Es esmu ķīlis dzīves klucī. Latviešu fotogrāfijas pamatlicējam Bucleram – 150 6
Mārtiņa Buclera dzīves ceļš ir aizsācies 1866. gada 12. decembrī Jaun-saukas muižas Juču mājās Augškurzemē, ko šodien dēvējam par Sēliju. Trīsdesmit gadus viņš nodzīvo tēva mājās, apstrādādams zemi un iepazīdams visus lauku darbus. No nedaudzām dienasgrāmatas lappusēm uzzinām, ka Mārtiņš ir bijis labs muzikants un piedalījies visos pagasta un kaimiņu pagastu sarīkojumos, pūšot trompeti un spēlējot vijoli. Nav izdevies noskaidrot, vai mūziku viņš apguvis pašmācības ceļā vai mācoties Irlavas skolotāju seminārā, kuru viņš beidzis kā eksterns. No semināra dokumentiem Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir saglabājušās tikai dažas lapas.
Būdams sabiedrisks cilvēks, M. Buclers atsaucas Friča Brīvzemnieka aicinājumam pievērsties senatnes liecību apzināšanai un pierakstīšanai. Viņš savāc ap 1000 tautas dziesmu, un 355 no tām Krišjānis Barons ievieto “Latvju dainās”. Turklāt Jurjānu Andrejam viņš iesūta retu melodiju pierakstus, kurus sauc par Saukas jeb Buclera sutartinēm.
19. gs. beigās dzīvodams un strādādams Kārtužu muižā par spirta brūža pārvaldnieku, M. Buclers fotografē Siguldas, Līgatnes, Turaidas apkārtni un iespiež atklātnes, kas šodien ir kļuvušas par retumu. No Kārtužiem viņš sarakstās ar Krišjāni Baronu, vairākas vēstules ir saglabājušās Latviešu folkloras krātuvē. Kārtužos ģimenē piedzimst meita Anna un dēls Fridrihs. Annas vīru Andreju Peku, kuru dēvē par modernās spiegošanas pamatlicēju, 1940. gadā arestē un 1941. gadā viņš ieslodzījumā mirst, tādēļ Anna ar trim bērniem dodas bēgļu gaitās un nonāk ASV.
Atgriezies no bēgļu gaitām, M. Buclers 20. gs. 20. − 30. gados atjauno savu fotorūpniecību un pievēršas izstāžu vērtēšanai presē. Viņu aicina kā žūrijas locekli uz fotoizstādēm. M. Buclers māca fotogrāfiju Rīgas 2. un 4. vidusskolā un Mākslas amatniecības skolā. Šajā rakstā par Bucleru kā vispusīgu personību netiku uzsvēris viņa nozīmīgo tautas dzīves dokumentētāja veikumu fotoetnogrāfijā. 1938. gadā Mārtiņš Buclers rakstīja: “Fotogrāfijas grūtākais posms ir pagājis, tas bija pilns nesavtīga darba. Tagadnes fotogrāfiem ir atbrīvots ceļš uz mākslu, daiļumu un pilnību. To, kas ir darīts, mēs esam darījuši aiz tīras mīlestības uz fotogrāfiju un sagatavojuši daudzās iespējamības jums, tagadnes fotogrāfiem. Lietojat šo dārgumu, lai ar to arī jūs pakalpotu tautas labklājībai.”
Mārtiņš Buclers nomira 1944. gadā, viņš ir apbedīts Siguldas kapos. Viņa atdusas vieta ir iezīmēta ar tēlnieces Solveigas Vasiļjevas pieminekli.
NĀKAMAJĀ LAPĀ LASI FOTOVĒSTURNIEKA PĒTERA KORSAKA RAKSTU PAR IZCILO FOTOGRĀFU!
Tas, kas latviešu glezniecībā ir Janis Rozentāls, latviešu fotogrāfijā ir Mārtiņš Buclers. Kopš fotogrāfijas atklāšanas ir pagājis vairāk nekā 150 gadu, tomēr šajā laikposmā viņš ir palicis nepārspēts visās jomās, kas saistītas ar fotogrāfiju. Viņš ir pirmais latviešu fotouzņēmējs, fotogrāfiskās biedrības dibinātājs un vadītājs, fotoizstāžu rīkotājs, skolotājs vairākām fotogrāfu paaudzēm, pirmās grāmatas “Fotogrāfija” latviešu valodā sastādītājs un izdevējs, latviešu periodikā pirmā žurnāla “Stari”, kurā ir speciāla nodaļa, kas veltīta fotogrāfijai, izdevējs, fotoizstāžu recenzents un daudzu izstāžu žūrijas loceklis, fotoetnogrāfijas sekcijas dibinātājs un zinātniskās metodikas izstrādātājs.
To visu viņš paveica savos 78 dzīves gados, sevi pilnībā ziedodams vienīgi latviešu fotogrāfijas attīstībai un fotogrāfu izglītībai. Ar savu pilsonisko stāju viņš mainīja sabiedrisko domu par fotogrāfijas nozīmi latviešu kā nācijas attīstībā. Tādēļ es Mārtiņu Bucleru dēvēju par latviešu fotogrāfijas pamatlicēju. No 1904. gada līdz 1938. gadam viņa sarakstīto un izdoto grāmatu un žurnālu kopējais metiens sasniedza 115 tūkstošus eksemplāru. Tiem laikiem, manuprāt, fantastiski augsts sasniegums.
1906. gadā M. Buclera dibinātā Latviešu fotogrāfiskā biedrība par savu mērķi izvirzīja fotogrāfu un publikas izglītošanu, vispārēju fotogrāfijas, bet it īpaši mākslas fotogrāfijas attīstību. 1905. gada revolūcija, kaut arī nodarīja lielus tautsaimnieciskus zaudējumus, tomēr atnesa arī kādas pārmaiņas. Šajā gadījumā, dibinot biedrību, vairs nevajadzēja ministra atļaujas, pietika ar Vidzemes gubernatora Zveginceva piekrišanu. Tomēr jāatceras, ka tas ir laiks, kad laukos vēl kūp nodedzināto māju krāsmatas un aktīvie revolucionāri tiek nošauti vai izsūtīti uz Sibīriju. Vēlme apvienoties kopējam darbam fotogrāfijas laukā, uz ko mudināja idejas uzturētājs Mārtiņš Buclers, bija stiprāka par visai drūmo laiku, jo dzīvs bija brīvības gars. Šajā pašā gadā M. Buclers izdod žurnālu “Stari” – literatūrai un mākslai līdz ar nodaļu fotogrāfijai, kas ir pirmreizējs gadījums latviešu periodikā. Žurnāla ievadā viņš raksta: “[..] Laiki, uz priekšu iedami, ir radījuši dzīvē jaunas prasības, [..] kuras prasa savas tiesības. Tādas fotogrāfija sev izkarojusi mūsu praktiskā dzīvē un tagad tā arī grib savas nodevas literatūrā. [..] Ir pienācis laiks, ka arī literatūrā ierādām fotogrāfijai savu pienācīgu vietu, lai tā darītu labdarīgu iespaidu uz fotogrāfijas attīstību un plašākas publikas saprašanu un gaumi izdaiļotu.”
Pateicoties žurnālam, varam arī uzzināt, kāda tad bijusi pirmā latviešu fotogrāfu izstāde. Recenziju uzrakstījis dzejnieks un mācīts fotogrāfs Kārlis Krūza, kurš norāda, ka ne par kādu plašumu un pilnību vēl nevar runāt, tomēr viņš atzinīgi novērtē Mārtiņu Bucleru, Andreju Saulīti un Jāni Riekstu, ka “viņš ir meklējis kaut ko sevišķu, ar ko tas atšķirtos no citiem, savu īpatnēju izteiksmi. [..] Meklēta kāda simfoniska saskaņa, kas piedod uzņēmumam paliekošu vai pat īstu mākslas nozīmi.”
Šogad ir jubileja ne tikai latviešu fotogrāfijas celmlauzim, bet aprit 110 gadi, kopš dibināta biedrība, izdots žurnāls un sarīkota pirmā latviešu fotoizstāde.
Nedrīkst aizmirst, ka jau 1897. gadā Mārtiņš Buclers Siguldā pie pārceltuves pār Gauju atver pirmo fotodarbnīcu, kur 1908. gada Vasarsvētkos notiek otrā latviešu fotogrāfu izstāde ar publikas piedalīšanos Fotogrāfu kalnā. Šodien šķiet pat neticami, ka pusotras dienas laikā izstādi apmeklē 600 skatītāju, izstādi vērtē mākslinieks un rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. 1907. gadā grāfs Nikolajs Kropotkins, būdams labās attiecībās ar Bucleru, pieminēto kalnu uzdāvina biedrībai. Lielās fotoaktivitātes dēļ to sāk saukt par Fotogrāfu kalnu un tā dēvē līdz pat 1915. gadam, kad kara apstākļu dēļ biedrība pārtrauc darbību un M. Buclers evakuējas uz Harkovu, kur turpina ražot fotoplates. Sigulda ir īpaša vieta arī tādā ziņā, ka tieši te 1904. gadā Mārtiņš Buclers saraksta un izdod pirmo mācību grāmatu latviešu valodā “FOTOGRĀFIJA” un rada latvisko fototerminoloģiju: šodien to lietojot, mēs nemaz vairs tiktāl neaizdomājamies, ka līdz minētās mācību grāmatas iznākšanai grāmatas par fotogrāfiju bija atrodamas tikai svešvalodās.
