“Man Latvija ir augstākā līmeņa jēdziens!” kinorežisors Tālivaldis Margēvičs atbild, kas viņam ir Latvija 0
Kas Tev ir Latvija? Atbild kinorežisors Tālivaldis Margēvičs
Man Latvija ir augstākā līmeņa jēdziens. Es neesmu dievticīgs, un šai prātam neaptveramajā haosā, kas pašreiz valda pasaulē, kur cilvēki atsakās no ierastām vērtībām, ir nepieciešams kaut kas, kas tev garīgi paliek nemainīgs, stabils. Man tādas lietas ir divas visplašākajā nozīmē – māte un Latvija.
Un šajā ziņā Latvija man ir ne tikai kaut kāds ģeogrāfisks vai valstisks jēdziens. Tas ir mans morālais satvars, bez kura es kā personība droši vien sabruktu. Un Latvija man reizē ir arī atskaites punkts daudzām lietām, kā uz tām skatīties, kā vērtēt. Un šīs divas nosauktās lietas ir tādas, ko es nevaru ne noliegt, pat ne apšaubīt. Jā, man var būt dažāda attieksme un dažādi vērtējumi par māti. Man var būt dažādi spriedumi par Latviju, bet nekad tas nebūs noliegums. Kategoriski nebūs. Lūk.
Tāds ir tas līmenis, ko man tas nozīmē, jo bez tā, bez Latvijas es sevi pat nespēju iedomāties. Jā, es varu kritizēt Latviju, jo es varu salīdzināt, teiksim, ar to, ka es nesaprotu tos cilvēkus, kas var tā, kaut kādā dusmu uzplūdumā vai kaut kādu dzīves kolīziju dēļ atteikties no Latvijas: “Es braucu prom uz visiem laikiem”; un tamlīdzīgi. Nu, es tādiem cilvēkiem varētu pateikt: “Vai tāpēc, ka baznīcai caurs jumts tev ir jāatsakās no Dieva? Tev vienkārši jāsalabo tas jumts”.
Un tā ir arī mana uztvere par Latviju. Tev vienmēr ir jāizturas pret to – kā savu svētnīcu. Un jā, – droši jāuzrāda to, – kas iet greizi. Tas jumts ir jālabo, ja vajag.
Lūk, tā tas ir, runājot arī par augstāko līmeni. Bet pavisam konkrēti. Tā mīlestība pret valsti un faktiski mēs jau augām tad, kad bija tikai tauta, bet vēl valsts faktiski nebija. Mēs bijām okupācijā. Bet tieši augot, nu kaut vai – tajā pašā Šķērsielā, veidojās tās manas pamatvērtības, ko nozīmē tauta. Tā nav abstrakta lieta. Tie ir ļoti konkrēti cilvēki.
Pie tam dažreiz mēs tā domājam, ka orientējamies uz tiem izcilniekiem. Nē, mani neveidoja izcilnieki, mani veidoja pat tāds Toļiks vai Šķērsielas Osis. Jā, viņš bija kā ciema muļķītis, bet man tas palīdzēja saprast, ka es esmu viens no viņiem. Tas man palīdzēja atbrīvoties no jebkādas augstprātības. Un tas palīdzēja arī darbā, man tas palīdzēja attieksmē ar cilvēkiem. Un es šos cilvēkus iemīlēju. Jā, viņi katrs ir ar kādu savu trūkumu, tāpat kā es pats. Bet ir jāapzinās, ka mēs esam, nu, lietojot reliģisko terminoloģiju, visi – Dieva radības. Un tas veidojās no šīs tautas izjūtas.
Šķērsielā bija rakstnieku Veseļu māja, kur es sāku lasīt savas pirmās grāmatas viņu atstātajā bibliotēkā. Tur bija mani pirmie draugi. Un tā, lūk tur pamazām veidojās tā attieksme, kas man palīdz. Nu tagad tā palīdz pat tādos grūtos brīžos – teiksim, aizvien mazāk aktīvi strādāju. Jā, nu vienkārši vecums ierobežo. Bet es priecājos par tiem latviešiem, kas gūst panākumus, iziet pasaulē. No sirds priecājos. Un tas man padara pilnvērtīgāku dzīvi. Nevis es tur sēdēšu un domāšu, kā es novecoju un cik nu drūma kļūst dzīve, ka tur naudas maz. Nepārtraukti man nāk pozitīvi impulsi, prieks par latviešiem. Vienalga, vai tas ir sportā vai mākslā. Tā ka es esmu pateicīgs tam, ka varu dzīvot Latvijā.
Un ja vēlreiz pieminam tos, kas pamet Latviju it kā uz neatgriešanos, tad te ir jārunā arī par valsts nozīmi. Jā, tā ir liela laime, ka mums ir sava valsts. Nedrīkst nogānīt valsti. Pat tas aizbraucējs – viņš nesaprot, ka tikai pateicoties tam, ka mums ir brīva valsts, viņš var aizbraukt. Mēs pusgadsimtu dzīvojām bez tiesībām izbraukt no PSRS. Tas ir paradokss. Tas, kas nolād Latviju, viņš nesaprot un aizbrauc, ka, pateicoties šai neatkarīgajai valstij, tu iegūsti tiesības aizbraukt.
Es vēl joprojām dzīvoju Šķērsielā. Un tā no bērnības līdz šodienai lielā mērā Šķērsiela ir mana Latvija. Mazā, stiprā Latvija.
Es jau te pieminēju, ka valsts nav kaut kas abstrakts. Dažreiz tā cilvēki spriež par valsti kā par kaut ko tādu, nu, ārpus viņa pastāvošu. Nē, – valsts ir tie konkrētie cilvēki. No tiem arī veidojas tā valsts. Un tu vari kādam kaut ko pārmest. Tā ir. Tas ir konkrēts cilvēks arī tai valstij, tas ir konkrēts cilvēks, un nevis valsts vispār. Valsts vispār nav ne pie kā vainīga, tā ir laime, ka viņa tev ir dota. Bet tu skaties uz tiem cilvēkiem, kuri katrā brīdī kaut ko nosaka. Protams, šeit ir liela problēma, bet tā ir ne tikai Latvijai. Tā ir, nu it kā runājam par demokrātijas krīzi.
Jā, šī krīzes situācija, kas ir visā pasaulē, kad saduras autoritārie režīmi ar demokrātiskajiem, izrādās, ka autoritārie režīmi ir ātrāk rīcībspējīgāki. Un te, protams, ir jādomā, kā var šo mūsu demokrātiju padarīt mobilāku, ātrāku. Droši vien te ir vairāki ceļi. Nu, pirmkārt, jau tā ir ir birokrātija, kas jāmazina. Jo birokrātija rada korupciju. Starp citu, kādreiz bija tāda streiku forma, ko lietoja – strādāt pēc instrukcijām. Un mēs redzam, kā Latvija atpaliek no kaimiņvalstīm tāpēc, ka pārāk strādā pēc instrukcijām, un tad tas veicina korupciju. Ja kāds uzņēmējs grib kaut ko ātrāk izdarīt, nu parādās korupcijas elementi. To var novērst, ja mēs to apzināmies.
