“Viens bērns destabilizē visu klasi, es gandrīz apraudājos,” Pedagoģe par iekļaujošās izglītības ēnas pusēm 1
Reformas izglītībā nekad nav vieglas. Šobrīd vēl joprojām varētu teikt, ka ir pārejas posms uz iekļaujošo izglītību, un skolotāji nereti stāsta publiski, cik patiesībā tas ir sarežģīti.
“Cik vakar bija forša, tik šodien – šausmīgākā MOT nodarbība manā pieredzē. Viena skolēna, kura darbības pat nav aprakstāmas, dēļ. Muļķīgākais, ka pārējie grib piedalīties, iesaistīties un mēģina viņu apklusināt, bet tas 1 destabilizē visu klasi.
Un man nav nekādu tiesību izraidīt, kādam “sūdzēties”, rakstīt piezīmi – darīt vienalga, ko! + jāpieturas pie pamata vērtības: IEKĻAUŠANAS.
Man ir visai stabila nervu sistēma, bet es šodien gandrīz apraudājos. Un žēl tā bērna arī, protams!
Pārī neviens ar viņu negrib iet. Vienīgais, kurš gribētu, pats viņa klātbūtnē paliek par “orangutānu” = vēl trakāk. Lai kā es gribētu būt draudzīga, atvērta un pieņemoša, tas ārprāts vienkārši nav izturams. Gribot negribot piezogas doma: cik ļoti 1 cilvēks var un drīkst būt svarīgāks par pārējiem? Kur ir tā robeža, kurā empātija, lai arī dziļi klātesoša, vienkārši ir jānoliek malā, jo Tu tur īsti neko nevari mirklīgi atrisināt, bet Tev ir vēl 20 citi priekšā, kuriem Tu arī esi vajadzīgs?
Mani visvairāk nomāc tā bezspēcības sajūta. No vienas puses Tu saproti, ka šim bērnam ir “problēmas”, kas ne jau klasē radušās – daudz dziļākas. Un viņam atbalsts ir nepieciešams pat vairāk nekā citiem. Bet Tev nav ne jausmas, kur tam kājas aug (jo iemeslu var būt neskaitāmi daudz), līdz ar to pat nesaproti, kā to risināt. No otras puses – Tev pretī ir vēl 20 acu pāru, kuriem arī katram ir savs “stāsts” un vajadzības, nozīme un gaidas no nodarbības.”
MOT ir pusaudžu motivācijas programma, kuru MOT aizsāka norvēģu olimpiskie sportisti pēc Ziemas Olimpiskajām spēlēm 1994.gadā ar mērķi novērst sociāla rakstura problēmas sabiedrībā. MOT koncepta pamatā ir vēlme veidot drošāku sabiedrību, stiprinot jauniešu izpratni un drosmi – drosmi dzīvot, rūpēties un pateikt nē. MOT koncepts tiek nodots lietošanai skolās uz sadarbības līguma pamata.
Komentāros cilvēki dalās pieredzē, ka nokļuvuši līdz līdzīgiem secinājumiem.
“Darbojoties padsmit + gadus pedagoģijā, esmu nonākusi pie secinājuma, ka visus nevar iekļaut/nevar integrēt. Ar katru gadu šī problēma paliks lielāka! To nedrīkstēja pieļaut, ka katru, kurš garām nogājis skolai, apdāvina ar atestātu! Un kā varēja tas gadīties, ka izglītības programmu pielāgo klases vājāko nepieciešamībām, nevis līderu prasmēm? Nekas labs arī turpmāk nav sagaidāms…” Sniedze raksta.
Ilze jautā: “Es, atklāti sakot, nesaprotu, kurā brīdī iekļaušana ir kļuvusi par “visi tolerē vienu, kas nemāk/nevar/negrib savākties”? Iekļaut var tikai to, kurš var un grib iekļauties.”
Ligita raksta: “Manuprāt jebkurās nodarbībās, pat, piemēram, psihologa, paihiatra, ne tikai MOT, būtu jābūt “sarkanajai līnijai”, kuru pārkāpjot, dalība nodarbībās tiek pārtraukta. Ir taču noteikumi kaut kādi atrunāti? Kas notiktu, ja kāds pusaudzis piemēram kļūtu fiziski vai emocionāli klaji vardarbīgs pret kādu citu? Un ja tas atkārtotos? Nedrīkst būt tā, ka jebkādā nodarbībā ir atļauts pilnīgi viss bez sekām.
Žēl, ka notiek šādi un ar to jātiek galā nodarbību vadītājam, kuram nav nekādu rīku, lai to veiksmīgi darītu. Nav iespējams vienam cilvēkam uz 20 bērnu grupu atrisināt šādas situācijas citādi kā tikai izslēdzot to vienu no grupas. Nesen klausījos Ņ.Bezborodova lekciju par uzvedības traucējumiem bērniem dažādos vecumos. Tur bija daudz informācijas par uzvedības traucējumu cēloņiem, veidiem, izpausmēm un arī iespējamiem risinājumiem.”
“Un kā atrisinājās situācija? Un vai tika runāts ar kādu, ko darīt, lai tā nenotiek? Man vienai no meitām līdzīga situācija klasē un rast risinājumu ir ļoti, ļoti grūt, ja vecāks neiesaistās. Visi skolotāji, klasesbiedru vecāki un arī skolas direktore meklē risinājumus, kā uzlabot situāciju, bet ir ļoti, ļoti grūti,” Diāna raksta.
Ieva: “Mums ar klasē viens indivīds, kura dēļ jau ir daudzi aizgājuši no skolas. Nekādas institūcijas neko nevar izdarīt. Direktore negrib rīkoties, jo tak gudrs puisītis. Bija pat uz pāris mēnešiem liegts klasē mācīties, bet beigās tam vienam ir vairāk tiesību kā 20+ citu!”
“Protams, ka tas ir pats pēdējais variants, bet arī esmu MOT trenere, un, ja ir pavisam traki, var lūgt audzinātāju iesaistīties. Man ir bijušas reizes, kad saprotu — viss, nebūs. Var gan piebilst, kā nu jau bijušais pedagogs, ka arī skolotājiem nav nekādu brīnumainu metožu… uz piezīmēm vai nu nereaģē, vai reaģē ar “Nu nevar būt, ka mans bērns bija to pelnījis, jūs pārpratāt situāciju.” (Un šī ir ļoti pieklājīga versija.)” Dārta dod padomu.
