VIDEO. “Es atgriezos Rīgā un visu mūžu strādāju Latvijā!” Profesors Rafails Rozentāls stāsta, ka viņam nozīmē dzimtene 0
Rafails Rozentāls dzimis tālajā 1937. gadā 27. septembrī. Viņš ir dzimis Latvijā, bijis izsūtīts Sibīrijā, mācījies Sibīrijā, bet pēc reabilitācijas atgriezies un studijas turpinājis Rīgā, kļuvis par izcilu profesoru, uzsācis Latvijā nieru transplantācijas un vispār transplantoloģiju kā tādu.
Esmu dzimis Rīgā, dzīvojis Rīgā – un tikai liels periods bija no četrdesmit pirmā līdz piecdesmit sestajam, tad, kad mēs bijām izsūtīti Sibīrijā. Kā jūs izsūtīja? Tas bija četrdesmit pirmā gada četrpadsmitais jūnijs. Jā, es dzirdēju, ka kaut kas notika. Man bija trīs ar pus gadu. Dzirdēju kā tēvs diezgan asi runāja ar tiem cilvēkiem, kas atnāca. Mamma tajā laikā pakoja ēst. Tad mēs braucām. Es atceros tos vagonus. Pēc dažām stundām vīrieši bija atdalīti no sievietēm. Bija liela bļaušana. Vagonā palika visas dāmas.
Tētis tika nodalīts un viņš nonāca Soļikamskā. Mēs ar mammu braucām līdz Novosibirskai.
Pēc tam pa upi pēc to mēs braucam tur, kur savā laikā Staļins bija izsūtīts – uz Narimu, un tādu maziņu špala rūpnīcu. Tur mamma strādāja. Mēs tur pabijām kādu gadu. Tad tēvs ieradās tur, viņam bija pirmstiesa, bet nekādas tiesas nebija. Vīrus tālāk no Soļikamskas izsūtīja uz ziemeļiem. Un tēvs ieradās tie mums. Nu no tā laika mēs bijām kopā. Trijatā. Mani vecvecāki palika šeit, un gāja bojā holokostā.
Ko es vēl atceros? Mēs atbraucam un sākumā tēvs strādāja kombinātā. Latvijā viņš bija zvērināts advokāts. Bet Sibīrijā viņš strādāja kā grāmatvedis. Viņš strādāja tur, kombinātā. Mums bija tāda maziņa mājiņa, kur mēs dzīvojām. Tad tēvu pasauca uz Krasnojarsku, strādāt uz rūpnīcu. Viņš ļoti labi saprata savu darbu. Vieta saucās Irbeja Krasnojarskas apgabalā. Un tur sākas mana īstā dzīve. Tur sākas skola.
Tā saucas Irbej. Nu tur izsūtījumā bija arī pazīstami cilvēķi. Starp citu, bija arī profesors Nikolajs Stoligvo. Viņš tur strādāja kā ārsts. Viņam bija sava kompānija. Un arī viņi tur dzīvoja, bet pēc tam tam viņi dabūja vietu Krasnojarskā. Arī mēs atbraucām uz Krasnojarsku. Un tur es beidzu skolu un tiku pirmā kursā Krasnojarskas medicīnas institūtā. Nu diezgan viegli. Jā, tur puikas un vīrieši tika uzņemti pa priekšu. Es kā students sāku darboties zinātnē fizioloģijas pulciņā. Bet pēc tam pie varas nāca Hruščovs, un vieglāk kļuva tiem, kas bija nelikumīgi izsūtīti. Mums bija iespēja atgriezties Rīga. Piecdesmit sestā gadā es atbraucu, nācu studēt uz trešo kursu
Rīgas Medicīnas institūtā. Tad beidzu Medicīnas institūtu un tālāk sākās darbs.
Ar transplantoloģiju sāku nodarboties vēl, kad strādāju eksperimentālajā laboratorijā pie profesora Marguļa. Tie darbi, ko veicām eksperimentālajā laboratorija, bija diezgan tuvu transplantoloģijai. Tas bija pirmais solis. Transplantoloģiju Latvijā uzsāka profesors Jermolinskis, bet viņš aizbrauca prom uz Maskavu. Nu, bet galvenais palika profesors Georgs Andrejevs, kas paņēma mani darbā uz transplantāciju centru.
Ko man nozīmē Latvija šodien? Es domāju, ka esam diezgan grūtā situācija. Tas, kas notiek apkārt. Priekš manis briesmīgi bija tas, ka sākās karš Ukrainā. Tā es esmu palicis ar manu dzimteni, visi mani draugi jau miruši. Mēs ar kundzi paliekuši vieni. Jā, bet viņai tikpat daudz gadu kā man. Jā – tā īsti nav – pie mums ciemos nāk daktere Gita Ņemcova. Tā ir mūsu draudzene. Kā veci cilvēki mēs dzīvojam. Jā, protams, televizors strādā. Uz basketbolu es biju. Mana vieta darbā bija Latvijā. Un, ja es biju Maskavā kongresā, es biju zinātnieks, kas pārstāv
Latviju, tiem kolēģiem, kas bija no Ukrainas, no Baltkrievijas, visiem, kas bija saistīti ar transplantāciju. Nu viņu attieksme pret manu bija – tā jau latviešu zagranica, kā viņi teica.
Mums kopā ar Lietuvu, Igauniju bija Baltijas transplantācijas sistēma. Bija, ar ko mēs gribējām draudzenes, un orgānu apmaiņa mums bija.
Tajā laikā nieru transplantācija Latvijā bija liela, stipra un radoša. Kopsummā Padomju Savienībā transplantācija notika tikai dažās vietās, visvairāk Maskavā. Man liekas, ka uz iedzīvotāju skaitu mums bija visvairāk transplantāciju. Jau padomju laikā, es sāku kaut ko rakstīt uz Ameriku un mums bija informācijas apmaiņa, zinātnieku apmaiņa.
Pēc tam sākās Atmoda. Tad, kad notika pučs, man maskavieši bija atsūtījuši nieres, un mēs divas nieres pārstādījām tad, kad vaļā gāja tas troksnis. Mums bija ļoti labs kolektīvs – tieši tā grupa, kurā mēs strādājām. Nu tur Jānis Bicāns, tur bija visi pārējie, arī tie, kas vēl strādā. Mēs pa brīžam viens pie otra ejam un kādreiz satiekamies. Tad es jūtos ļoti normāli.
TAd mani bērni sāka braukt uz Izraēlu un tagad viņi tur arī dzīvo. Arī es ar kundzi sākām mācīties ivritu. Un es ļoti labi atceros, kā es pārdomāju. Ko man braukt? Gadi gāja un es paliku šeit un strādāju visu laiku, līdz man bija astoņdesmit. Tad aizgāju prom. Bet tomēr es esmu starp mums. Es aizeju uz slimnīcu līdz šim. Esmu amerikāņu transplantologu asociācijas biedrs. Tas man katru gadu prasa kaut kādu naudiņu, bet man nāk žurnāls American Journal of Transplantation. Nu tas man patīk.
