Enkurs ir tālredzība

“Savākt tādu gigantu ir neiedomājams uzdevums!” Daugavpils cietokšņa stāsts 0

Elvita Ruka, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Saņemt impērijas vēriena mantojumu nav salda nasta, taču risinājuma meklējumi ļauj ne tikai rēķināt un rūpēties, bet arī radīt jaunu pievienoto vērtību – tieši to pierāda Daugavpils cietokšņa atjaunošana.

LE
LETA
Ziņas
Sāktas represijas pret pedagogiem: par atteikšanos vakcinēties direktori draud uzteikt viņiem darbu 187
13 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šī diena nebūs pārāk piemērota sarunām! Horoskopi 14.aprīlim
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Karaliskās ģimenes biogrāfs: prinča Harija “atmaksas stunda” ir klāt – viņam būs jāstāv pie vectēva prinča Filipa kapa 37
2 dienas
Lasīt citas ziņas

Pašvaldība, arhitekti, vēsturnieki, būvnieki – visi šeit ir sajutuši un iemiesojoši īpašu radošo sinerģiju, kas pilsētas apgrūtinājumu ir pārvērtis tās zīmolā. Šobrīd atjaunošanas darbi notiek Inženieru arsenālā, kura viens korpuss jau vasarā būs gatavs vērt durvis kā tehnikas un rūpnieciskā dizaina muzejs.

Par veiksmes atslēgām stāsta cietokšņa revitalizācijas koncepcijas radītājs, Daugavpils pašvaldības pārstāvis Artjoms Mahļins un cietokšņa būvju pētnieks, restaurācijas darbu autors un konsultants, arhitekts Pēteris Blūms, abi atzīstot – darbs pie grandiozā projekta ir cilvēciskā, radošā un profesionālā aspekta kvintesence. Iedvesma un gandarījums.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Paradokss, bet vēl pirms gadiem pieciem Daugavpilī bija cilvēki, kas cietokšņa teritorijā nebija spēruši kāju. Tas nekas, ka kopš 2013. gada darbojās Rotko centrs, ka notika starptautiski pasākumi, ka teritorija sakārtota. Bija nostiprinājies priekšstats, ka šī ir slēgta militārā teritorija, no kurienes kursantus retu reizi izlaiž padejot,” stāsta Artjoms Mahļins, kas pirmo cietokšņa attīstības koncepciju uzrakstījis 2009. gadā, kad kā jauns vēsturnieks sācis darbu pašvaldībā.

Viņš atceras, kā pats, būdams skolnieks, saņēmis speciālu atļauju, lai atnāktu uz dzimšanas dienas svinībām pie klasesbiedra – virsnieka dēla.

“Visapkārt bija žogs, nekādi joki, drauga vecāki pirms ballītes nāca uz kontrolpunktu sagaidīt. Tā arī iegājās, ka cietoksnis ir svešo teritorija,” atceras Artjoms.

“Vajadzēja vairākus gadus, lai savējiem pielēktu – cietokšņa teritorija ir brīvi pieejama. Tagad, kad cietokšņa slava izplatījusies pasaulē, kad notikuši neskaitāmi pasākumi visplašākajai publikai – muzeju un mākslas naktis, pilsētas svētki, mantojuma dienas, vēsturisko cīņu restaurācijas utt., nu jau šeit ir pabijuši visi, izņemot cietumniekus,” darba rezultātu novērtē Ar­tjoms – idejas virzītājs un “tēmas turētājs” kopš brīža, kad pašvaldība izšķīrās darīt, nevis atstāt novārtā.

“Padomju ērai beidzoties, teritorija bija milzīgs apgrūtinājums gan valstij, gan pašvaldībai – 150 hektāri pagātnes, kur ik uz soļa ir problēma. Neskaidras īpašuma tiesības, daudzas ēkas toreiz un vēl tagad pieder valsts akciju sabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi”.

Idejas bija dažādas – iztirgot pa daļām, atstāt valstij, armijai vai NATO, nodot privatizācijai… Mantojuma sargi jau tolaik, deviņdesmito gadu vidū, šo objektu ieteica kā kandidātu UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam, bet reālu perspektīvu un pielietojumu neviens neredzēja.

Pirmais, kas atbalstīja saglabāšanu, bija premjers Einars Repše,” par padomju laika situāciju stāsta Artjoms un atzīst, ka izšķiroša loma pašvaldības lēmumos ir mēra personībai.

“Kad pilsētu vadīja Rita Strode, kultūras cilvēks, viņa spēja saskatīt perspektīvu, redzēja vīziju – kā cietoksnis varētu attīstīties. Viņa saprata, ka pirmais atjaunotais objekts pacels arī nākamos.

Viņas sabiedrotā bija Attīstības departamenta vadītāja, tagad Saeimas deputāte Inga Goldberga. Pirmie soļi bija saistīti ar ideju izveidot Rotko mākslas centru. Muzeja darbiniece Farida Zaletilo, kas sāka pētīt mākslinieka saknes, iepazinās ar viņa bērniem, ieteica pārdrošo ideju, un tā pamazām īstenojās,” veiksmes stāsta sākumu atceras Artjoms Mahļins.

Izglābsim vienu, sekos nākamās

“Cietoksnī steidzami bija jāglābj vairākas ēkas. Saslēdzās, ka tas varētu būt pirmais enkura objekts, kas pavilks pārējā kompleksa attīstību kultūras telpas virzienā. Tolaik pašvaldība sāka īstenot vairākus Eiropas Savienības struktūrfondu projektus.

Līdz tam aktivitāte šajā jomā bija niecīga, nebija pieredzes, bet sāka veidoties Projektu nodaļa, iemācījāmies rakstīt pieteikumus… Pirmais finansējums bija ielu infrastruktūras sakārtošanai cietoksnī, tad norvēģu grants ūdens paceļamajai ēkai – tā pamazām viss iekustējās.

Pašvaldības vadība saprata, ei, kaut kas sāk veidoties, ūdens ir sakustējies!” procesa sākumu atminas projekta vadītājs, kurš cietoksni smiedamies dēvē – “pērle, taču smaga gan!”.

“Rotko centrs bija enkurs un strauja lokomotīve. 2014. gadā, kad mana darba vieta vēl fiziski atradās cietoksnī, reiz ar kolēģiem sēdējām pie infocentra. Bija brīvs brīdis, baudījām rīta kafiju, spīdēja saule… Skatījos uz teritoriju un priecājos – Rotko centrs jau atvērts, Nikolaja vārti sakārtoti, centrālais laukums sakopts, valnīši attīrīti… Sapratu, cik ātri lietas notiek, kad tās sāk kustināt!

Likās neticami – tikko taču vēl te bija grausti, džungļi, viss aizaudzis, nolaists, pussabrucis, un, skat, jau sakārtotas telpas un baudāma vide, kur var sēdēt un priecāties, ka nekas neduras acīs. Pēkšņi apkārt ir tauta, tūristi, patīk savējiem, brauc viesi… Sapratu, ka attieksme pret šo vietu ir izmainījusies,” nesenās atmiņās gremdējas projekta vadītājs un atzīst, ka vieta, protams, arī iepriekš ir bijusi unikāla, tikai ar novērtēšanu nedaudz bremzējies.

“Tas ir kā mājās. Stāv kāda sena lieta – apputējusi, kaut kur nobāzta, kas ir tik pierasta, ka skaistumu nespēj novērtēt. Cilvēks jau ir aizmirsis, cik tā ir svarīga, kamēr nesākas ģenerālā tīrīšana vai kāds no malas nepasaka.”

Impērijas, padomju un jezuītu mantojums

Daugavpils cietoksnis kā Napoleona kara laikā

“Kundze no Nīderlandes te meklēja un pētīja holandiešu jezuītu mūka Jana Filipa fon Ruthāna pēdas. Izrādās, viņš ir strādājis par skolotāju jezuītu klosterī, kas atradās tepat, pretī Rotko centram.

Kad jezuīti tika padzīti no Daugavpils un kad pirms tam no viņiem atpirka visus īpašumus, lai būvētu cietoksni, viņš kļuva par jezuītu ordeņa galvu. Slavena personība. Kad ārzemnieki jūsmo un saka – jūs neapzināties, kāda te ir vērtība, kāds potenciāls, tad arī mēs aizdomājamies,” Artjoms pievēršas cietokšņa zudušajai godībai.

Impērijas un padomju laika liecības ir skaidri redzamas, bet senākais kultūras slānis ir izdeldēts. Izcilā baroka pērle, jezuītu katedrāle, ko, iespējams, cēlis slavenais Rastrelli, cēli iegūla impērijas cietoksnī, spīdēja un dižojās, līdz to sabombardēja

Otrā pasaules kara laikā, bet padomju ēras komisija 1952. gadā nolēma nojaukt pat drupas. Jezuītu kolēģijas ēkā notika topošo aviācijas tehniķu apmācība, bet katedrāles vietā tika uzsliets betona postaments ar sarkano zvaigzni un virsū uztupinātu lidmašīnu ar vēstījumu – “Slava padomju aviācijai”.

Tagad cietokšņa atjaunotājiem jāatrod veids, kā sadzīvot ar visiem kultūrslāņiem.

“Jezuītu kolēģijas ēkā pēc armijas laikiem darbojās skola, pašvaldība pēc skolu tīkla optimizācijas to pārdeva izsolē. Tagad tā ir privātīpašums. Pašvaldība cīnās par to vietu, lai baznīcai uzliktu vismaz pieminekli.

No greznās katedrāles ir saglabājušies vien pamati un pagrabi, ir bijusi arī nelikumīga rakšana… Mūsu ideja ir pamatus atrakt, izpētīt un uzlikt stikla nojumi – lai oriģinālās detaļas ir redzamas. Tur esot velvētas nišas, kriptas, gleznojumi uz sienām,” atklāj Artjoms.

“Cīnīties ar vēsturi, ar pieminekļiem, politizēt tos – tā ir nejēdzība. Jā, mums ir atjaunoti vēsturiskie ielu nosaukumi. Par to lēma domes deputāti. Padomju laika nosaukumus atstāt nevarēja, tātad jāiet pie pamatiem, pie Krievijas impērijas laika.

Tam piekrita arī iedzīvotāji. Viņiem viss ir skaidrs, bet no tūristiem reizēm izskan jautājums – kāpēc atjaunots Krievijas impērijas ģerbonis? Nikolaja vārtos bija palikušas metāla lentes, gan mums, gan pieminekļu sargiem likās, ka tas ir tikai loģiski – pieminekli atjaunot sākotnējā izskatā.

Turpat blakus plīvo Latvijas valsts karogs. Kopā tie apliecina vēstures attīstību, tā ir spirāle, pa kuru virzās mantojums. Šobrīd impērijas celtais piemineklis pieder Latvijas valstij.

Nesaskatu konfliktu, ka maksājam par tā uzturēšanu. Kam tad prasīsim to darīt? Krievijai?” retoriski jautā vēsturnieks, kurš labi zina un lepojas – tas ir pēdējais šāda veida cietoksnis pasaulē un ir piecas reizes lielāks par tā līdzinieku Petropavlovskas cietoksni Sanktpēterburgā.

“Cietokšņa ugunskristības bija 1812. gadā cīņā ar Napoleona armiju. Tā bija pirmā reize, kad franču armijai neizdevās ieņemt kādu cietoksni. Kompleksu vēl ilgi turpināja būvēt, pabeidza 1878. gadā, kad pasaulē jau attīstīja forta tipa cietokšņus. 1812. gada kauja palika vienīgā lielā un ievērojamā.

Tāpēc arī rekonstrukciju klubs katru gadu attēlo šīs kaujas dažādas epizodes. Kādi 150 katru gadu ir šāvēji, bet citi dejo ampīra stila ballēs un citādi atbalsta – savs laiks mieram, savs karam,” par entuziastu neatlaidību priecājas projekta vadītājs.

Raiba sabiedrība

“Deviņdesmito gadu beigās šī vide skaitījās degradēta un sociāli nelabvēlīga. Uz šejieni pārvietoja ģimenes ar parādiem, kas tagad dzīvo ekskluzīvā vietā. Cenas dzīvokļiem vairs neatšķiras no centra, brīvu dzīvokļu nav, tos ātri izpērk, arī apartamentu veidošanai.

Kad sākās aktīva kultūras dzīve, bija liels viesu pieplūdums. Cīņa par numuriņiem Rotko centrā beidzas par labu māksliniekiem, bet kur palikt citiem?” atjaunotnes efektu izbauda procesa virzītājs.

“Policijas korpusi, arhīvs, mākslas galerija, izstāžu zāle, mūsdienu keramikas centrs, inženieru arsenālā top tehnikas muzejs, pulverpagrabā būs liela P. Martinsona izstāžu zāle, privātais Pirmā pasaules kara muzejs jau darbojas, medicīnas vēstures ekspozīcija bijušajā provianta glabātavā arī ir apskatāma, antīko mēbeļu salons, budistu centrs,” visus darbojošos objektus Artjoms pat nespēj uzskaitīt. Vieglāk pateikt, kas vēl būs.

“No valsts pārņēmām artilērijas darbnīcu – tur būs cietokšņa muzejs, tādu noteikti vajag! Vienā kvartālā, kur bijusi arī kalēja smēde, attīstām amatnieku pilsētiņu – mums tādas vietas vēl nav, kur vienkopus būtu dažādas darbnīcas ar produkciju un aktivitātēm.

Mums cilvēki ir rosīgi, pašvaldība šeit piešķir telpas dažādām biedrībām. Cilvēkiem labi, ir kur pulcēties, bet mums – jauns tūrisma produkts, kam var piesaistīt Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu,” Artjoms Mahļins neaizmirst domāt stratēģiski.

“Vietējo attieksme pret notiekošo ir mainījusies. Paši uzvedas kārtīgāk. Nejandalē, nemēslo, nepiesienas tūristiem, nemaisās pa vidu ekskursijām – iekšējo konfliktu vairs nav, kaut zināms padomju kolorīts saglabājas. Arī vietējie labprāt apmeklē pasākumus, uzpucējas, iesaistās. Te ir sakopta teritorija – varbūt vistīrākais rajons pilsētā,” Artjoms akcentē iedzīvotāju mentalitātes izmaiņas.

Taujāts, vai pašvaldība cietoksni vairs neuztver kā apgrūtinājumu, viņš ietur neilgu pauzi – tas esot politisks jautājums. Varbūt kāds arī esot neapmierināts, bet pārāk daudz ir izdarīts un ieguldīts nākotnes projektos, lai sāktu šaubīties.

“Tikai aprobežots cilvēks var nesaprast, ka augļi ir pozitīvi. Ar cietokšņa attīstību Daugavpili esam ievietojuši Latvijas un pasaules kultūras kartē. Ja šī enkura nebūtu, mēs būtu vien “sarkana” pilsēta pie Baltkrievijas robežas,” saka Artjoms, kurš kopā ar komandu turpina cīnīties par katru ēku.

“No medijiem uzzinājām, ka “VNĪ” grasās nojaukt divas ēkas. Sasaucām Cietokšņa padomi, lai to nepieļautu. Viena bija vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, otra – kapelas tipa būve pie bijušās slimnīcas nelaiķu izvadīšanai. Jā, jumts iebrucis, bet ēka neparasta. Aizstāvējām.

“VNĪ” tas nepatika. Viņi saskata vien negatīvu vērtību bilancē, mēs raugāmies, kā saglābt un attīstīt. “VNĪ” nosūtīja rēķinu, lai piedzītu no mums nojaukšanas tehniskā projekta izdevumus, bet mēs atradām likuma pantus, kā to apstrīdēt,” ikdienas cīniņus mierīgi atstāsta cietokšņa patriots.

Viņa lielākais gandarījums vienpadsmit gadu darba laikā – puse no vieglu roku rakstītā cietokšņa revitalizācijas plāna ir izpildīta, bet pārējam ir gan laiks, gan komanda.

Giganta savaldīšana

Arhitekts Pēteris Blūms ne tikai pēta, projektē un uzrauga, bet arī trāpīgi raksturo.

“Savākt tādu gigantu ir neiedomājams uzdevums, neiespējamā misija visos aspektos. Svarīgi, ka uzvarēja filozofiskā koncepcija – šai pilsētas daļai ir jābūt dzīvai. Piemineklis ir rets un iespaidīgs Eiropas, pat pasaules mērogā. Baltijas valstīs līdzvērtīgu nav. Baltkrievijā – Brestā, Bobruiskā, ir bijusi līdzīga arhitektūra, bet nav saglabājusies. Te ir viss – gan ēkas, gan fortifikācija, gan dzīva vēsture.

Visa teritorija ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, iekšpusē pilns ar atsevišķiem arhitektūras, mākslas pieminekļiem un vēsturisku notikumu vietām. Daudzām iedzīvotāju grupām ar šo vietu ir dzīva saikne.

Ko tajā visā piedāvāt arhitektam, kas uzaicināts konsultēt un uzraudzīt restaurāciju?” Pēteris jautā it kā retoriski, taču ir skaidrs – ilgajos darba gados ir bijusi ne tikai izpēte, bet arī pilnīga saplūsme ar objektu, tāpēc atbilde noteikti ir.

“Šeit ir tik daudz stāvokļu un galējību, ka pieeja var būt tikai radoša. Ne graujot vai varmācīgi pārveidojot, bet ļaujoties tam, ko vide saka priekšā. Rotko iesaiste te deva pareizo filozofisko pagriezienu, militāro poligonu padarot par mākslas telpu. Šis apvienojums ir suģestējošs un bezgalīgs, tas atbrīvo no pienākuma domāt tikai militārās kategorijās.

Tādējādi gigants pamazām tiek savaldīts un cilvēks te sajūt nevis apdraudējumu, bet atbrīvotību,” priekšvārdu Inženieru arsenāla darbiem saka Pēteris, kas savu ciešo draudzību ar cietoksni sācis tūkstošgades mijā.

Tolaik viņš konsultēja Nikolaja vārtu atjaunošanu un pašvaldībā sastapa cilvēkus, kas nav mainījuši savu ieinteresētību un “pret cietoksni attiecas ar bezgalīgu mīlestību, respektu, zināšanām, maksimālu atbildību un augstu morāli ētisko kodeksu”.

Ar šādu raksturojumu nav brīnums, ka sadarbība turpinās, un iedvesmas pilnais pētnieks par katru atklājumu, ieceri un spontānu sajūtu reflektē komandas biedriem tiktāl, ka radošo koncentrātu var savilkt izaicinošā teikumā: “Mums ir jāizlaiž Rotko ārā no iekštelpām!”, nebaidoties, ka paliks nesaprasts. Komandā ir spēks!

Harmonijas mugurkauls

Inženieru arsenāls sastāv no trīs korpusiem, atjaunošanas process būs pabeigts jūnijā. Ko tas nozīmē?

“Visi ēkas spārni ir zem jauna jumta, arī tā konstrukcijas ir radītas no jauna. Būve ir neiedomājami masīva. Tik monstrozas ķieģeļu velves nekur citur Latvijā tādā apjomā nav sastopamas, to biezums ir vairāk nekā metrs, to platības simtiem kvadrātmetru. Jumtā bija milzīgi caurumi, otrajā stāvā vispār vairs nebija apmetuma, pirmajā – zudis vairāk nekā pusei.

Desmitiem kubikmetru izjukušu ķieģeļu mūru, zuduši logi. Projekts neparedz visa zudušā restaurāciju, bet tolerantu saglabāšanu. Divi korpusi tiek konservēti gaidīšanas režīmam – novērsti degradāciju veicinošie procesi un stiprināta drošība. Spārns pret Imperatora ielu tiek gatavots muzejam pēc pilnas mūsdienu funkcionalitātes pro­grammas, bet bez iekštelpu restaurācijas.

Netālu ir pilnībā restaurētais Rotko centrs. Te ir cits piegājiens, atšķirīga arhitektūras mantojuma saglabāšanas estētika. Ir svarīgi, lai viss sadzīvo harmoniski. Jā, te ir daudzveidība, kas dažādi respektē arhitektūras mantojuma saglabāšanas profesionālos kanonus.

Šīs fasādes datējamas ar 19. gs. vidu un bija kārtībā, līdz tika sašautas Pirmajā pasaules karā. Pretī ir padomju piecstāvu paneļmājas, tāpēc situācija jālīdzsvaro,” vēsta Pēteris.

“Tehnikas muzejam piemēros vienu korpusu, kur tiek veikta pilna modernizācija – ar siltum­apgādi, ventilāciju u.c. nepieciešamajām prasībām. Interesants izrādījās iekšpagalms, kuram būvprojektā bija nosacīts risinājums. Ņemot nost uzaugušos “zemes un kultūras slāņus”, tika atsegti 19. gs. otrajā pusē būvētās katlumājas un skursteņu pamati – skaists industriālā mantojuma nospiedums zemē! Projektā šo elementu nebija, taču kopīgi nolēmām tos atstāt un integrēt vidē kā publiskās telpas un apskates objektu.

“Kad arhitektu birojs “Konvents” sāka strādāt pie šī objekta koncepcijas, atbraucām uz pirmo iepazīšanos. Arsenāls bija biedējoši tukšs. Aizslīdējām aiz lielajiem skārda vārtiem karstā vasaras dienā. Starp arsenāla ēkām pagalmā pletās ziedoša, tvanīga daudzkrāsu pļava līdz viduklim un lēni kustējās vējā. Vēroju kā apmāts.

Šis skats, kas ir galējā pretstatā cietokšņa militārās disciplīnas un klasicisma simetrisko kanonu pareizībai, neizdzēšami iekopējās atmiņā. Gara acīm redzēju, ka šajās ēku kontūrās tiek iepildīta zeme, iesēta pļava, kas vasarā zied dažādās krāsās. Kā Rotko gleznas. Katru vasaru dominētu citas krāsas, un gleznu fenomens būtu iznests ārā, dabiski ierāmēts un dzīvs.

Transformējies, bet saprotams. Ne gluži restauratora skatījums? Bet tā jau ir tā bauda, ka vari atļauties būt radošs, process ir aizgājis pats un vīzijas radām visi kopā. Ģenerālās koncepcijas ietvaros, taču brīvi un bez saspringuma.

Paldies te jāsaka visiem – Artjomam, kas par cietokšņa vēsturi uzrakstīs doktora darbu, brīnišķīgajai būv­inženierei Tatjanai Dubinai, ar kuru iepazinos tieši Nikolaja vārtos, arhitektei Ilzei Ratniecei, ar kuru strādāju tandēmā, atbildīgajam būvdarbu vadītājam Aleksejam Drozdovam, kas pirmās tikšanās sākumā atzinās – “man nav pieredzes restaurācijā, bet ceru, ka nelikšu vilties, jo daudz, daudz mācīšos”, visiem, visiem, kas šo gigantu mīl un ar savu darbu padara cilvēkiem draudzīgu,” arhitekts Pēteris Blūms par procesu ir gandarīts.

Pabijusi cietoksnī visdažādākajās tā stadijās, sākot ar 1998. gada drūmo pamestību un bezcerību, es nu jau nešaubos ne mirkli – cietoksnis dzīvos un pilnveidosies, jo ir ieguvis uzticamus mūsdienu ceļabiedrus.

Ceru, ka rezultāts jau ir pārliecinājis arī bijušo Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurš savas prezidentūras laikā apmeklēja cietoksni lielo darbu sākumā.

SAISTĪTIE RAKSTI

Laipni un cienīgi sagaidīts, vizītes beigās viņš pašvaldības vadītājiem ieteicis izlasīt kādu ekonomikas grāmatu par izplatītākajiem valsts bankrota cēloņiem – līdera godā šajā sarakstā esot ieguldījumi kultūrā un kultūras mantojumā…

Ja kļūdu nav sapratis pats, tad lai par paveikto priecājas citi – tālredzīgāki un gaišāki ļaudis.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Ziņas
Sāktas represijas pret pedagogiem: par atteikšanos vakcinēties direktori draud uzteikt viņiem darbu 187
13 stundas
LA
LA.LV
Kokteilis
Šī diena nebūs pārāk piemērota sarunām! Horoskopi 14.aprīlim
16 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Karaliskās ģimenes biogrāfs: prinča Harija “atmaksas stunda” ir klāt – viņam būs jāstāv pie vectēva prinča Filipa kapa 37
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Viljams atklājis, kāda būs viņa un Keitas Midltones rīcība tagad, kad viņa vectētiņš ir devies mūžībā 4
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Viņš ir pārāk, pārāk piesardzīgs!” Māris Gulbis par Ugu Dumpi un pārspīlēto situāciju 35
16 stundas
Lasīt citas ziņas
LA
LA.LV
Ziņas
“Šajā situācijā tas izskatās pēc politiskā daltonisma.” Circene par Skolēnu dziesmu un deju svētku rīkošanu epidēmijas laikā
43 minūtes
LA
LA.LV
Ziņas
Purvciemā šorīt nošauts cilvēks. Policija izplata lūgumu autovadītājiem 3
1 stunda
ML
Māra Libeka
Veselam
Simtiem vakcinēties gribētāju, pat ar “AstraZeneca”, bet atved tikai vienu vakcīnas pudelīti 18
3 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Laukos
Govij “štepseli izraut nevar”! Notikusi šķiešanās ar naudu vai pamatots zemnieku atbalsts krīzē? 7
2 stundas
JL
Juris Lorencs
Stāsti
Ietaupījuši tūkstoš miljardus “ceļojumu” eiro, bet kļuvuši par miljons tonnām smagāki! Kad sērga būs savaldīta, vai ceļosim citādi?
10:20
LA
LA.LV
Ziņas
“Šajā situācijā tas izskatās pēc politiskā daltonisma.” Circene par Skolēnu dziesmu un deju svētku rīkošanu epidēmijas laikā
10:01
DJ
Diāna Jance
Ziņas
Kā e-grāmatas kļuva par pandēmijas veiksmes stāstu kaimiņos? Ar jauno pētījumu iepazīstina lietuviešu pētnieks Arūns Gudinavičs
09:53
IP
Ilze Pētersone
Ziņas
Kases čeki ne tikai tērē resursus, bet arī apdraud cilvēku veselību. Kad tiksim vaļā no kaitīgajiem čekiem uz indīgā papīra? 20
3 stundas
DJ
Diāna Jance
Ziņas
Diāna Jance: Vai gadījumā netiek plānots tā saucamo vakcinācijas biroju atkal pārtapināt par Dziesmu svētku biroju? 6
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
KNAB skaidro, vai izdevās pierādīt “ABLV Bank” vadības iesaisti korupcijā un Rimšēviča kaitniecību 2
1 stunda
SK
Skaties.lv
Stāsti
Trīs dienas pēc automehāniķa vizītes bez pēdām pazūd “BMW X5” 2
3 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Aiz produktivitātes slēpjas pārguris darbaspēks. Ko vēl atklāj pētījums par attālināto darbu? 1
3 stundas
DJ
Diāna Jance
Ziņas
e-grāmatas kļuva par pandēmijas veiksmes stāstu kaimiņos? Ar jauno pētījumu iepazīstina lietuviešu pētnieks Arūns Gudinavičs
52 minūtes
JL
Juris Lorencs
Stāsti
Ietaupījuši tūkstoš miljardus “ceļojumu” eiro, bet kļuvuši par miljons tonnām smagāki! Kad sērga būs savaldīta, vai ceļosim citādi?
25 minūtes
LE
LETA
Veselam
Sāks skatīt iedzīvotāju iniciatīvu par Vakcinācijas projekta biroja likvidēšanu 7
2 stundas
AK
Atis Klimovičs
Ziņas
Atis Klimovičs: Krievija uzsākusi plašu un enerģisku savas sabiedrības zombēšanu un nogatavināšanu liela mēroga iebrukumam 15
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Ziņojums: Ziemeļkoreja varētu šogad atsākt kodolizmēģinājumus 1
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
Šodien būs slapjš sniegs. Cik auksts laiks gaidāms trešdien?
2 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Piebilst to, ka viss būs labi, viņam spēka vairs nebija…” Navaļnija dzīvesbiedre par vīra veselības stāvokli 3
11 stundas
LE
LETA
Ziņas
Sāktas represijas pret pedagogiem: par atteikšanos vakcinēties direktori draud uzteikt viņiem darbu 187
13 stundas
LE
LETA
Veselam
Vakcinācijas centros potēt varēs arī cilvēkus ārpus prioritārajām grupām 10
14 stundas
AD
Artis Drēziņš
Ziņas
“Viņš pārbrauca pāri un tajā brīdī sajuta, ka kaut kas nav riktīgi!” Kādu sodu saņēma kravas auto šoferis, kurš notrieca pensionāri? 17
1 diena
LA
LA.LV
Veselam
“Ja ir apdraudējums pārējiem, tad tas obligātuma princips ir sabiedrības interesēs!” Circene par vakcinēšanas pret Covid-19 brīvprātību un obligātumu 136
21 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princis Viljams atklājis, kāda būs viņa un Keitas Midltones rīcība tagad, kad viņa vectētiņš ir devies mūžībā 4
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Rodas sajūta, ka veselības ministrs manipulē ar premjeru!” Sociologs par necaurspīdīgo un korporatīvo sistēmu 77
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
“Daudzi būtu gatavi strādāt par “nemotivējošajiem” 2400 eiro!” Sociologs par Langes izteicieniem 35
20 stundas
AK
Aiva Kalve
Praktiski
Sīpola vietnieks – puravs: 4 gardu ēdienu receptes ar puraviem
19 stundas
LE
LETA
Ziņas
VM skaidro, vai Vakcinācijas projekta biroja darbiniekiem plānots izmaksāt prēmijas 25
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dziedātāja Samanta Tīna negaidīti atklājusi, ka pārslimojusi vēzi 6
21 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Vai esam gatavi tam, ka lūši ienāks mūsu pagalmos un saplosīs mūsu suņus, kaķus un vistas?”: patversmes vadītāja par lūšu medību aizliegumu 51
20 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Magone sāk mācīt Žanim latviešu valodu: “Situācija ir tāda, ka valodu viņš nezina, darbu viņam neviens nedod…” 17
1 diena