“Es vienmēr noskatu tieši šo pasažieri…” Vīrietis atklāj, kāda kaitinoša sērga piemīt lielākajai daļai vilcienu pasažieru 0
Sociālajos tīklos plašu diskusiju izraisījis ieraksts par pasažieru paradumu sabiedriskajā transportā savas mantas novietot uz blakus sēdekļa. Ieraksta autors atzīst, ka, iekāpjot vilcienā, apzināti izvēlas apsēsties tieši tur, kur kāds uz blakus krēsla nolicis somu vai citas mantas.
“Godīgi sakot, iekāpjot vilcienā, vienmēr noskatu pasažieri, kurš savas mantas nolicis uz blakus sēdekļa, lai palūgtu tās novākt un apsēstos tieši tur. Principa pēc. Lai cilvēks saprot, ka blakus sēdeklis nav bezmaksas bagāžas nodalījums, īpaši tad, ja citiem jāstāv,” raksta ieraksta autors.
Šis viedoklis ātri vien izraisīja komentāru vētru. Daļa cilvēku autoram piekrita, norādot, ka pilnā transportā somai uz sēdekļa nav vietas, ja citi pasažieri stāv kājās.
Kāda komentētāja raksta, ka šādu situāciju piedzīvojusi pilnā tramvajā. Daudzi cilvēki stāvējuši kājās, bet kādai pasažierei mantas bijušas noliktas uz blakus sēdekļa. Kad komentētāja palūgusi tās pārvietot, lai varētu apsēsties, sieviete esot izrādījusi lielu neapmierinātību, tomēr beigās mantas paņēmusi klēpī.
“Šodien veseliem septiņiem liku novākt mantas. Iekāpu ar bērniem, un nav, kur sēdēt. It kā vietas ir, bet visur ceļi tup somas,” raksta cita komentētāja.
Daži pieejai pieiet ar humoru. Kāds raksta, ka vienmēr pieklājīgi pajautā: “Vai somai ir sava biļete?” Cits piebilst, ka arī tad, ja cilvēks būtu nopircis biļeti sev un bagāžai, bagāžai ir sava vieta, kas noteikti nav pasažieru sēdvieta.
Tomēr ne visi piekrīt idejai, ka svešiniekam “principa pēc” jālūdz pārvietot mantas, ja vilcienā vēl ir citas brīvas vietas. Kāds komentētājs norāda: ja vilciens ir pilns, palūgt paņemt mantas no krēsla ir loģiski, bet, ja apkārt ir daudz brīvu vietu, tad šāda rīcība šķiet nesaprotama.
“Okey, ja vilciens ir pilns, tad palūgt paņemt mantas no krēsla, lai apsēstos, ir loģiski. Bet, ja ir iespēja citur apsēsties, ir brīvas vietas, kāpēc tā jādara, kas tas par principu?” jautā komentētājs.
Vēl daļa cilvēku atgādina, ka ne vienmēr soma uz blakus sēdekļa nozīmē nekaunību. Kāda komentētāja atzīst, ka bieži noliek somu blakus tieši tāpēc, lai pustukšā transportā blakus neapsēstos kāds nepatīkams vai uzmācīgs cilvēks. Ja transports ir pilns un kādam nav, kur sēdēt, viņai neesot problēmu somu noņemt un palaist cilvēku apsēsties.
“Bieži nolieku somu blakus tieši tādēļ, lai blakus neapsēžas kāds dīvainis. Ja ir pilns un cilvēkiem nav, kur sēdēt, nekad nav bijušas problēmas noņemt somu,” raksta komentētāja.
Vairākas sievietes komentāros norāda, ka viņām šis paradums saistīts ar drošības un komforta sajūtu, nevis vēlmi kādu kaitināt. Kāda raksta, ka viņai bijusi nepatīkama pieredze ar līdzbraucējiem – sākot no cilvēkiem, kas slikti ož, līdz pārāk uzbāzīgiem pasažieriem. Tāpēc soma blakus reizēm kalpojot kā robeža.
Komentāros izskan arī doma, ka šī ir laba tēma plašākai sarunai par to, kāpēc cilvēki vispār instinktīvi nevēlas, lai svešinieks sēž blakus. “Ne jau aiz ļaunuma un vēlmes, lai citi pastāv,” raksta kāds lietotājs.
Citi gan uzskata, ka sabiedriskajā transportā personīgā komforta robežas nevar būt svarīgākas par citu pasažieru tiesībām apsēsties. Īpaši tad, ja transportā brauc vecāki ar bērniem, seniori vai cilvēki, kuriem ilgstoši stāvēt ir grūti.
Daļa komentētāju iesaka vienkāršu kompromisu – ja transportā ir pustukšs, soma blakus nevienam īpaši netraucē, bet, tiklīdz cilvēku kļūst vairāk, mantas jānovieto klēpī, zem sēdekļa vai bagāžai paredzētā vietā.
Diskusija par somām uz sēdekļiem izgaismo ne tikai praktisku sabiedriskā transporta problēmu, bet arī plašāku jautājumu par kopdzīves kultūru. Kur beidzas cilvēka vēlme pēc personīgās telpas, un kur sākas pienākums domāt par citiem?
Vieniem soma uz blakus sēdekļa ir kaitinošs egoisma simbols. Citiem – veids, kā pasargāt savu telpu un izvairīties no nepatīkamiem līdzbraucējiem. Taču pilnā vilcienā vai tramvajā lielākā daļa komentētāju tomēr piekrīt vienam: blakus sēdeklis nav bagāžas nodalījums, ja kādam citam nav, kur apsēsties.
