoti pretrunīgi, cilvēki daudz ko pārmet, bet arī mums partijā ir personības, kuras pieminot, internets uzreiz aizdegas kā sausa zāle. Bieži tie nav objektīvi vērtējumi.
– Hosamu Abu Meri arī ieraudzīsim Saeimas deputātu kandidātu listē?
– Ja politikā darbojies, tad jārēķinās ar iespēju, ka partija uzticēsies un virzīs tevi par deputātu.