Latvijā
Politika

Māris Antonevičs: Grābeklis partijām – uzņēmumu padomes1

Foto: PIXABAY

Vārdam “padome” pie mums ir slikta pieskaņa. Ne tikai tāpēc, ka šis vārds rada alerģiju, atceroties saukli “visu varu padomēm”, “padomju laikus” un visu pārējo, kur tas vēsturiski parādījies.

Arī neatkarīgajā Latvijā tas jau pamanījies sevi diskreditēt kā politiskās bezkaunības un negausības simbols.

Runa ir par valsts (un pašvaldību) uzņēmumu padomēm, uz kurām jau kopš 90. gadiem tika attiecināti tādi neglaimojoši apzīmējumi kā “partiju barotnes” vai vēlāk “partiju astoņkājis”.

Ierasta shēma – valdošās partijas atbilstoši ministriju piederībai sadala vietas valsts uzņēmumu uzraudzības padomēs kādiem pietuvinātiem cilvēkiem – dažreiz partiju funkcionāriem, dažreiz īpaši izredzētiem ierindas biedriem, dažreiz vienkārši pietuvinātiem un vajadzīgiem cilvēkiem.

Nav jau tā, ka paši politiķi nesaskatīja šeit problēmu, jo īpaši tāpēc, ka to kritizēja plašsaziņas līdzekļi un auga sabiedrības neapmierinātība.

Preses arhīvā atrodams, piemēram, 1998. gada Ministru prezidenta Guntara Krasta (“Tēvzemei un Brīvībai”) paziņojums: “Pēdējā laika notikumi ir skaidri parādījuši, ka mums ir nopietni jāķeras pie lielo valsts uzņēmumu padomju depolitizācijas. Padomes jāveido vienīgi pēc profesionāliem principiem. Lai to nodrošinātu, padomju locekļiem ir jāaptur sava darbība politiskajās partijās.”

Vai arī 2001. gada citāts no Ekonomikas ministrijas paziņojuma: “Šobrīd valsts uzņēmumos pilnvarnieki tiek izvēlēti nevis pēc profesionālajiem kritērijiem, bet gan pēc politiskās piederības, tādā veidā politizējot arī valsts uzņēmumu saimniecisko vadību.”

Un tomēr visi samierinājās un pieņēma šos spēles noteikumus, jo… tie bija izdevīgi!

2006. gadā biedrība “Delna” veica īpašu pētījumu par valsts un pašvaldību padomju un valžu pārstāvju ziedojumiem partijām, secinot, ka tie veido būtisku ienākumu daļu. Šādā veidā partijas netieši saņemot valsts finansējumu un, no otras puses, tiekot politizēta valsts īpašuma pārvalde, attālinoties no to darbības pamata.

Partijas atmeta ar roku – ziedošana esot brīvprātīga lieta… Ak jā, daži politiķi gan taisnojās, ka viņu virzītie pārstāvji neesot nekādi politiski ielikteņi, bet profesionāļi. “Mums padomē jāieceļ cilvēki, kuriem varam uzticēties, lai realizētu tautas gribu,” tolaik savas partijas nodomus raksturoja “Jaunā laika” politiķis Krišjānis Kariņš.

Sistēma ap šo laiku jau bija sevi tik tālu diskreditējusi, ka nekas cits neatlika kā pielikt tam visam treknu punktu.

Valsts uzņēmumu padomes tika likvidētas 2009. gada jūnijā, Valda Dombrovska pirmās valdības laikā. Tas tika pamatots arī ar taupības apsvērumiem – lēmums sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku. Vēlāk gan nāca atziņa, ka padome kā uzņēmumu pārraugoša institūcija nav vainīga, ka politiķi to piesmējuši. Uz valsts uzņēmumu padomju atjaunošanas nepieciešamību norādīja arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD).

Viegli pateikt, ka tagad padomes vairs nebūs tādas kā agrāk un tur sēdēs nozares lietpratēji. Grūtāk to izdarīt, lai sabiedrībai nerastos šaubas. To pierāda gan gadījums ar advokāta Pāvela Rebenoka mēģinājumu iekļūt “Latvenergo” padomē, gan nupat Baibas Rubesas mēģinājums iekļūt Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas padomē.

Protams, tā jau var būt tikai sagadīšanās, ka Rebenoks ir pietuvināts “KPV LV” ministram Ralfam Nemiro, kurš vada tieši to ministriju, kas – kāda sagadīšanās – ir “Latvenergo” kapitāldaļu turētāja. Bet Rubesa ir partijas “Par!” biedre, un tieši šīs partijas pārstāve Ilze Viņķele vada Veselības ministriju, kas – atkal sagadīšanās – ir Stradiņa slimnīcas kapitāldaļu turētāja.

Partijas diemžēl nemāk runāt ar sabiedrību, neredz kopainu, bet tikai savu dzelžaino loģiku, ko spilgti apliecina I. Viņķeles argumenti, aizstāvot Rubesas kandidatūru. Iepriekš viņa bija izteikusies, ka “slimnīcu padomes nebūs izklaides vietas politiķiem” un “tajās strādās profesionāli atlasīti cilvēki ar saprašanu gan ārstniecībā, gan uzņēmumu vadībā”.

Tagad viņa mierīgi paskaidro, ka “Rubesa nav politiķe. Un nekad nav bijusi”.

Bet kā tad vērienīgā Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņa? Arī tas neko nepierādot. “Partijas biedrs un pat vēlēšanās piedalījies automātiski nenozīmē politiķi. Vēl vairāk – pat ne katrs Saeimā ievēlētais ir politiķis,” “Tviterī” ierakstījusi ministre.

Saistītie raksti

Īpatnēja atklāsme, par kuru būtu interesanti dzirdēt, piemēram, pašreizējā “Attīstībai/Par” Eiropas Parlamenta deputāta, politologa Ivara Ijaba viedokli. Varbūt arī viņš joprojām nav politiķis? Varbūt politiķis ir nevis tas, kā cilvēku redz citi, bet gan – kā viņš pats jūtas? Plaša tēma…

Tomēr paliksim pie tā, ka Latvijas politiskā vēsture automātiski uzliek smagu šaubu nastu šādām situācijām, lai cik izcils un profesionāls pašam ministram liktos viņa draugs vai partijas biedrs un cik skaisti un oficiāli būtu noformēta viņa iecelšana amatā.

Labi vismaz, ka to ātri sapratusi pati Rubesa, pirmdien atsaucot savu kandidatūru.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Dzīvojam laikos, kad vēlme visu kontrolēt pārsniedz veselā saprāta robežas 3
21 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Klāt nākotnes izvēļu laiks. Kā pieņemt pareizo lēmumu?
21 stundas
LE
LETA
Latvijā
Daugavpilī astoņos bērnudārzos nav pieejamas programmas latviešu valodā 6
21 stundas

Lasītākie

ML
Māra Libeka
Latvijā
“Vairāk nekā 700 cilvēku nomiruši, iedzerot metanolu”. Informācijas pandēmija, kas nogalina
17 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Neizdodas palaist kosmosā jaunu raķeti
45 minūtes
LE
LETA
Dabā
Šodien gaidāms vasarīgs un saulains laiks, bet lietussargs var noderēt
1 stunda
VS
Viesturs Sprūde
Latvijā
2000. gada 26. maijā. Pamatakmens leģionāru Brāļu kapiem Lestenē
38 minūtes
SK
Skaties.lv
Ekonomika
Latvija viena no pirmajām pasaulē, kas izmēģinās “Apple” un “Google” Covid-19 izsekošanas lietotni 3
9 stundas