FOTO. Ar stāvovācijām un sulīgu humoru aizvadīts kinodziesmu koncerts “Ar zelta palmu kannā” VEF Kultūras pilī 0
Zelta palmas zars – augstākais apbalvojums, kas tiek pasniegts uzvarētājfilmas režisoram, Kannu kinofestivālā. Tas, kā noprotams, kalpojis par simbolu kinodziesmu koncertam “Ar zelta palmu kannā”, kas 3.septembrī pieskandināja VEF Kultūras pils sienas.
Šoruden koncerts būs dzirdams arī citās Latvijas pilsētās. Tā režisors un scenārija autors ir visiem labi zināmais aktieris Mārtiņš Egliens, taču tikpat labi zināmie dziedošie aktieri – Dita Lūriņa, Zane Dombrovska, Ainārs Ančevskis, Gundars Silakaktiņš un Ģirts Ķesteris – ir tie, kas koncertu padara baudāmu, izdziedot dziesmas no latviešu filmām, piemēram, “Vella kalpi”, “Vajadzīga soliste”, “Elpojiet dziļi”, un seriāliem, piemēram, “Viņas melo labāk” un “Ugunsgrēks”.
Ir trīs ļoti īpašas, bet konkrētas nianses, kas vijās cauri koncertam un padarīja to patiesi aizraujošu – sulīgs humors, skatītāju iesaiste un aktieru meistarība. Kāpēc trīs? Jo, kā teica Ainārs Ančevskis, latviešiem šis skaitlis ir ļoti mīļš. Ir trīs runči krogā, trīs saujiņas smilšu un pat trīs fāzes.
Ja puse zāles pilnā balsī smejas un aplaudē un sēdvietu skaits pēc pārtraukuma strauji nesarūk, un pēc koncerta gribas smieties pašam pie sevis par aktieru scenārijā ierakstītajiem un, te īpaši jāuzsver, – arī neierakstītajiem jokiem, kad pat aktieri nespēj valdīt pār savām emocijām, tad ir skaidrs – iecerētais ir izdevies uz visiem 100! Īpaši amizants bija Aināra Ančevska joks par gailīšiem. Kādiem? Te jāatstāj vieta fantāzijai!
Skatītāji, protams, vienmēr ir daļa no koncertiem, bet ne visos to var sajust. Šajā varēja. Un tā pamatīgi. Tika vaicāts skatītāju viedoklis, pārbaudītas zināšanas par kinofilmām un mudināts dziedāt līdzi zināmākajām dziesmām. Kādai sievietei pat laimējās savā īpašumā (tālruņa galerijā) iegūt bildi ar Aināru Ančevski un Gundaru Silakaktiņu, bet citai dāvanā tika piesolīts Ģirts Ķesteris. Te atkal uzplaiksnī humora deva, par ko rakstīts iepriekšējā rindkopā – tātad melots nav.
Aktieru enerģija, humors un degsme caurstrāvoja klātesošos. Viņu skaidrās un meistarīgās balsis, kā arī īpaši pielāgotie tērpi, kas tika vairākkārt mainīti, lika sajust filmu aptuvenā tapšanas laika noskaņu un atlika vien baudīt skanējumu. Tāpat skanējumu īpašu padarīja mūziķi, kas nebija novirzīti tuvāk aizkulisēm, bet atradās pašā centrā – kopā ar aktieriem – un līdzdarbojās priekšnesumos.
Koncerta otrajā daļā vecajām dziesmām, kuras tika ietērptas jaunā skanējumā, tika piešķirtas īpašas nominācijas dažādās kategorijās, piemēram, erotiskākā dziesma vai dziesma, ko zina visi, no filmas, ko nezina gandrīz neviens. Te atkal īpaši bija padomāts par humoru – ka ir jāprot pasmieties pašiem par sevi. Par latviešu paradumiem, par mūsu dabu un, protams, kinofilmu kopīgajām iezīmēm, piemēram, depresīvajām beigām vairākās filmās. Skarbas vai nelaimīgas beigas visnotaļ nav retums, ja runājam par latviešu kinofilmu vēsturi, taču apstākļi ne tik senā pagātnē, kā zināms, bija tādi, kādi tie bija. Varbūt tāpēc Kristīne “Purva bridējā” atteicās no vieglas dzīves un Baiba filmā “Pūt vējiņi” ielēca Daugavā.
Nobeigumā jāpiebilst, ka koncerts bija tieši tik fantastisks un pārdomāts, ka visi skatītāji beidzamās dziesmas laikā pat piecēlās kājās un aplaudēja – tas jau ir vislielākais kompliments kā režisoram, tā arī aktieriem. Par to viņiem zelta palma kannā. Bet vārdos neaprakstīt, tas jāsajūt!
