Kultūra
Literatūra

“Rakstot bieži lasu skaļā balsī, tas palīdz sadzirdēt teikumu ritmu, toni un melodiju.” Godalgotā somu rakstniece atklāj, kā top viņas darbi0


Selja Ahava: “Kāpēc un kā rakstnieks izvēlas rakstīt par noteiktiem tematiem? Tā man joprojām ir mīkla.”
Selja Ahava: “Kāpēc un kā rakstnieks izvēlas rakstīt par noteiktiem tematiem? Tā man joprojām ir mīkla.”
Publicitātes (Līsas Valonenas) foto

Maima Grīnberga, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

 

Izdevniecība “Latvijas Mediji” tikko klajā laidusi somu rakstnieces SELJAS AHAVAS Eiropas Savienības Literatūras balvu saņēmušo romānu “Lietas, kas krīt no debesīm” (latviskojusi Maima Grīnberga, māksliniece Dina Ābele).

 

Darba četros vēstījumos dzirdam trīs dažādas balsis, kas katra stāsta par negaidītiem un pārsteidzošiem notikumiem un to, kā tie mainījuši iesaistītos un apkārtējo vidi. Caur saviem varoņiem autore iedziļinās notikumu negaidītajā un neizskaidrojamajā būtībā, radot romānu, kurā ikdienišķais savijas ar absurdo, skaistais ar nežēlīgo un pilnīgi neiespējamas pasakas ar patiesām, taču absolūti neizprotamām lietām. Rakstniece it kā brīnās par to, cik pacietīga un izturīga var būt mīlestība, cik skaudras ir zaudējuma sāpes un vai laiks tiešām dziedina.

 

Jūs esat sarakstījusi četrus romānus. Vai ir kas tāds, kas tos visus apvieno?

S. Ahava: Pirmie trīs romāni savā ziņā visi vēstī par zaudējumu – valodas, atmiņas, tuva cilvēka, savas ierastās pasaules kartes pazušanu. Dažādu iemeslu dēļ, kas arī man pašai atklājušies tikai pamazām, šī zaudējuma pieredze un dzīves neuzticamība manā gadījumā darbojās kā rakstīšanas motors.

Tagad, rakstot ceturto romānu, situācija bija jauna. Trešais romāns “Pirms mans vīrs pazūd” bija ārkārtīgi personīgs, un, iespējams, tāpēc es par izejas punktu vēlējos kaut ko citu, nevis savu pieredzes loku, kaut ko tādu, kas man pašai būtu jauns un nezināms, varbūt arī vēlējos kā rakstniece iemācīties kaut ko jaunu! Tā nu jaunā grāmata “Sieviete, kas mīlēja kukaiņus” radās, ejot pavisam citus ceļus, tā mani aizveda uz svešiem kontinentiem un gadu simtiem.

Taču esmu apmierināta ar rezultātu un ticu, ka, šo darbu darot, esmu pilnveidojusies.

 

Kā jūs izvēlaties tematus, vēstījuma un stila līdzekļus?

Man parasti vispirms ir tāds kā ideju tīklojums, fragmentu krājums, starp kuriem es sāku vilkt pavedienus. Zīmēju tematu kartes vai shēmas, velku svītras un, vadoties pēc esošajiem tematiem, sāku izstrādāt jaunas ainas, radu asociatīvas paralēles esošajām ainām un situācijām. Shēmas un kartes arī palīdz ieraudzīt, ja kāds fragments ir lieks, jo tam neveidojas saiknes ar pārējo materiālu. Tad es to svītroju ārā.

Vēlākā posmā cenšos piešķirt grāmatai vizuālu tēlu, kurā redzamas dažādu vēstījuma līmeņu maiņas (laika līmeņi, dažādi vēstītāji) un savstarpējās proporcijas.

Romānā “Lietas, kas krīt no debesīm” grāmatas uzbūve atgādina tās attēloto pasaules ainu. Grāmata sākas kā Sāras stāstījums, tad pārlec pie citiem vēstītājiem, atstāj pusratā, it kā pieviļ lasītāja gaidas. Grāmata lasītājam nodara to pašu ko dzīve – grāmatas varoņiem.

Ļoti svarīga man ir grāmatas “balss”, un to es bieži cenšos radīt, rakstot vienu un to pašu epizodi tagadnē un pagātnē, izmantojot pirmās un trešās personas vēstītāju, dažādu tonalitāti un dažādu distanci. Rakstot bieži lasu skaļā balsī, tas palīdz sadzirdēt teikumu ritmu, toni un melodiju. Es vēlētos, lai šī vēstījuma daļa saglabātos arī tulkojumos.

 

Kā nolēmāt rakstīt tieši par tiem tematiem, par ko vēstī romāns “Lietas, kas krīt no debesīm”?

Romāns stāsta par cilvēkiem, kuri katrs savā veidā saskaras ar dzīves neizskaidrojamo, neiedomājamo un gadījuma rakstura pusi vai nu laimes, vai nelaimes veidolā. Viņiem visiem nākas meklēt risinājumu, kā pēc tam turpināt dzīvi. Lai gan grāmatā iztirzātas smagas lietas, tās pieeja ir viegla, un varbūt šajā viegluma un smaguma kombinācijā ir kaut kas tuvs un raksturīgs man pašai, tāpēc tas tekstā iekļaujas gluži kā pats no sevis.

Bet kāpēc un kā rakstnieks izvēlas rakstīt par noteiktiem tematiem? Tā man joprojām ir mīkla. Un vienlaikus iemesls, kas padara rakstīšanu tik interesantu!

 

Ļoti svarīga šajā romānā ir māti zaudējuša bērna balss. Kāpēc vēlējāties izmantot bērna skatpunktu?

Man saistoša šķiet iztēles aina par bērnu, kurš domā par lielām lietām – laiku, atmiņu, nāvi

. Piemēram, piepešas nāves priekšā vienlīdz bezpalīdzīgs un apjucis ir ikviens cilvēks, vienalga, pieaugušais vai bērns, un es vēlējos caur bērna skatienu parādīt arī pieaugušo bezpalīdzību.

Bērna domāšanā mani saista tās elastīgums, spēja vienmēr pielāgoties jaunai, mainīgai realitātei – šāda elastīguma bērnā taču ir daudz vairāk nekā pieaugušajā. Salīdzinot ar pārējiem grāmatas personāžiem, Sāra, šī astoņus gadus vecā meitene, tiek galā pārsteidzoši labi.

 

Romāns ir saņēmis ES Literatūras balvu. Vai tam sekojis kas īpašs? Ko jūs vispār domājat par šo balvu un tās svarīgumu, iespējām?

Romāns “Lietas, kas krīt no debesīm” ir tulkots gandrīz 25 valodās, tātad balvai ir bijusi liela nozīme. Pēdējā gada laikā grāmatas tiesības ir pārdotas arī ārpus Eiropas Savienības – Ķīnai, Turcijai, Armēnijai, Ēģiptei… Tulkojumi ir pavēruši iespēju ceļot uz dažādām zemēm, kas man agrāk bijušas svešas. Kopīgās uzstāšanās ļāvušas iepazīties ar daudzu citu ES valstu rakstniekiem, un tas, protams, ir bijis ļoti auglīgi. Rakstnieka un izdevēja darba realitāte, piemēram, Maķedonijā vai Lielbritānijā var stipri atšķirties no Somijas apstākļiem, un šādu relatīvumu ir diezgan veselīgi saprast.

ES godalgotos rakstniekus sūta arī uz grāmatu gadatirgiem, kas tiek rīkoti ārpus Eiropas, un šī iemesla dēļ esmu varējusi uzstāties, piemēram, Deli un Honkongas grāmatu gadatirgos Āzijā. Piedalīties šādos notikumos un iepazīties ar grāmatniecības pasauli arī ārpus Eiropas un Amerikas realitātes ir bijis ļoti auglīgi un domāšanu rosinoši.

Somijā ES literatūras balva ir vēl stipri mazzināma, un nav daudz tādu citu zemju godalgoto grāmatu, kas būtu tulkotas somiski. Tas savukārt ir saistīts ar plašāko skumjo tendenci, ka tulkotā literatūra tiek publicēta arvien mazāk un ne vienmēr vadoties pēc literārās kvalitātes.

Es ļoti ceru, ka ES literārā balva tomēr paplašinās un padarīs daudzpusīgāku tulkotās literatūras klāstu Eiropā un dos vietu arī mazu valodas teritoriju talantiem.

 

Somu dramaturģe, scenāriste un rakstniece SELJA AHAVA (1974)

* Literatūrā ienākusi 36 gadu vecumā ar romānu par atmiņas un valodas zaudēšanu, kas bija nominēts somu lielākās dienas avīzes “Helsingin Sanomat” prestižajai debijas balvai, autore par to saņēma Lailas Hirvisāri fonda stipendiju.

* “Lietas, kas krīt no debesīm” (2015) ir rakstnieces otrais romāns, un te “ir meitene, kuras mammai trāpa no debesīm krītošs ledus gabals, ir sieviete, kura divreiz iegūst lielo laimestu, ir vīrietis, kuram piecas reizes iesper zibens”…

* Darbs bija nominēts Somijas lielākajai literārajai balvai “Finlandia” un 2016. gadā ieguva Eiropas Savienības Literatūras balvu, tulkots 24 valodās.

Saistītie raksti

* Trešajā romānā “Pirms mans vīrs pazūd” (2017), kas balstīts rakstnieces pašas pieredzē, galvenai varonei jātiek galā ar situāciju, kad viņas vīrs paziņo, ka vienmēr vēlējies būt sieviete, un sāk manifestēties kā transpersona.

* Šī gada augustā iznāks Seljas Ahavas ceturtais romāns “Sieviete, kas mīlēja kukaiņus”, kura varone nodzīvo 370 gadus, un lasītājs iepazīstas ar viņas dzīvi gan raganu prāvu laikā 17. gadsimtā, gan mūsdienu Berlīnē.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.