Atklājums bēniņos 22
Pēc Ziemassvētkiem Džordana Kuka vecmāmiņa kā ierasts uznesa mājas bēniņos eglītes rotājumus, taču šoreiz pievērsa uzmanību arī kādai kastei, kurā glabājās viņas vectēva Edvarda Nīlsena korespondence. Vectēvs bija ieceļojis ASV no Dānijas 19. gadsimtā, un ģimene viņu raksturojusi kā “fermeri – intelektuāli”. Proti, Nīlsens gan Nebraskā nodarbojies ar lauksaimniecību, taču tajā pašā laikā rakstījis dzejas, vadījis vietējo radioprogrammu, bijis liels grāmatu lasītājs ar plašu redzesloku. Nīlsena kunga hobijs bija rakstīt vēstules slavenām personībām un kolekcionēt atbildes ar autogrāfiem. Ģimene gan uzjautrinājusies par familiāro toni, kādā viņš mēdzis uzrunāt pasaules varenos un slavenos. Tie visbiežāk nemaz nav atbildējuši. Bet Nīlsens bijis izdomas pilns un aizrakstījis pat Hirosimas mēram dažus gadus pēc atombombardēšanas.
Pārskatot gadiem necilātās vēstules, uz kurām lielākoties bija ASV pasta zīmogi, vecmāmiņa ievēroja, ka viena nākusi no Rīgas. Tā bija Kārļa Ulmaņa 1937. gadā rakstītā atbildes vēstule Edvardam Nīlsenam! “Protams, mums to vajadzēja pamanīt jau agrāk, taču pirms manas akadēmiskās karjeras ģimenē neviens neko par Kārli Ulmani nezināja,” vēsta Kuks. Pārsteidzoši, vēstulē nav pat mājiena, ka rakstītājs ir Latvijas Valsts un ministru prezidents. Diemžēl paliek nezināms, ko un kāpēc bija rakstījis Nīlsens, taču vēsturnieks pieļauj, ka par latviešu politiķa Ulmaņa Nebraskas gadiem viņa vecvecvectēvs izlasījis avīzē. Tad droši vien arī nolēmis uzrakstīt atbalsta vēstuli, līdzīgi kā citiem. “Lai kāda arī būtu bijusi Edvarda motivācija rakstīt un Ulmaņa apsvērumi laipni atbildēt nepazīstamam nebraskietim, man šīs vēstules atklāšana bija vēl viens likteņa mājiens par jau pastāvošo nozīmīgo un ievērojamo saiti ar Latviju – vietu, kuru es ar mīlestību uzskatu par savām otrajām mājām,” savu vēstījumu pabeidz amerikānis Džordans Kuks.
Kārļa Ulmaņa ar 1937. gada 16. martu datētā vēstule Edvardam Nīlsenam
“Dārgais kungs, ceru, nenosodīsiet mani pārāk bargi par to, ka tikai tagad atbildu jums uz Jūsu ļoti laipno vēstuli, kas man adresēta 1936. gada 28. decembrī. Mani vienmēr pārņem emocijas, kad saņemu vēstuli no Nebraskas, ar kuru saistās daudzas dārgas atmiņas. Līdz ar to Jūs sapratīsiet, ka Jūsu vēstule man sagādāja patiesu prieku. Īpaši es novērtēju Jūsu patiesās un draudzīgās jūtas pret Latviju un Latvijas ļaudīm un ceru, ka mēs arī turpmāk iegūsim draugus Jūsu varenajā valstī. Ar labākajiem novēlējumiem Jums un Nīlsena kundzei, Jūsu K. Ulmanis”
(Raksta autora brīvs tulkojums)
