Svēdenborga eņģeliskie draugi 5
Akvīnas Toms par eņģeļiem gan zināja daudz, taču visas viņa zināšanas bija balstītas Bībeles materiālos un loģiskajos argumentos, savukārt vīrs, vārdā Emānuels Svēdenborgs (1688–1772), ne tikai redzēja eņģeļus, bet ar tiem pat sarunājās un pierakstīja teikto. Šā vīra prāta spējas, domājams, neatpalika no Eņģeļu doktora, jo arī viņš bija slavens zinātnes vīrs – teosofs un dabaszinātnieks. Mūža otrā pusē viņš sevi pilnībā veltīja neredzamās pasaules iepazīšanai, pārsvarā uzturot sakarus ar augstākās sabiedrības būtnēm. Viņš sazinājās ar eņģeļiem un, lai tas izdotos labāk, pat apguva senebreju valodu. Taču allaž palika uzticīgs zinātniskai pieejai, par dzirdēto un redzēto rakstot visnotaļ sausā, zinātniskā formā. Svēdenborgs ticēja ne tikai eņģeļiem, bet arī ļaunajiem gariem. Vairākkārt dēmoni un gari viņam esot pat uzbrukuši.
Svēdenborgam eņģeļi atklājuši, ka tie nesastāv no materiālas substances, nespēj atstarot saules gaismu, tālab nav redzami. Cilvēki tos var ieraudzīt tikai tad, kad tie uz mirkli pieņem materiāla ķermeņa veidolu vai mūsu iekšējā jeb garīgā redze – iekšējā acs – ir atvērta. Taču šīs dievišķās pasaules atklāšanās atkarīga no katra cilvēka garīgās attīstības līmeņa, spējas to uztvert.
Eņģeļi vēstīja zinātniekam arī to, ka dvēsele ķermenī dzīvo nevis kā putns būrī, bet gan kā ūdens sūklī, aizpildot visas poras; ka pēc nāves saglabājas cilvēka dzimums: vīrietis turpinās kā vīrieša gars, sieviete – kā sievietes gars, un, ja viņi mīlējuši viens otru uz zemes, tad paliek vienoti arī pēc nāves. Eņģeļi pastāstīja Svēdenborgam par Debesīm, kas ir neierobežotas mīlestības izpausme. Dievišķais ir nevis izplatījumā, bet gan mīlestības enerģijā. Vēl tie likuši viņam pierakstīt un darīt zināmu cilvēkiem, ka “ikvienam ir atļauts baudīt priekus pēc sava prāta – gan gariem, gan eņģeļiem, pat nešķīstajiem, kuriem sniedz baudījumu laulības pārkāpšana, zādzības, zaimi, meli – “baudas atbilstoši mūsu garšai”… Gan labais, gan ļaunais, katrs bauda savus priekus – prieku par saviem labajiem darbiem, prieku par saviem ļaunajiem darbiem… Un, ja tas [ļaunums] ir mūsu prieks, mūsu bauda, mūs atmet atpakaļ un esam nolemti mokām! ”
Eņģeļi arī elpo kā cilvēki, taču tiem gaiss ir atmosfēra, kas piemērota to plaušām. Vēl tie runā, glezno un raksta. Eņģeļi nerunājot kā cilvēki. To balsis un valoda ir neaprakstāmi brīnumaina: mīlestības jūtas tie izsaka ar patskaņiem, idejas pauž ar līdzskaņiem, bet veselus vēstījumus – ar vārdiem. Eņģeļi nespēj runāt cilvēku smagajā valodā, jo tā ir šaubu, negatīvu domu, destruktīvu ideju, konfliktu un strīdu pārblīvēta. Eņģeļi spēj izteikt vien to, kas pauž tajos mītošo dziļo mīlestību, tādēļ tie vienmēr atnes vēstis par dedzīgu un nebeidzamu beznosacījumu mīlestību. Eņģeļiem nav pašiem sava spēka. Tie ir vien starpnieki, darbarīki Dieva rokās. Eņģeli vāju var padarīt vien šaubas par sava spēka izcelsmi. “Šā iemesla dēļ,” raksta Svēdenborgs, “eņģeļi sev nepiedēvē nekādus nopelnus un ir pret jebkādu to darbu cildināšanu un slavināšanu, veltot visu slavu un godību Tam Kungam.”
Svēdenborga eņģeļi esot bijuši kopā ar viņu vienmēr, čukstot, dodot padomus vai dziedot. Eņģeļu klātbūtnē viņam ienākušas prātā dažādas domas, neparastas idejas un atklāsmes. Vienā no tādām reizēm eņģeļi viņam atklājuši, ka itin visos notikumos ietverta Dieva gribas izpausme. Bet cilvēkiem un ļaunajiem gariem labpatīk lietas izkārtot pēc savas gribas un prāta, un, ja tā nenotiek, apšauba vai pat noliedz Dieva esamību. Eņģeļi atklājuši lielo gudrību: cilvēkiem nevajag bēdāties un uztraukties par savu nākotni, bet jāuzticas liktenim, Dieva gribai. Tas dāvās visu, ko vēlamies – tiesa ne tūlīt un uzreiz, “un tomēr, ja tas nāk viņiem (cilvēkiem) par labu, viņi to saņems vēlāk, kad par to vairs nedomās”.
