Tumšā biedrība ar Azazēlu priekšgalā 5
Korāna leģenda vēsta, ka galvenais eņģelis reiz bijis Azazēls – visspēcīgākais, Allāha mīlulis. Reiz Allāhs radījis formu, veidotu no zemes, un pavēlējis eņģeļiem atnest vielu šai formai. No formas izveidoja cilvēku. Tad Allāhs pavēlēja visiem eņģeļiem paklanīties šīs zemes radības priekšā. Visi eņģeļi to darījuši, tikai Azazēls pretojies un teicis: “Es taču esmu galvenais no eņģeļiem. Es nekad nenoliekšos šā radījuma priekšā, kas radīts no zemes.” Lepnums, augstprātība, naids – tas viss tobrīd piepildīja Azazēla dvēseli un mudināja viņu sacelties. Un tad Allāhs viņu padzina, nošķīra no Dieva un nosauca par Šaitanu (Sātanu). Tas pazīstams arī kā kritušais eņģelis Lucifers.
Kopš tā laika debesis kļuvušas par Dieva teritoriju, bet zeme – par Lucifera īpašumiem. Šā “muižnieka” palīgi ir dēmoni, nelabie gari un citi velnēni. To pienākumos ietilpst cilvēku kārdināšana un prāta jaukšana jeb tātad – novešana no pareizā ceļa. Kad dēmonam tas izdevies, cilvēks, kā mēdz teikt tautas valodā, sāk „iet pa kreisi”. Dažkārt dēmoniem izdodas iemiesoties cilvēkā un ilgi nelikt viņu mierā, citureiz tie novedot nelaimīgo pat līdz apziņas aptumšošanai. Dēmoni, lai nemanīti iekļūtu upura organismā, parasti izmanto dažādas viltības – piezogas klāt miegā, kad cilvēks ir neaizsargāts, vai ķeras pie pārbaudīta paņēmiena, proti, iebarošanas. Vislabāk tam esot piemēroti āboli, kuros var labi iekļūt jebkurš velnēns. Tādā veidā Sātans ar saviem palīgiem turpina savas iemīļotās izdarības, kuras tas reiz uzsāka paradīzē, iekārdinot Ādamu un Ievu.
Interesanti, ka Eiropā apsēstības gadījumi pārsvarā notika klosteros. Viena mūķene histēriķe pilnībā varēja “aplipināt” savas māsas, tikai paskatoties uz viņām, proti, ar domu iedvešanas metodi. Lai sievietes atgrieztu “normālā” stāvoklī, bija jāsauc palīgā dēmonu izdzinēji un jāveic sarežģīta, bet viduslaikos ierasta procedūra – eksorcisms.
