Atzīties neglītākajās izjūtās. Patiess stāsts par pēcdzemdību depresiju 1
Kā sapratāt, ka jums ir pēcdzemdību depresija?
“Pasaulē bija nācis mūsu pirmais bērniņš. Prāvs, vesels un ļoti gaidīts – vissvarīgākie priekšnoteikumi, lai varētu justies laimīga, taču man visu laiku gribējās raudāt, pēkšņi šķita, ka dzīvei nav jēgas,” atklāj Elīna Brila. Viņa ir pārvērtējošā konsultante, dibinājusi Labo domu pieturu, kur ļoti daudziem palīdzējusi tikt galā ar smagiem pārdzīvojumiem un situācijām. Zināšanas un pieredze psiholoģijas jomā diemžēl pašu nepasargāja no iestigšanas depresīvās izjūtās pēcdzemdību periodā, tomēr ļāva tās diezgan ātri apjaust un pievarēt.
Šāda diagnoze man nekad nav noteikta, taču par pēcdzemdību depresiju esmu daudz lasījusi, tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka man bija ļoti daudz tai raksturīgu simptomu. Ja būtu devusies pie ārsta, visticamāk, man būtu šī diagnoze, taču tik tālu netiku, jo pati sāku kārpīties laukā no nomācošā stāvokļa.
Ko tik’ dzīvē nav nācies piedzīvot, bet ar šādām izjūtām ne reizi nebiju saskārusies. Protams, man bijis emocionāli slikti un grūti, tomēr depresīvas izjūtas ir kas pilnīgi cits. Tās nav iespējams kontrolēt, tās rodas bez loģiska iemesla. Kaut gan tikko bija piedzimis mūsu ļoti gaidītais bērniņš, man pilnīgi izzuda dzīvesprieks un visu laiku gribējās raudāt. Tiešām visu laiku. Kolīdz vīrs izgāja no palātas, izplūdu asarās. Par ko? Mani nomāca neizskaidrojamas, fundamentālas skumjas par dzīves jēgu. Agrāk, pat sarežģītajos pusaudzes gados, par to nebiju aizdomājusies. Piemēram, gāju pastaigā ar bērnu ratiņos, ārā spīdēja saule, viss skaisti un jauki, taču pēkšņi ieraudzīju pretī nākam sirmgalvi un atkal kaklā uzkāpa kamols. Bērns ir piedzimis, bet, redz, kāds viņš kļūs! Vienkārši novecos, un viss. Kāda tam jēga?
Brīžiem izjūtas bija tik nospiedošas, ka gribējās tikai gulēt un neko nedarīt. Kāda jēga ģērbt bērnu un iet ārā? Kāda jēga kārtot māju? Kāda jēga gatavot ēst? Nekam nav jēgas.
Ar prātu sapratu, ka šīs domas ir muļķīgas, pilnīgs bezsakars, tomēr tās atkal un atkal piepeši izlīda no psihes un neizskaidrojamā veidā pārņēma savā varā. Depresiju bieži salīdzina ar caureju, jo ne vienā, ne otrā gadījumā nelīdz frāze “Saņemies!”. Tas tiešām nav iespējams, jo drūmās izjūtas nāk virsū, vai to gribi vai ne. Mani it kā ieskāva tumšs mākonis, kas visu lika skatīt melnās krāsās.
Kāds varēja būt nospiedošo izjūtu cēlonis?
Daudzas jaunās mammas iestieg depresijā, jo pirms dzemdībām iztēlojušās, ka dzīve ar bērnu būs skaista, viegla un bezrūpīga, viņš visu laiku mierīgi gulēs gultiņā un, ieraugot vecākus, laimīgi smaidīs. Man šādas ilūzijas nebija. Zināju, ka gan fiziski, gan emocionāli būs grūti, jo daudzām manām draudzenēm jau bija bērni.
Depresīvo izjūtu rašanos noteikti veicināja tas, ka man bija neplānots ķeizars. Tā bija milzīga vilšanās, jo grūtniecības laikā izlasīju teju visu pieejamo literatūru par dabiskām dzemdībām. Par ķeizargriezienu – pilnīgi neko, jo pat neiedomājos, ka varētu neizdoties dzemdēt pašai.
Atrados ļoti labā slimnīcā, man bija brīnišķīga vecmāte, ar kuru jau gaidību laikā izveidojās sirsnīgas attiecības. Viņa dzemdību procesā bija ar mani un par mani, ne brīdi nešķita, ka ietu pret manām vēlmēm vai izjūtām. Taču, slimnīcā pavadot nedēļu, diemžēl nācās saskarties ar citām dežurējošām vecmātēm, no kurām izjutu ļoti nesaudzīgu attieksmi un varas demonstrēšanu. Ieskicēšu spilgtākās epizodes.
Mums ar vīru tas ir pirmais bērns. Aprūpes ziņā vēl daudz ko nezinājām un nesapratām, baidījāmies izdarīt nepareizi. Nebija ne jausmas, kādai jāizklausās mazuļa pirmajai atraugai, kad jāmaina pirmais pampers. Vienā brīdī palātā ienāca vecmāte un demonstratīvi, ar ļoti lielu neiecietību, pat dusmām, it kā darītu kaut ko, kas neietilpst viņas pienākumos, bez jebkādiem paskaidrojumiem ķērās pie bērna autiņbiksīšu nomaiņas. Piepeši uzkliedza manam vīram: “Cik ilgi jūs skatīsieties? Vai tad tas nav jādara jums?” Tas bija tik pazemojoši, lika justies kā nekam nederīgiem vecākiem. Saprotu, ka nevienam nav laika auklēties, nemaz negaidīju uķi-puķi attieksmi, bet tas nudien bija par traku. Man nekad agrāk nav bijis jāmeklē pēc vārda, lai sevi aizstāvētu, taču tobrīd jutos tik aizvainota, ka nespēju pateikt neko. Atskatoties uz šo notikumu, saprotu, ka būtu tikai normāli, ja vecmāte ienāktu, iepazīstinātu ar gaidāmo darbību, pieaicinātu un iedrošinātu manu vīru. Vai tad viņam vajadzēja lēkt augšā, grūst viņu nost un uzstāt, ka pats mainīs autiņbiksītes?
Vēlāk cita vecmāte pārkāpa visas robežas, paziņojot: “Mēs ar kolēģēm esam ievērojušas, ka jūsu vīrs neko nedara, nāk uz šejieni tikai gulēt.” Man trūka vārdu. Kā viņām kaut kas tāds varēja ienākt prātā, un kāpēc tas vispār bija man jāsaka? Patiesībā vīrs mani ļoti atbalstīja, taču jutās vēl nedrošāks savā jaunajā – tēva – lomā.
Pat nenojautu, ka atkopšanās pēc ķeizargrieziena ir tik grūta un ilga. Gandrīz divas nedēļas pārvietojos tikai ar vīra palīdzību un patstāvīgi pat lāgā nevarēju piecelties no gultas. Trešajā dienā viena vecmāte apkopa ķeizargrieziena rētu. Gar sienu turēdamās, locījos no sāpēm. Viņa uz mani nosodoši paskatījās un teica: “Nu, beidziet, vai tad tiešām jums tik ļoti sāp?!” It kā es simulētu. (Elīnai aizlūst balss.) Pusotra gada pagājis, bet joprojām nevaru par to mierīgi runāt.
Līdzīgas epizodes piedzīvo daudzas. Kāpēc, jūsuprāt, personāls mēdz būt tik neiejūtīgs?
Ir grūti izskaidrot, kāpēc vecmātes, īpaši tās, kuras pašas ir mammas, nesaprot, ka sieviete pēc dzemdībām ir kā vaļēja brūce un pret viņu jāizturas īpaši saudzīgi. Iespējams, šajā jomā strādājošie ar laiku emocionāli apbružājas, kļūst vienaldzīgi.
Ir arī cilvēciskais faktors: vecmāte var būt sliktā omā, neizgulējusies, pārgurusi vai vienkārši asa pēc dabas, kas gan, protams, nav attaisnojums šādai attieksmei. Intervijā ar Dinu Cepli (vecmāte, mājdzemdību idejas atbalstītāja – red.) lasīju, ka reizēm vecmātes neapzināti atriebjas jaunajām mammām par savulaik pašu piedzīvoto skarbo dzemdību pieredzi. Sak, ko tu pīksti, man bija daudz grūtāk, un neviens nežēloja!
Depresīvās izjūtas noteikti pastiprināja arī tas, ka neizdevās krūts barošana. Puika daudz raudāja, nevarēju saprast, vai viņš ir izsalcis, vai diskomfortu sagādā kas cits. Apēstā piena daudzumu taču nav iespējams izmērīt. Jau tā gāja grūti, bet vēl lielākā stresā un izmisumā iedzina tas, ka teju katrs man ieteica kaut ko citu. Dzemdību nodaļā vecmātes skandināja, ka visas mammas pašas var barot. Bērnam tikai jādod krūts, nekādu mākslīgo maisījumu, pat ja viņš no bada brēc pilnā kaklā. Tajā pašā laikā vienā naktī, kad mazais kliedza, lai gan, viņu barojot un auklējot, nebiju ne acu aizvērusi, ienāca ļoti neapmierināta dežurējošā vecmāte, ar pārmetošu sejas izteiksmi nepārprotami demonstrējot, ka esmu viņu izrāvusi no gultas… Viens mediķis teica, ka krūts jādod pēc bērna pieprasījuma, cits apgalvoja – nē, tas nav mans stils, jāievēro režīms. Kad mūs aizveda uz intensīvās terapijas nodaļu, jo bērnam bija pumpas un dzelte, vispār nokļuvu citā pasaulē. “Bērniņš taču ir izsalcis, nevajag mērdēt viņu badā!” Bah, mākslīgā maisījuma pudele mutē! “Bet man augšā teica…” iebildu. “Ai, viņi tur neko nesaprot!” Kā lai nepieredzējusi, jauna mamma saprot, kā ir pareizi, ja slimnīcā ir tik liela viedokļu dažādība?!
Vai depresīvo izjūtu ietekmē bija arī grūtības mīlēt dēlu?
Par laimi, atšķirībā no ļoti daudzām pēcdzemdību depresijas valgos nokļuvušām mammām savu bērnu mīlu un nekad neesmu izjutusi kā svešinieku. Tomēr ilgi pārdzīvoju, ka, iespējams, neplānotā ķeizargrieziena dēļ emocionālā saikne starp mums veidojās diezgan lēni. Sievietes, kuras laidušas bērnu pasaulē dabiski, ir stāstījušas, ka brīdī, kad jaundzimušais ielikts rokās, lai cik mokošas un grūtas bijušas dzemdības, piedzīvojušas katarsi, acumirklī pāršalcis mīlestības un maiguma vilnis. Man bērniņu parādīja, ļāva iedot buču un žigli aiznesa prom, jo vajadzēja aizšūt vēderu. Kad mani ieveda palātā un mazo beidzot nolika blakus, vēl nejutu savas kājas un jutos izbiedēta. Kāda tur varēja būt emocionālā kulminācija?
Kā cīnījāties pret depresīvajām izjūtām?
Tā kā darbojos psiholoģijas jomā, bija skaidrs, ka par izjūtām jārunā, jo tikai tā iespējams panākt, lai tās pamet ķermeni. Veicās, ka man ir vairākas brīnišķīgas kolēģes, pārvērtējošās konsultantes, kurām varēju teju jebkurā diennakts laikā zvanīt un godīgi atzīties: “Zini, es jūtos ļoti, ļoti slikti.” Lai kļūtu vieglāk, jāspēj atklāt sliktākās un neglītākās izjūtas, kādas vien tev ir. Ka dusmojies uz bērnu, jo viņš ilgi raud. Ka jūti milzīgu vilšanos, greizsirdību un skaudību, jo citām bijušas vieglas dzemdības, bet tev tās beigušās ar akūtu ķeizaru. Atzīties, protams, nav viegli, jo par šādām izjūtām sabiedrībā skaļi nerunā – nav smuki!
Priecājos, ka manas konsultantes pašas ir mammas, tāpēc ļoti labi saprata. Teica, ka manas izjūtas ir normālas. Pēc tam varēju iet pie sava bērna ar daudz vieglāku sirdi, bez vainas izjūtas.
Daudzas sievietes mēnešiem izliekas, ka viss ir kārtībā, piespiež sevi citu priekšā smaidīt un cenšas par mokošajām izjūtām nedomāt. Diemžēl apspiestās, neizlādētās emocijas nekur neizzūd – tās uzkrājas, tāpēc emocionālais stāvoklis tikai pasliktinās. Reizēm diemžēl nonāk tik tālu, ka jaunajai māmiņai rodas vēlme ar visiem ratiņiem mesties zem trolejbusa vai vilciena.
Vai iespējams ar mokošajām izjūtām tikt galā, analizējot tās pašai vai izrunājot ar tuviniekiem?
Ja ir zināšanas un pieredze, kā ar šādām izjūtām strādāt, teorētiski sev var palīdzēt, tomēr visbiežāk ar to nepietiek. Man vajadzēja atgriezenisko saiti no profesionāļa.
Var runāt ar tuvu cilvēku, taču nav garantijas, ka viņš spēs stāstīto pieņemt, kas ir pats galvenais. Diemžēl pieredze, strādājot ar klientēm, liecina, ka ļoti bieži izraudzītās uzticības personas, labu gribēdamas, iedzen vēl dziļākā depresijā. Parasti metas stāstīt savu pieredzi, sak, man bija daudz trakāk, tev taču nav iemesla bēdāties! Aizmirsti un dzīvo tālāk! Šādā veidā mudina sievieti noliegt savas izjūtas, kas depresijas gadījumā ir pats ļaunākais. Sievietei vajag, lai viņas stāstīto uzklausa, pieņem un nenosoda – neko vairāk!
Vai kaut ko mainījāt ikdienā, lai justos labāk?
Drīz vien sapratu, ka, visu dienu naktskreklā pavadot blakus bērnam, emocionālais stāvoklis neuzlabosies. Mani glāba noteikta režīma ieviešana. Ik rītu mostoties, man bija skaidrs plāns: tagad pabarošu bērnu, pēc tam iziesim pastaigā, tad gatavošu ēst… Noteikta lietu secība nomierina, savukārt haoss izraisa papildu stresu. Drīz sāku just gandarījumu, ka ar ikdienas plānošanu man izdodas ne vien tikt galā ar bērnu, bet arī pagatavot vīram vakariņas un vēl uzkopt māju. Ļoti palīdzēja fiziskās aktivitātes. Kad man bija smagi, atstāju bērnu vīram un gāju ārā, piemēram, skriet. To esmu darījusi pat tumsā, mīnus 20 grādos, jo pēc tam uzreiz kļūst vieglāk. Katrai droši vien būs sava labsajūtas recepte, bet man patika iet pirtī. Zinu labu pirtnieci, kura ir arī medmāsa. Ļoti redzīga un jutīga. Man bija svarīgi, lai pēršanās ir rituāls, kas palīdz sakārtot enerģijas apriti ķermenī, jo pēc ķeizargrieziena bija sajūta, ka rētā tā ķeras. Atskārtu, ka 24 stundas un septiņas dienas nedēļā kopā ar mazo mani iztukšo. Daudzas mammas dzīvo ar pārliecību, ka bērnam ir jākalpo, upurējot savas vēlmes un vajadzības. Jūtas vainīgas, pat ja uz stundiņu viņu kādam atstāj. Ja par sevi aizmirst, izsīkst enerģijas resursi. Ja velta kaut vai nedaudz laika sev, gūstot pozitīvas emocijas, enerģija atjaunojas un bērns no tā tikai iegūst. Tāpēc diezgan ātri piešķīru sev tiesības atsākt darbu psiholoģijas jomā. Neatgriezos uz pilnu slodzi, bet, ja kāds piezvanīja un lūdza palīdzību, neatteicu. Visbiežāk tā bija viena konsultācija nedēļā. Man ļoti patīk mans darbs, tāpēc, ielecot tajā ar vienu kāju, jutos daudz labāk. Nejutos vainīga, ka reizēm atstāju mazo pieskatīt vecvecākiem.
Ja mazais naktī nebija ļāvis izgulēties, piemēram, pusdienlaikā likos uz auss līdz ar viņu, nevis tikai tīrīju un kārtoju.
Kad puikam tikko bija apritējis gads, pieteicās otrs mazulis. Grūtniecības dēļ pienāca brīdis, kad jutu – velkos dēlam līdzi kā ēna, nespēju ar viņu pilnvērtīgi nodarboties. Tā vietā, lai mocītos pašpārmetumos, ierīkoju viņu mājas bērnudārzā, kuru vada mana bērnības draudzene. Viņai ļoti uzticos. Puikam tagad ir aktivitātēm piesātināta diena, bet es varu atpūsties un jūtos labāk. Vakarā man ir enerģija, ko veltīt dēlam.
Nedaudz palīdzēja citu rakstītais par dzīves jēgu. Piemēram, bērnu ārsts Pēteris Kļava saka, ka dzīvei nav jēgas, ir vienkārši jādzīvo, jādara, ko vari, un jāiepazīst sevi. Kāds cits ir teicis, ka dzīves jēga ir iemācīties dzīvot tā, lai justos laimīgs.
Kad depresīvās izjūtas atkāpās?
Tas notika pamazām, regulāri sazinoties ar manu konsultanti. Regularitāte ir ļoti svarīga, nevajag gaidīt, līdz emocijas gāžas pāri malām. Man bija milzīgas priekšrocības. Tā kā esam kolēģes, konsultācijas saņēmu par brīvu. Nebija jāizbrīvē laiks, lai pie viņas tiktu, jo varēju vienkārši piezvanīt. Runājām aptuveni stundu reizi nedēļā.
Kādudien nejauši atradu informāciju, ka pēcdzemdību depresijas skarto atbalsta biedrība Debesmanna meklē atbalstītājus. Tā kā manās rokās ir labs instruments – pārvērtējošā konsultēšana, ar kuru esmu depresīvās izjūtas uzvarējusi, nolēmu tajā dalīties. Katrai, kura vēršas pēc atbalsta Debesmannā, piedāvāju divas stundas ilgu bezmaksas konsultāciju. Pēc tam aicinu man rakstīt vai zvanīt. Strādājot esmu pārliecinājusies, ka sievietēm vajag vienīgi runāt par savām izjūtām. Protams, ja depresīvās izjūtas nepamet, jāvēršas pie ārsta.
Laužam mītus
* “Negribu par to ne runāt, ne domāt, jo tas bija sen.”
Elīna: “Ja emocijas apspiež, tās uzkrājas un turpina mocīt gadiem ilgi, piemēram, tās var izpausties neizskaidrojamas spriedzes vai noguruma veidā. Konsultēšanas praksē esmu pieredzējusi, ka cilvēkiem pensijas vecumā izlaužas neizlādētas emocijas, stāstot par bērnībā piedzīvoto. Viņi tās visu mūžu nēsājuši līdzi. Kad tās beidzot atklāj, visbiežāk pārņem sajūta, ka akmens no sirds novēlies. Ja, par kaut ko mēģinot runāt, vienmēr kaklā sakāpj kamols un aizlūst balss, ķermenī ir uzkrājušās neizlādētas emocijas. Piemēram, es joprojām nespēju mierīgi runāt par slimnīcā piedzīvoto, tātad iekšā vēl palicis aizvainojums, un ar to jāstrādā.”
* “Cik var par to runāt un raudāt. Pietiks!”
Elīna: “Daudzi nezina, ka neviena neizstrādātā lieta nav bezizmēra. Nebūs tā, ka ikreiz, par to runājot, raudāsi. Katru nākamo reizi asaras birs aizvien mazāk. Ja epizodi par slimnīcu stāstītu jau piekto reizi, iespējams, vairs neraudātu. Nelaime tā, ka par sāpīgajiem jautājumiem ikviens izvairās runāt, jo tas, protams, ir nepatīkami. Taču, ja grib salīgt mieru ar pagātni, vienīgais veids ir par sāpīgo apzināti runāt tik daudz reižu, kamēr kaklā vairs nekas nenovibrē.”
* “Psihologs jāapmeklē gadiem un tas maksā kosmosu.”
Elīna: “Ne vienmēr tā ir. Ja ir konkrēta grūtība, to var atrisināt ļoti ātri. Reizēm pietiek ar vienu vai divām, vai trim reizēm. Psihologs ar jautājumiem palīdz cilvēkam pašam rast konkrētās problēmas risinājumu.”
Īsumā
Pārvērtējošā konsultēšana
Tā ir pagājušā gadsimta 60. gados ASV radīta psiholoģijas metode pašpalīdzībai un savstarpējam atbalstam, kuras pamatā ir emociju izlāde, mērķu noteikšana un resursu meklēšana.
Strādā ar četriem pamatjautājumiem:
* Ko jūti?
Piemēram, “Esmu pārgurusi.”
* Ko gribi?
“Atpūsties.”
* Kas tev nepieciešams?
“Var iesaistīt ģimenes locekļus, lai, piemēram, katrs stundu dienā pieskata mazo. Var paņemt auklīti divreiz nedēļā uz pāris stundām. Variantu ir daudz.”
* Ko dari?
Elīna: “Tas ir atmaskojošs jautājums, jo bieži vien sievietei nākas atzīt, ka viņa nedara neko, lai kaut kas mainītos. Tipiska atbilde ir – gaidu, kad pāries vai vīrs sapratīs. Diemžēl tā var gaidīt mūžīgi. Parasti jautāju, kas ir pats sliktākais, kas var notikt. Redz, vīramāte kritizēs, jo pati savulaik ar bērnu padusē strādājusi trīs darbos un nevienam palīdzību nav prasījusi. Un kas notiks, ja viņai pateiksi – paldies par viedokli, bet man tas neder? Nesitīs taču ar slotu! Beigās izrādās, ka nekas briesmīgs nevar notikt.”
