Rīgas Svētā Alberta katoļu draudzes prāvesta Krišjāņa Damberga pārraudzībā ir visa lielā dievnama saimniecība un atjaunošana – gan naudas gādāšana, gan projektu rakstīšana, gan atskaites.

Konfesiju lobisms praksē 17

9:08, 25. maijs 2017

Ziņas Kultūra

Vaicāts, kāpēc šobrīd nepieciešams atsevišķs likums tieši vienas kultūras mantojuma daļas – sakrālā mantojuma – saglabāšanai, VKPAI vadītājs Juris Dambis uzsver, ka iniciatore tam nav bijusi inspekcija – galvenā institūcija valstī, kas īsteno valsts politiku un kontroli kultūras pieminekļu aizsardzībā –, bet gan ka ierosme nākusi “no politiķu līmeņa, un mēs to atbalstījām.” Likumprojekta ierosinātāja bija Saeimas Nacionālās apvienības frakcija, un viens no tās līderiem Raivis Dzintars uzsver, ka viens no mērķiem bijis izbeigt tradīciju baznīcu remontiem naudu dalīt pēc deputātu kvotu principa.

Reklāma

Lasītākie

7 pārtikas produkti un dzērieni, kas veicina grumbu veidošanos un paātrina novecošanos 25

Seni un spēcīgi ticējumi: šīs lietas nekad nedrīkst ne aizņemties, ne aizdot 9

4 ikdienišķas un efektīvas lietas: tās palīdz tikt vaļā no liekā svara, ja tev nepatīk sportot 7

Lasīt citas ziņas

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) pārstāvis, Doma draudzes priekšnieks Kaspars Upītis norāda, ka līdz ar kvotām dažkārt nauda politiski tika piešķirta draudzēm, kas tam īstenībā nebija gatavas. Piemēram, bijis tā, ka tā iedota jaunām ērģelēm, bet ne baznīcas jumta remontam, nu draudzei neatliek nekas cits kā vērsties pie konsistorijas ar lūgumu palīdzēt atrisināt “tekošās” lietas, jo tam līdzekļi nav paredzēti.

Faktiski tomēr likumprojekts ir konfesiju veiksmīga lobisma piemērs, kas pierāda, ka Latvijā, kur, pēc Satversmes 99. panta, baznīca ir atdalīta no valsts, šāda simbioze pastāv reālpolitikā. Arī LELB pārstāvis Kaspars Upītis atzīst, ka konfesijām bijusi nozīmīga loma likumprojekta tapšanā. Par to, ka nepieciešams valsts atbalsts dievnamu restaurācijā, konfesiju līderi vienojušies 2013. gada novembrī Garīgo lietu padomē. Luterāņu, katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu līderu ar 2013. gada 5. novembri datētajā vēstulē premjeram Valdim Dombrovskim bija norādīts, ka “vēstures gaitā Baznīcas un draudzes ir kļuvušas par juridiskajiem dievnamu īpašniekiem, taču tas ir tikai formāls ieraksts zemesgrāmatā, jo pēc būtības dievnami ir un paliks visas tautas un valsts kultūrvēsturiskā mantojuma īpašums”. Nākamo vēstuli 2014. gada 16. aprīlī parakstījis LELB arhibīskaps Jānis Vanags viens pats, lūdzot izveidot pastāvīgu programmu valsts budžeta ietvaros vēsturisko dievnamu atjaunošanai un uzturēšanai, paredzot šim nolūkam vismaz četrus miljonus eiro katru gadu.

“Jāņem vērā, ka ievērojama sakrālā mantojuma daļa atrodas tieši laukos un lauku draudzes, skaitliski samazinoties, pat pārdodot savus mežus un lauksaimniecības zemes, to nespēj uzturēt. Draudžu izmisums ir tik liels, ka šo pieminekļu saglabāšanās perspektīva balstās tikai uz baznīcu ēku fizisko izturību. Tas attiecas pat uz tādiem dievnamiem, kas tika pēc 1991. gada atjaunoti – piemēram, Strutele Tukuma novadā pirms 10 gadiem spēja pulcināt triju ģimeņu iedzīvotājus, bet tādēļ Jaunpils mācītājs atteicās braukt un noturēt dievkalpojumus. Tā nu šī izremontētā baznīca stāv neizmantota, un šādu piemēru ir daudz – piemēram, Viļķenes baznīca Limbažu novadā bija paredzēta 700 sēdvietām – kad pirms vairākiem gadiem svētdienā tur viesojos, redzēju tikai piecus cilvēkus. Vidzeme ir arī ļoti bagāta ar pareizticīgo baznīcām, kas stāv tukšas un nevienam nevajadzīgas. Arī pašas baznīcas kultūrpolitiskā aktivitāte nenosedz to atjaunošanās vajadzību, jo tā neredz, ka tur varētu atjaunoties draudzes. Katoļu konfesija šajā ziņā ir bijusi daudz mērķtiecīgāka. Izcils piemērs tam ir Pasienas baznīcas restaurācija,” norāda mākslas vēsturnieks, LZA prezidents Ojārs Spārītis.

Tēmas

Sakrālā mantojuma likums