Raimonds Vilkoits 32 gados kā treneris jau ir pabijis divos pasaules čempionātos piegušajiem, kā arī Latvijas U-17 izlasi aizvedis līdz sudraba medaļām Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā.
Raimonds Vilkoits 32 gados kā treneris jau ir pabijis divos pasaules čempionātos piegušajiem, kā arī Latvijas U-17 izlasi aizvedis līdz sudraba medaļām Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā.
Foto: LHF

Latvijas U-17 izlases galvenais treneris: “Man joprojām lielāko baudu sagādā pats process” 8

Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievijai negaidīts sitiens zem jostasvietas – laikapstākļi var satracināt tautu 85
Kokteilis
Bez smiekliem neiztikt! Prezidentu šodien uzjautrinājis kāds jaunietis, kurš viņu nosaucis neparastā vārdā
Veselam
saprast, ka jūsu partneris ir toksisks cilvēks? Viņus nodod šīs 9 frāzes
Lasīt citas ziņas

Viņnedēļ Eiropas Jaunatnes olimpiskajā festivālā, kas notika Itālijā, sudraba medaļas izcīnīja Latvijas U-17 hokeja izlase. Latvijas hokejam tas ir kas nebijis, vēsturisks panākums. Skeptiķi iebildīs, tur piedalījās tikai sešas komandas, mūsējie izcīnīja vien divas uzvaras četros mačos.

Abi zaudējumi bija pret Šveici – grupā ar 1:5, finālā ar 0:5. Pa vidu uzvarēta Itālija ar 7:1 un pusfinālā Vācija ar 3:2. Sudraba medaļas no šāda turnīra un emocijas, ko komanda piedzīvoja, nevienam mūsu jaunajam hokejistam neatņems, jo iespējams, ka daļa neko līdzīgu savā sportista dzīvē vairs neizbaudīs.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvijas U-17 izlases galvenais treneris ir Raimonds Vilkoits, kurš savulaik sevi pierādīja kā vienu no perspektīvākajiem jaunajiem hokejistiem. Tomēr 26 gadu vecumā viņš beidza hokejista karjeru, izvēlējās mācības un pievērsās trenera darbam, par ko vairāk pastāstīja intervijā “Latvijas Avīzei”.

R. Vilkoits: “Eiropas jauniešu olimpiādi noteikti vērtēju ar plusa zīmi. Aizvadījām četras labas spēles īsā laikā periodā. Labākais, ka izdevās izveidot kaujiniecisku un saliedētu kolektīvu, ar vienu mērķi, ticību un patriotismu. Vai varējām labāk? Pie apstākļu sakritības, iespējams. No otras puses, puiši cīnījās katrā spēlē, un man nav ko viņiem pārmest. Mēs paši kļūdījāmies, arī finālā. Pildījām uzdevumu, bijām tuvu, lai pirmie iemestu, nesanāca, bet pirmā kļūda un pirmais gols… Tad jau bija grūtāk.

Šveice šoreiz bija labāka?

Jā, to atzīstu, bet fināls mums pret viņiem jau bija daudz saturīgāks nekā spēle pret viņiem grupas mačā. Man patika, ka mēs savu sniegumu uzlabojām no spēles uz spēli.

Puikas pārdzīvoja, ka palika otrie?

Bija jūtams rūgtums, jo izšķirošo maču tomēr zaudējām. Pēc tam kad emocijas nosēdās, tad jau bija arī prieks, un domāju, ka čaļi izbaudīja turnīru. Man kā trenerim bija patīkami redzēt, kā veidojas kolektīvs, visi ir kopā, domā par vienu mērķi.

Kā notika atlase uz izlasi? Tu labi zini tos, kas spēlē Latvijā, bet kā tiek sameklēti un uzaicināti spēlētāji no ārzemju klubiem, jo šobrīd viņu tur ir ļoti daudz?

Tas ir kopējs darbs. Sekojam 2006. gadā dzimušajiem spēlētājiem kopā ar menedžeri. Mums negribas nevienu palaist garām, bet ir jāskatās par iespējām, kuru spēlētāju kāds klubs no ārzemēm var noteiktā brīdī atbrīvot, iegūstam arī atsauksmes no klubiem. Jo lielāka izvēle, jo labāk. Novembrī mums bija pirmā atlase pārbaudes turnīrā Norvēģijā, tagad bija striktāki noteikumi, kurš un kad var tikt, jo turnīra laikā spēlētājiem jau nebija pauzes klubos. Tas ir apjomīgs darbs, ko paveicām.

Reklāma
Reklāma

Savulaik jauniešu hokeja izlasēs nebija ļoti lielas konkurences, spēlē 30–40, puse no viņiem brauc uz pasaules junioru čempionātu. Pēdējos desmit gados tas, šķiet, ir mainījies?

Man grūtāk spriest, kā bija kādreiz, bet, cik esmu runājis ar citiem treneriem, tad kādreiz tā bija. Spēlētāju jau Latvijā nekad nav trūcis, tikai jautājums, kur viņi spēlē. Kas attiecas uz U-17 izlasi, tad man bija interesanti redzēt spēlētājus, kurus iepriekš Latvijā nebiju skatījis. Jo lielāks kandidātu loks, jo labāk, jo tā ir iespēja katram spēlētājam sevi parādīt un pašiem pārliecināties, kādā līmenī viņi atrodas.

Ir kādi spēlētāji, ko tu no šī vecuma izceltu, kas būs līderi arī turpmāk?

Noteikti tādi mums bija, bet kā ir ar jauniešiem? Pārslavēt viņus šajā vecumā noteikti nevajag. Komandā bija līderi, gan ar rakstura un spēlēšanas īpašībām, bet es nesaukšu viņus vārdos. Ja strādās, tad agri vai vēlu par viņiem runās.

U-17 izlases sastāvā bija spēlētāji ar Latvijas hokejā jau labi zināmiem uzvārdiem. Tās ir ģimenes saknes?

Noteikti. Radniecības saiknes Latvijas hokejā ir ciešas, ja spēlē viens brālis, tad būs arī otrs vai brālēns. Tās ir ģimenes tradīcijas. Antons Macijevskis ir Aleksandra dēls, Kristers Ansons ir brālis Raivim, kurš spēlē AHL un ir ar līgumu Pitsburgā. Ir brāļi Simanoviči un Petroviči. Radniecības saišu noteikti ir vēl vairāk, un tas Latvijas hokejam nāk tikai par labu, jo spēcīgās ģimenēs veidojas arī spēcīgi sportisti.

Tavs pamatdarbs ir ar HS “Rīga” otro komandu, kas spēlē Junioru attīstības hokeja līgā (JAHL). Paralēli arī piedalāties Igaunijas atklātajā čempionātā. Kādas ir atšķirības starp šiem turnīriem?

Divi atšķirīgi turnīri, jo Igaunijā spēlējam pret pieaugušajiem, Latvijā pret vienaudžiem. Igaunijas čempionātā komandu nav daudz, viņiem dažādi mērķi, gadās spēles, kurās mums ir jāsitas un jāizdzīvo, jo pretim nāk pieredzējušāki un jau meistarīgāki spēlētāji ar savām ambīcijām. Savukārt JAHL ir azartisks jauniešu hokejs, kur visi cenšas sevi pierādīt un uzvarēt. JAHL čempionātā hokejs ir neparedzamāks.

Tev ir arī citi pienākumi – “Mogo/LSPA” galvenā trenera Ģirta Ankipāna asistents. Kā tiec galā ar dubultu noslodzi?

“Mogo/LSPA” treniņi notiek no rīta, HS “Rīga” komandai pārsvarā vakarpusē, līdz ar to nekas nepārklājas. Visu var apvienot. Šosezon, šķiet, bijis viens vai divi gadījumi, kad ir vienāds spēļu grafiks, bet par visu var vienoties un laicīgi saskaņot. Tajā ziņā viss ir kārtībā.

Tev šis ir sestais gads trenera ādā, bet pašam vien 32 gadi. Kā tu esi iejuties šajā arodā, jo apkārt tomēr ir krietni vecāki un pieredzējušāki treneri.

Man jau no sākuma bija sajūta, ka esmu savā vietā. Jā, kad sāku, biju jauns, varbūt sākumā mazliet kautrīgāks, bet tas ātri pāriet, jo treneri kopā dara kopīgu lietu, un es neesmu jutis, ka kāds pieredzējušāks un vairāk hokejā sasniedzis uz mani skatītos greizi. Es neesmu izjutis nekādas problēmas ar gadu starpību un pieredzi.

Oļegs Sorokins, kurš trenē U-18 izlasi, tev šajā jaunatnes turnīrā bija palīgs pie U-17 izlases stūres.

Es pie Oļega savulaik esmu bijis arī kā spēlētājs, viņš mani trenēja. Mēs ļoti labi sadarbojamies, jo mērķis jau mums visiem treneriem ir viens – lai spēlētāji parāda savu labāko sniegumu. Galu galā mēs šādos turnīros pārstāvam Latviju. Komandā atmosfēra bija laba, noteikti arī starp treneriem, viens otru spējām papildināt.

Tev jau ir divu pasaules čempionātu pieredze kā trenerim Latvijas lielajā izlasē. Kādas atmiņas?

Pieaugušo čempionāts ir tāds patīkama satraukuma mirklis, kas beigās paiet ļoti ātri. Tas ir hokeja pavasaris, kuram kādreiz sekoju līdzi kā puika pie televizora un sapņoju, ka kādreiz tur varētu piedalīties. Tā nu sanāca, ka tur nokļuvu kā treneris. Ir lieliski būt daļai no tā pasākuma, darīt to, ko es varu, un palīdzēt pēc labākās sirdsapziņas komandai. Kā būs šogad ar izlasi? Kamēr nekas nav paziņots, es nespekulēšu, bet man tas vienmēr ir bijis pagodinošs mirklis būt lielajā izlasē.

Tu hokejista karjeru beidzi ļoti ātri. Kas bija par iemeslu?

Tā vairāk bija apstākļu sakritība. Bija kaut kādas veselības problēmas, par kurām vajadzēja aizdomāties, bet spēlēt vēl varēju. Tajā pašā laikā es jau studēju, un tas arī bija svarīgi. Bija viens vakars, kad jādomā par tālāko spēlēšanu ārzemēs, bet viss salikās tā, ka sapratu, esmu ieinteresēts palikt Latvijā. Te uz vietas vēl varēju uzspēlēt, bet jau tad nospriedu, ka vajag domāt par mācībām, bija arī darbs. Izlēmu vienas divu dienu laikā, ka lieku punktu.

Esi pabeidzis LSPA?

Jā, man ir gan bakalaura, gan maģistra grāds. Tas bija intensīvs posms, un paldies, ka man to ļāva darīt un piepildīt darba devēji. Tas bija liels atbalsts. Maģistrantūrā mācības parasti bija pirmdienās pa dienu, bet mani saprata, atbalstīja, un es to varēju izdarīt.

Esi aizdomājies, ko tu kā hokeja treneris gribētu sasniegt?

Man joprojām lielāko baudu sagādā pats process. Došanās uz halli, gatavošanās treniņam, situācijas analizēšana, noskaņojums ģērbtuvē, iedziļināšanas komandas procesos. Es to vienmēr daru no sirds un esmu godīgs pret savu darbu. Protams, viss jau nav tikai tā, gribas arī ko sasniegt. Bet man ir vēl garš ceļš ejams, tad jau redzēs, kur nokļūšu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.