Dzīve kā teksts. Dzejolis kā mākslas darbs. Agija Ābiķe-Kondrāte recenzē Sandras Ratnieces dzejas krājumu „Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm” 0
Agija Ābiķe-Konrāde, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vai 2024. gadā gaidāms dzejas triloģijas noslēguma krājums? Tā nevilšus iedomājamies, uzlūkojot 2022. gadā izdoto dzejnieces un literatūrzinātnieces, literatūrkritiķes, redaktores, zinātniski akadēmiskā un literārā procesa veidotājas Sandras Ratnieces otro dzejas krājumu “Pastkastīte nenosūtītām vēstulēm”, kas izdots divus gadus pēc pirmā krājuma.
Dzimtas stāsts sasaucas ar tautas vēsturi
Otrā krājuma vizuālā identitāte turpina 2020. gadā izdotās autores debijas grāmatas iesējuma stilu un estētiku, ko, tāpat kā ilustrācijas, arī šoreiz veidojusi māksliniece Lilija Berzinska. Vāka noformējumā ir transparents attēls, kurā redzam vientulīgu kraukli rudenīgi kailos koku zaros, tas lasītāju noskaņo uz eksistenciālu, smeldzīgu sajūtu notīm, bet, grāmatas lasījumu noslēdzot, sajūtu spektrs ir mainījies, nolemtība un padošanās šeit nepastāv. Autorei personiski zīmīgie dabas tēli ar simbolisku nozīmi mājo arī šajā krājumā, reprezentējot vērību, augstākas gudrības un dziļākas jušanas dzīles. Interpretējot netiešo vizuālo vēstījumu, jādomā par grāmatas (ne)pamanāmību un vai tā ir apzināta iecere, bet nejaušību nav – pieklusinātā tonī reprezentētais reizēm izskan skaidrāk un skaņāk nekā skaļi deklarētais un manierīgi dekoratīvais.
Sandras Ratnieces un viņas dzimtas likteņstāsts, vienlaikus arī latviešu tautas vēstures stāsts, pieredzot Latvijas okupāciju un izsūtīšanu uz Sibīriju, bija pirmā krājuma centrālā tēma, kas aprakstīta poēmā desmit daļās “Vasjuganas plostnieces dziesmas”. Šajā krājumā ceturtā nodaļa “Karalauka pasts” poēmas formā turpina dzimtas un tautas vēsturiskā mantojuma tēmu. Autore poēmu veltījusi visiem Otrajā pasaules karā iesauktajiem Latvijas karavīriem, kuri cīnījušies abās frontes pusēs. Būtisks ir vēlējums, kas mudina dziedēt tautas rētas, kas radušās ne tikai lielvaru radītajā postā, kurā tika ierauta Latvija un tās ļaudis, bet arī savstarpējā sašķeltībā, tautiešus dalot savējos un pretiniekos.
Kādēļ apskata iesākums ir hronoloģiski apvērsts ar tiecību visupirms runāt par grāmatas noslēguma daļu? Jo autores ierakstītais krājuma noslēguma dzejolī “Kara krāsmatas”: “kara krāsmatu ceļš aizvien vēl nav/ – BEIDZIES” (89. lpp.) ir joprojām neticamā, nepielūdzamā, neiespējami iespējamā realitāte. Karš imperiālistisku, teroristisku valstu kaimiņiem vēl joprojām nav beidzies. Nacionālās identitātes stiprināšana šobrīd, kad apritējis jau vairāk nekā gads kopš Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, Latvijas valstij un tautai ir izšķirīgi nozīmīga. Šī daļa krājumā atgādina par neaptveramajiem zaudējumiem, ko piedzīvojusi un piedzīvo kara skartā cilvēce: “neziņa par dzīvību karalaukā/ ir baisāka par sēru vēstīm” (88. lpp.). Autore, iedzīvinot leģionāra Artūra Smiltēna balsi no vēstulēm ar Birutu Ratnieci, rāda, kāda cilvēciska traģēdija ir karā zaudēta dzīve un pilnvērtīgas maņas: “visas manas krāsas un cits palika tur/ tur tika visādi un visādos virzienos skriets/ cauri granātu ugunij” (86. lpp). Divdūjiņas aizmūžā ceļo un sargā mūsu mieru, bet par savu tēvzemi nomodā jābūt arī pašiem.
Spektrālā dažādība
Sandras Ratnieces dzejas spektrālā dažādība ir šī krājuma vērtība, tāpat kā spēja 21. gadsimta Latvijas dzejas ainā ieplūdināt citu gadsimtu poētiku un estētiku. Krājuma sākums ar “Trubadūres serenām” – vakara mīlestības dziesmām Svešiniekam – lauž mītu par trubadūriem kā vīrišķās pasaules kultūru, ko uzsver arī autores atsauces un Provansas dziedones grāfienes de Dias motīvs. Dabas impresijas un alegorijas izjustā veidā izstāsta mīlestības alkas: “laime pārtop sirēnas dziesmā/ valšķainā jasmīna aroma balsī/ dziesma smaržo kā dūmi opija pīpē/ reibinot kairinot stindzinot prātu” (8. lpp.), tāpat dabas paralēlēs atainots sievietes jūtu spēks un pārdzīvojumu dramatisma pilnasinība: “saulriets ir tumsnējo padebešu klona asara”, “jūra ir debesu asaru terīne”, “smilšainais liedags ir pēdu izrakstīts kājauts” (10.–11. lpp.). Attiecību dinamika, gaidīšanas, atkalsatikšanās, zaudējuma izjūtas ietērptas graciozos poētiskos risinājumos: “cilpās un atpakaļdūrienos šūdināts laiks” (11. lpp.). Pārsteidzoša ir autores spēja serenu rakstībā pietuvoties vēsturiskajai stilistiskai un liriskajai aurai – lasītājs itin kā būtu ieskatījies kādā viduslaiku mīlestības dziesmā.
Arī – jūgendstila estētika
No vairuma mūsdienu dažādu paaudžu autoru dzejas S. Ratnieces dzejas rakstībā atšķirīgs ir valodas lietojums un neierasts valodas potenciāla izmantojums. Autore parāda lasītājam gan latviešu valodas leksisko, semantisko, fonētisko krāšņumu, gan valodas iespējas poētikā. Krājumā bagātīgi izmantoti vecvārdi, apvidvārdi, poētismi, no mākslinieciski stilistiskiem līdzekļiem izmantotas asonanses un konsonanses, radot skaniskas sasauces, arī onomatopoētismus ar dabas skaņu atdarinājumu.
Autorei tuvā un labi pārvaldītā jūgendstila estētika ar dabas plūstošajām līnijām, juteklisku dekoratīvismu iedzīvināta dzejas tekstā – “Pēterupe ir liela pļāpa (it sevišķi vasarās)/ tā burbuļo nesaprotamus vārdus grunduļu mēlē/ čukst čabošas zilbes meža īrisu pakrastēm (..)/ burzguļojošai upei piebalso vēži lokanām ūsām/ kā ūdensaugu graciozi vijīgie kāti (..)/ tuvīnā noziedējušu magoņu pļavā/ (to kausi opiju aiz trejdeviņām atslēgām glabā)/ ik rītu dzērves atliektiem kakliem/ kā jautājuma zīmes/ piebalso upes murdoņai sveicinot gulšņavu dienu/ sasaucas skalbi miglu šķēlējot drusmās” (19. lpp.). Vietumis gan vērojams jūgendiskās stīgas zudums, jo dzejoļa iesākums ir mākslinieciski ieturēts, bet noslēgums izskan jau sadzīviskā, piezemētāka stila valodā. Vairāku dzejoļu epigrāfi no Friča Bārdas un Viļa Plūdoņa darbiem ieskicē dzejniecei nozīmīgus romantisma motīvus un atklāj neparastu spēli ar dzejoļu stiliem. Formā kontrastējošs ir marīnu impresionistiskās dzejas cikls “No rīta līdz rietam” un cikli “Vētrainas dienas diptihs”, “Pūra lāde”. Kā minēts, tautas mantojuma tēma raksturīga S. Ratnieces dzejas poētikai, un interesanti, ka šajā krājumā dažādas dzīves iniciācijas asociētas ar velēšanas, pēršanās motīvu. Tīrskanīgajā dzejolī “loku loku pūru” ir latviskajai pasaules raksturīgas noskaņas, folkloras motīvi ar gaišu augšuptiecību: “loku loku pūru/ visu mūžu/ aizņemos diegus no smilgas sudraba ziediem/ no velonu baltajām drānām/ no tīmeklīša/ loku pūru/ visu mūžu/ irst manas dienas pa vienai/ irušo valdziņu ieaužu ceļā/ pa kuru kā velis reiz iešu” (38. lpp).
Izstrādāti dzejoļi iegūluši ciklā “Smilšu pulksteņa zīmējumi” ar Aleksandra Čaka urbānajiem motīviem, savukārt lakoniskākajā dzejolī atklājas autores talants izteiksmes kodolīgumā – “jūrai aiz apkakles aizkrīt/ laikbira smilšu graudiņš// dzinnnnnnnnn” (45. lpp.). Īsajā dzejas formā redzams liels potenciāls, un gribas vēlēt autorei attīstīt rakstību arī tajā.
Cikls “Bērnība. Balādiska šūpuļdziesma” ir personisks laikmeta 20. gadsimta 70. gadu vides, tradīciju, iespēju un piedzīvojumu, arī zaudējumu tēlojums. Komunālā dzīvokļa bezgaiss, šaurība, mazā rocība un dzīves platība bijusi teju visu laikmeta liecinieku realitāte. Bērnība ir viss – no skaudrās ikdienas ainām: “Noplukušā virtuvē piekvēpuši griesti/ nolupusi krāsa sienām/ vientuļš aukstā ūdens krāns bronzas krāsā/ nepārstāj pilēt ne mirkli” (49. lpp.) līdz pat sirdsdziļai mīļās vecmammas piemiņai: “kad vecmamma dodas aizmūža ceļos/ arī bērnības velis pie rokas tai iet/ miglas vāli veļ gadu pēc gada/ un vēl arvien/ arvienu vēl/ aizvien/ šūpuļdziesmu bērnības aizmūžam dzied” (57. lpp.).
S. Ratnieces otrais dzejoļu krājums turpina atsegt jaunas perspektīvas autores dažādajā dzejā – līdzās vēstures, mantojuma un mīlestības tematikā tapušiem dzejoļiem ir jutekliski, dzīves piesātināti, dzīvotgribas spīta caurstrāvoti teksti, kuros izpausta sievišķā un latviskā identitāte. Personiskā pieredze pārradīta dzejas valodā, un teksta alķīmijā tapuši daudzveidīgi darbi, kas apliecina dzejnieces dzīvotmākslu – dzīve ir teksts un dzejolis – mākslas darbs.
