Vai, ierodoties Latvijā, dzemdniecības jomā viss šķita nesaprotami un bezcerīgi? 6
Kamēr šajā jomā strādā dzīvi cilvēki, kurus interesē viņu profesija, nekas nav bezcerīgi. Tādi cilvēki spēj pamazām kaut ko pārveidot.
Par visas Austrumeiropas vēsturi man bija visaptverošs ieskats, par Baltijas valstīm un Latviju it sevišķi, tāpēc nebija nekādu ilūziju par to, kāda šeit ir dzemdniecība. 1989. gadā tas acīmredzot bija Dieva sagatavots attīstības ceļš. Biju paņēmusi līdzi dažas grāmatas, kas varētu interesēt dzemdniecībā strādājošos. Sastapos ar dažiem ginekologiem, piemēram, ar dakteri Jevgeņiju Kalēju, kurš Latvijas Universitātē lasa lekcijas dzemdniecībā, bet tolaik bija Saldus slimnīcas dzemdību nodaļas vadītājs. Pirmais Latvijā, kurš ļāva tēviem piedalīties dzemdībās. Viņš noorganizēja braucienu pa Latvijas dzemdību nodaļām. Biju sagatavojusi materiālus par bērna attīstību pirms dzimšanas, par abortiem, par dzemdībām. Rādīju zviedru fotogrāfa Lenarta Nilsona attēlus, kurš ar laparoskopijas tehnoloģiju fotografējis bērna attīstību mātes vēderā. Šie attēli atstāja lielu iespaidu. Padomju laikā taču mācīja, ka aborts ir normāla ģimenes plānošanas metode, ka vairāk par diviem bērniem nevajag… Cilvēka sirds tomēr jūt, ka aborts ir pāridarīšana dzīvībai, sāpes paliek. Tāpēc klausītājos bija liela atvērtība.
Zināju: ja es gribu kaut ko labu ieviest Latvijā, man šeit jādzīvo, jāstrādā un jāstāsta, ko uzskatu par patiesu un labu. Cilvēkiem bija zudusi ticība dabiskām dzemdībām kā drošai norisei. Tā lēnām atdzimst, bet pagaidām tikai pavisam maza sabiedrības daļa spēj šo ideju pieņemt un vēl mazāka domā par dzemdībām mājās.
Ne jau tikai Austrumeiropā, arī citās civilizētajās pasaules daļās un pat necivilizētajās pieaug paļaušanās un ticība medicīnas tehnoloģijām un aparātiem, idejai, ka tie spēj kontrolēt labāk nekā cilvēks. Mēs domājam, ka tad, ja varam kontrolēt, drīkstam arī noteikt nākotni, izlemt par dzīvību un nāvi. Tā nu gluži nav!
Nesaku, ka tehnoloģijām medicīnā vispār nav vietas. Protams, ir – lai labāk novērotu pacientus, atbalstītu medicīnas personālu darbā. Bet ne tādēļ, lai aparātiem uzticētos vairāk nekā cilvēka spējām. Ja visas dzemdētājas skata kā potenciālus riska faktorus, kurp gan mēs ejam?! Tad normālajam vispār vairs nav vietas! Paldies dievam, lielākā daļa dzemdētāju ir veselas un spēj dzemdēt pašas, ja viņām to ļauj.
Vai pie mums neļauj?
Neļāva un daudzviet arī neļauj, bet nevajadzētu to uztvert kā medicīnas noliegšanu vai stacionāru nomelnošanu. Esmu ļoti pateicīga, ka ir slimnīcas un strādā diezgan labā līmenī, ja man turp jāpārvieto sieviete no mājas dzemdībām. Cenšos darīt visu, lai būtu laba sadarbība mūsu klientu labā. Ir jaukāk, ja var komunicēt un atbalstīt, nevis redzēt sevi kā pretējās puses.
Vai abas puses pašlaik ir tuvojušās viena otrai?
Tās ir divas dažādas pasaules. Medicīniski uz dzemdībām skatās kā uz krīzes notikumu. Es uzskatu, ka radības ir dabiska norise, kur retu reizi vajadzīgs medicīnas atbalsts.
Vai ir tik būtiska nozīme, kas – vecmāte vai ginekoloģe – novēro grūtniecību no sākuma līdz dzemdībām un arī pēc tam, ja sieviete šim cilvēkam uzticas un atrod kopīgu valodu?
Ja paraugās, kāda kuram darba specifika un kam tiek veltīts laiks, jāsecina: tam tomēr ir nozīme. Ginekologs ir ārsts, kam jāārstē slimības. Vecmātes meklē veselību stiprinošus resursus konkrētajai sievietei viņas dzīvesvietā, viņas attiecībās. To, kas nodrošina veselīgu grūtniecību un normālas dzemdības. Ginekologiem tam nav laika, tāpēc sievietes bieži vien neatveras, sak, ko es apgrūtināšu viņu ar savām problēmām. Bet grūtniecības laikā sievietē notiek iekšējas pārmaiņas: viņa domā par to, kā dzemdēs, vai viņa var vai nevar to paveikt, kāda ir bērna loma dzīvē. Šīs pārdomas ir svarīgs faktors dzemdībās, tāpēc man sievietei jāsniedz pārliecība, ka varu viņai veltīt tik daudz laika, cik nepieciešams. Tad viņa kādā brīdī atklājas, šaubas un pārdomas nāk gaismā. Var strādāt un cerēt, ka dzemdībās tās nekļūs par zemūdens klinti, kas novirzīs no pareizā ceļa, ka dzemdības attīstīsies normāli, tām būs vajadzīgā dinamika un progress. Tāpēc ir vajadzīga dzemdniecības medicīna.
Kas visbiežāk ir šīs zemūdens klintis? Bailes no sāpēm?
Nē, ne tik ļoti. Sievietes, kuras vēlas dzemdēt dabiski, saprot, ka tas ir veselīgāk un drošāk bērniņam. Viņas nolemj iztikt bez atsāpināšanas un zina, ka būs vajadzīga pacietība. Vairāk baidās par to, kāds būs bērns, ienākot šajā pasaulē. Ir daudz stāstu par šausmām, kas var notikt dzemdībās. Tie iedarbojas kā smaga blokāde.
Lai iemācītos, kā apieties ar bailēm, vajag ilgu laiku. Vispirms nebēgt no tām, neizlikties, ka to nav, bet pazīt. Tas ir garīgais ceļš, arī attiecību veidošana ar Dievu, kuram uzticēt bailes un uzticēties, domājot: es šodien dzīvoju un ceru, ka arī rīt dzīvošu, man ir dāvāts bērns, lai viņš dzīvotu, un es drosmīgi dzīvoju no dienas dienā, dzemdībās – no kontrakcijas līdz kontrakcijai. Nav nekā lielāka, labāka un drošāka par šo spēju uzticēties. Protams, vajadzīgs laiks, lai tā veidotos. Vislabāk, ja šis process sākas pirms grūtniecības, Jāņem vērā, ka grūtniecībā sieviete ir ļoti maiga, atvērta. Daļēji to panāk hormoni, daļēji – apziņa, ka viņa dod mājvietu mazam cilvēciņam un kļūst atbildīga par otru.
Ienāca prātā joks, ka nekad ticīgo skaits nepieaug tik strauji, kā lidmašīnai paceļoties un nolaižoties.
Atzīšos, man arī ļoti nepatīk lidmašīnas pacelšanās un nolaišanās! Ikreiz nodomāju – tagad es fiziski jūtu, cik atkarīga esmu no sargāšanas. Ja ir attiecības ar Dievu, no tām nāk miers un mierinājums, kas ir augstāks par cilvēka saprātu. Vienkārši nav nekā labāka.
Runājot par grūtniecību un dzemdībām, jāsaprot, kad vajadzīgs atbalsts, kad nepieciešama ārstēšana, kurām dzemdētājām tiešām labāk dzemdēt stacionārā un kad viņas bez vilcināšanās vajadzētu pārvietot no mājām uz stacionāru.
Tātad neņemat tikai tādas sievietes, par kurām skaidri zināt, ka viņas spēs dzemdēt mājās?
Es jau neesmu Dievs, nevaru to zināt! Novērtēju viņu veselības stāvokli un uzklausu, kāda ir motivācija dzemdēt mājās. Ja sieviete saka, ka nepatīk slimnīca, tā tomēr nav pārliecinoša atbilde. Svarīga ir griba dzemdēt pozitīvā izpausmē: “Es gribu dzemdēt pati!”
Runājot par motivāciju, diez vai bieži dzirdat stāstus, kā sievietes jau paaudzēs dzemdējušas mājās.
Paaudzēs sievietes mājās dzemdējušas pavisam reti, jo bija pārtraukums. Padomju laikam sākoties, vecmātēm tika atņemta autonomā kompetence pieņemt dzemdības, viņas drīkstēja praktizēt tikai stacionāros un pavisam drīz tika degradētas par ārstu pavēļu izpildītājām. Līdz ar to zuda šāda dzemdību kultūra.
Kāds Latvijā ir mājdzemdību īpatsvars, un kā šajā ziņā izskatāmies salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm?
Domāju, pašlaik ir tuvu vienam procentam, un šis daudzums palielinās. Vācijā oficiāli runā par trim un vairāk procentiem. Anglijā skaitās desmit procentu. Tur valsts veselības aprūpes sistēma ļauj sievietei pēdējā brīdī izlemt – nē, uz stacionāru nebraukšu, gribu dzemdēt mājās! Tad viņai ir tiesības zvanīt uz slimnīcu un pieprasīt, lai atsūta vecmāti. Taču tas nav veiksmīgs modelis, jo šīs divas pasaules – stacionāro un mājdzemdību – nevar apvienot. Stacionāra vecmātes sniedz aprūpi pēc tādiem pašiem principiem kā slimnīcā, un, kā liecina nesen veikts pētījums, ir ļoti augsts pārvešanas procents. Slimnīcu vecmātes gaida, ka sieviete dzemdēs raiti, piedāvā smieklu gāzi sāpju noņemšanai. Tas nozīmē, ka viņas sašaurina sievietes lomu un atbildību. Nav bijis arī iepriekšējas sastapšanās un iepazīšanās, kas rada uzticību.
Vai jūs uzmeklē tikai turīgi cilvēki?
Nē, nepavisam! Pie manis vēl neviena naudas dēļ nav bijusi spiesta atteikties no mājas dzemdībām. Mēs vienmēr varam atrast sadarbības veidu, modus vivendi – manam tēvam ļoti patīk šis latīņu teiciens. Ārpusstacionāra dzemdības nav luksuspakalpojums.
Arī modes lieta ne?
Modes lieta nē. Atgriešanās pie pamatiem, nevis atgriešanās viduslaikos, kā kritiķiem patīk izteikties.
Vai atgriešanās pirtiņā.
Pirtiņā – jā, bet pārnestā nozīmē. Pirtiņa bija vieta atstatus no parastās ikdienas, trokšņa, cilvēkiem. Neliela, tumša, tīra, silta telpa. Tā ļoti atgādina situāciju mammas puncī – patvēruma un miera vieta. To mēs ar mājas dzemdībām varam sniegt. Nevis skatīties pagātnē, bet gan attīstīt sievietē to, kas viņā ielikts, atbalstīt to, ko viņa spēj.
Vai redzat savai misijai pēctecību?
Redzu grandiozu pēctecību! Labāku, nekā pirms desmit gadiem varēju sapņot. Man vienmēr paticis piedalīties arī izglītošanā, kolēģu tālākizglītībā un jauno vecmāšu mācībās. Tas notiek – ne tikai es, bet arī citas kolēģes dzemdībās ņem līdzi jaunās vecmātes. Viņas palīdz kā asistentes un, vērojot un dzīvojot līdzi, apgūst mājdzemdības.
Arvien vairāk sieviešu vēlas būt dūlas. Viņas bieži vien kļūst par vecmātēm – šīm sievietēm pašām ir bērni, daudzas dzemdējušas mājās. Viņas atzīst dabisko dzemdību un sievietes kompetences stiprināšanas vērtību.
Runa ir ne tikai par dzemdībām, bet par sievieti kā personību. Stiprinot patstāvību, viņa attīstās par spējīgu sabiedrības locekli. Tas ir augstākais mērķis. Pēc dabiskām dzemdībām, kas nav bijušas ātras un vieglas, sievietē vairojas apziņa, ka viņā ir spēks. Tas saglabājas un noder citās dzīves situācijās. Tā mēs atbalstām uz demokrātiju gatavas sabiedrības augšanu.
Un kur tajā visā ir tēvs?
Vīrietis arī nobriest, ja grūtniecības un dzemdību laikā dzīvo līdzi sievai. Ja ne, viņš ir apdalīts, palaidis garām kaut ko ļoti svarīgu, ko piedāvā dzīve.
Nav tādu mājdzemdību, kad vīrs ar rokām un kājām būtu pret klātbūšanu. Ja izdodas uzklausīt viņa bažas un bailes, parasti tās arī atrisinās. Viņš dziļāk izprot notikuma būtību. Tāpēc vajadzīga saskare arī ar vīrieti, jo viņš ir ļoti svarīgs cilvēks – tētis, vīrs, atbalstītājs un bruņinieks. Dzemdībās – ļoti svarīgs ar savu emocionālo klātbūtni. Viņam veidojas dziļāka saikne gan ar dzīvesbiedri, gan ar bērniņu.
Un kur tad dzemdībās ģībstošie tēvi?
Viņiem nav laika ģībt! Viņiem ir sava loma. Ne tik daudz fiziskā darbībā, kā klātbūšanā. Var palīdzēt sievietei iekārtoties ērtāk, pamasēt muguru, kopā paelpot. Telefons tiek izslēgts un nolikts malā… Tas nav tik pašsaprotami, jo dzīve ir strauja, vīrietis daudz strādā ārpus mājas, atbild par iztiku. Kopā pavadītais laiks ir rets dārgums, un dzemdības ir šāds laiks.
Taču es neko neuzspiežu. Ja kāds tēvs saka – es sirsnīgi dzīvoju līdzi, bet neredzu savu lomu tajā –, vai arī, ja sieviete apgalvo, ka viņam tur nav jābūt, mēs neuzstājam. Bet tas drīzāk ir izņēmums.
Vai visas jūsu klientes grib daudz bērnu?
Ne visas, bet lielākā daļa gribētu vairāk bērnu nekā sabiedrībā vidēji. Daudzām ir trīs un vairāk bērnu. Tas izskaidrojams ar to, ka viņām ir vairāk prieka, miera, atbalsta. Runājot par mājdzemdībām, man ir svarīgi noskaidrot, kurš būs mājās pēc tam, kurš rūpēsies par māti un jaundzimušo. Māte var rūpēties par bērniņu, bet kādam viņa jāatslogo, jāļauj atpūsties. Visbiežāk to dara vīrs. Viņam tas ir svarīgs laiks – iespēja rūpēties par ģimeni, ne tikai naudu pelnot, bet arī ar klātbūtni, vairāk nodarbojoties ar vecākajiem bērniem. Ļoti daudz patiesības ir teicienā, ka vīrs vislabāk var izrādīt mīlestību pret bērniem, mīlot viņu māti.
