Melita Dimza un Jānis Dimza pircējiem piedāvā vien Latvijā audzētos stādus.
Melita Dimza un Jānis Dimza pircējiem piedāvā vien Latvijā audzētos stādus.
Foto: Anda Krauze

“Mums ir tikai Latvijā audzētie stādi!” Heimaņu un Dimzu stādu bizness tandēmā 0

Uldis Graudiņš, “Agro Tops”, AS “Latvijas Mediji”

VIDEO. “Vai ar viņu viss ir labi? Putina dīvainā uzvedība atkal piesaista uzmanību 106
“Kad dosies uz fronti, patriot!” Krievijas slavenības – Putina atbalstītāji saņem draudus un aicinājumus doties uz kara komisariātu
“Sekas var būt nepatīkamas.” Politiķis par risku, ka Krievijā pie varas var nonākt daudz radikālāki spēki
Lasīt citas ziņas

Pētera Heimaņa zemnieku saimniecības Gulbji un Jāņa Dimzas Saulesdārzs Pūre izaugsmi jau nākamajos piecos gados saista ar robotu ienākšanu stādu audzēšanā un aizvien lielāku procesu mehanizēšanu ikdienas darbos. Abas saimniecības atrodas dažādās Latvijas vietās, tomēr, pateicoties abu saimnieku jau bērnībā izveidotām saiknēm un vienojošai biznesa filozofijai, cieši sadarbojas un nu jau vairākus gadu desmitus gan profesionālajiem augļkopjiem, gan arī mazdārziņu saimniekiem piedāvā augstas kvalitātes stādus. Pēteris un Oskars Heimaņi, kā arī ZS Saulesdārzs Pūre saimnieki Melita un Jānis Dimzas intervijā Agro Topam stāsta par savu uzņēmējdarbības pieredzi un vērtē situāciju Latvijas stādu audzēšanas nozarē.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

– Augļu un ogu dārzos redzam aizvien jaunas šķirnes, tomēr gan augļkopis, gan hobija dārznieks maz zina par izmaiņām stādu audzēšanas tehnoloģijās. Kas ir mainījies pēdējos 25–30 gados?

Pēteris Heimanis: – Stādu audzēšanā ir jāievēro aksiomas, pamatprincipi neatkarīgi no tā, vai zemi arsim vai iztiksim bez aršanas. Izmaiņas arī ir notikušas. Agrāk bija daudz vairāk mājlopu un augsnē daudz iestrādājām kūtsmēslus. Pakāpeniski nonācām pie zaļmēslojuma, nu jau vairākus gadus zemē iestrādājam to un ar papuvi atpūtinām laukus. Mainījies ir acošanas veids. Astoņdesmitajos gados acoja T burta veidā, patlaban – piegriežot. Ir notikušas lielas izmaiņas stādu audzēšanai izmantotajos materiālos – pavisam sen sēja ar liepu lūkiem, es to neesmu darījis; kad sāku darboties, lietoja polietilēnu, bet patlaban izmanto pašsadalošos plēvi. Agrāk arī nebija podoto stādu, pārdeva vien kailsakņus. Patlaban kailsakņus pārdod pavasarī un rudenī. Redzēsim – ja Latvijā izdosies saglabāt kūdras nozari, tad podi būs arī turpmāk. Vēl viena izmaiņa ir stādu vecums – agrāk, piemēram, pārdeva vien divus gadus vecus ābeļu stādus, tagad galvenokārt pārdod viengadīgos.

– Un kā ir mainījušies pircēju paradumi?

Jānis Dimza: – Deviņdesmitajos gados, ja stādam saknes spēcīgas, tomēr stumbrs bija līks, varēja to pārdot par mazāku cenu. Patlaban šāds kociņš ir jāizmet. Līku koku neviens nevēlas stādīt, cilvēks ir izlepis, viņa labklājība kopumā ir pieaugusi. Nav tā, ka 5 vai 10 eiro kaut ko nozīmētu. Pircējs vēlas jau lielu stādu, izaugušu, kas savā dzīvē būs maza auguma. Es smejos – jūs vēlaties punduri, bet jau lielu! Tādējādi ir lielāks atlikums no izaudzētā, lielāki izdevumi, kas stādu audzēšanu sadārdzina. Lielāki ugunskuri. Pēc būtības līkais koks nav slikts, tāpēc mēs paši varam savā dārzā to audzēt.

Pēdējo gadu tendence, ko vērojam līdztekus pandēmijai, – cilvēki pārvācas uz iespējamajiem dārziem, mazdārziņiem, ko gatavojas stādīt vai pirkt. Secinājām, ka stādu nepietiek, nevis konkrētas grupas paliek pāri un tās ir jādedzina kā agrāk. Cilvēki tolaik teica, ka piecus ābolus, ko apēd, nopirks. Un man jau atvedīs uz māju, ja es kaut ko gribēšu. Kāpēc man pašam smērēt nagus? Patlaban gluži tā vairs nesaka. Tā tas vairs nestrādā.

P. H.: – Padomju laikos privāto kokaudzētavu nebija, pircējiem aizvien vajadzēja jaunas šķirnes. Nereti jaunās šķirnes nebija labākas par vecajām, tomēr cilvēki tās stūrgalvīgi pirka. Patlaban ir autortiesību, licenču maksājumi. Latvijas tirgus ir mazs. Mums ir nopietni jāvērtē, vai varēsim atpelnīt licences maksu un arī paši kaut ko nopelnīt. Tas iespējams vien ar patiešām vērtīgām šķirnēm. Parasti jaunās šķirnes pēc 2–3 gadiem aizmirst. Redzam, ka mazdārziņu pircēji paliek konservatīvi – viņi pieprasa pārbaudīto ‘Balto dzidro’, ‘Viktoriju’ un citas šķirnes. Mums nav jāuztraucas par šo šķirņu stādu pārdošanu.

Savukārt profesionālo augļkopju, komercdārzu saimnieku izvēli nosaka vien ekonomiskais izdevīgums, tostarp glabāšanas iespējas un citas nianses.

Izvēli ietekmē arī mode, kas mainās. Patlaban, piemēram, pieprasīti ir Eiropas stila āboli – cieti un kraukšķīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka šāds pieprasījums būs arī pēc 2–3 gadiem. Stādu audzēšanas cikls ir 3–4 gadi, audzētājam ir jāprot daudz ko paredzēt.

Oskars Heimanis.
Foto: Anda Krauze

Oskars Heimanis: – Šobrīd pārdošanas tendence, modes lieta visā pasaulē, tostarp Latvijā, ir persiki un aprikozes, cilvēki šos stādus pērk puķu vietā. Mēs uz persikiem ļoti daudz neizejam. Pienāks brīdis, kad tos vairs nevajadzēs. Ir pamatlietas, ko audzējam vairāk, – pamatšķirnes. Šajā gadā vairumtirdzniecībā vislielākais pieprasījums ir pēc ziemas ābeļu stādiem. Mazumtirdzniecībā ļoti ilgi bija pieklusušas glabājamās ziemas šķirnes. Patlaban, visticamāk, saistībā ar pandēmiju, cilvēki ir sākuši pieprasīt ziemas šķirnes. Lai paši varētu saglabāt augļus.

Ābelēm un bumbierēm, kas ir bakteriālās iedegas pārnēsātājaugi, ir obligāti jābūt pasei. Ķiršiem un plūmēm, kas nav šīs slimības pārnēsātājaugi, nav jābūt obligāti pasei. Mēs tāpat liekam ap stādu pasi, lai pašiem ir vieglāk strādāt.

Bumbieres pēdējos gados stāda būtiski mazāk, jo ir bumbieru–kadiķu rūsa. Šā iemesla dēļ cilvēki bumbierus īpaši nevēlas stādīt. Pērk Āzijas bumbieres, tās ar bumbieru–kadiķu rūsu neslimo. Mēs piedāvājam šķirni ‘Tem-bo-li’. Visas pārējās Latvijas vecās šķirnes slimo ar šo slimību, tāpēc cilvēki tās nepērk. Igauņi pērn ļoti daudz sastādīja bumbieres. Iemesls bija sulu spiešanas projekts.

Lai no bumbierēm nav pavisam jāatsakās, šajā sezonā mēģinām pārdot stādus ar interesantiem vainagiem. Šķirnei ‘Belorusskaja pozdņaja’ labi veidojas vainags, izmantojam to.

Krīzes gados augļu stādu audzētāji var priecāties – cilvēki šajā laikā sāk racionālāk domāt un izvēlas stādīt augļu koku, nevis košumkrūmu. Redzam, ka par augļkopību sāk interesēties un dārzus stāda ļoti daudz jaunu cilvēku. Lauki kļūst populāri. Vienu brīdi visi brauca projām no laukiem, tagad ir otrādi – visi vēlas kaut ko audzēt un darīt.

ES projektu šajā gadā ir daudz. Tas nozīmē, ka projektu īstenotāji no stādu audzētājiem pērk stādus. Populāri pie lielajām pilsētām ir pašlasīšanas dārzi, visticamāk, šāds modelis kļūs vēl populārāks.

– Kāda ir ābeļu stādu audzēšanas tehnoloģija? Cik ilgs ir viens audzēšanas cikls?

– Vienā gadā izaudzē potcelmu, nākamajā gadā iestāda, uzaco. Trešajā gadā nogriež meženi, un līdz rudenim izaugs īstā šķirne. Rudenī to izrok. Ir siltākas ziemas, varētu rakt pavasarī, bet pastāv risks, ka apsals, – ābeles ne tik ļoti, bet plūmes un ķirši. Ābeles nereti audzē divus gadus. Tad vēl viens gads jāaudzē, pavisam – četri gadi.

Attālumi starp rindām katrā saimniecībā ir atšķirīgi, tas atkarīgs no tehnoloģijas. Darbojamies ar kultivatoru, stādām pa diviem metriem, kultivators ir 1,80 metru plats. Principā ir jāsāk domāt par robotizāciju, jo cilvēku, kas var strādāt, kļūst aizvien mazāk. Ravēšana ir roku darbs. Nezāļu iznīcināšanas ķīmiju nevar liet, jo ļoti zemu atrodas acs – maza zaļa lapiņa. Sākumā nekā vairāk nav. Glifosāts trāpīs arī jaunajam pumpuriņam. Divgadīgiem kokiem vēl varētu mēģināt apakšu smidzināt.

Ja nav slapjais gads, mēģinām pirkt kūtsmēslus no vietējiem saimniekiem un iestrādājam tos zemē. Kaut kas zemei ir jādod atpakaļ. Nedrīkst no tās visu laiku tikai ņemt.

Augu maiņa ābelēm ir šāda: izaug divgadīga ābele, tad norok, piecus sešus gadus tajā vietā ābeles stādīt nevajadzētu. Tas ir ļoti ilgs periods. Ar zaļmēslojumu un kūtsmēsliem šo periodu nedaudz var mazināt.

“Divgadīgs saldā ķirša stāds – topprodukts visos laikos,” demonstrē M. Dimza.
Foto: Anda Krauze

J. D.: – Lielāko daļu pieprasīto stādu potē uz klona potcelmiem, ir arī uz sēklaudžiem potēti. Ķiršus, plūmes un bumbierus potē uz sēklaudžiem. Ābeles galvenokārt uz klona potcelmiem. Lielos kokus tikai īpašos gadījumos kādam vajag. Pircēji vien atsevišķos gadījumos izvēlas astoņus metrus augstos kokus. Pie tā daudz strādāts, un sasniegti labi rezultāti.

Ir arī jaunāki krūmmelleņu stādi. To vecums ir no diviem līdz 5–7 gadiem. Cilvēks vēlas uzreiz stādu ar visām ogām un ir gatavs par to arī vairāk maksāt. Piecgadīgam stādiņam viena raža jau nolasīta.

Mums ir tikai Latvijā audzētie stādi. Ja arī kāds sīkstāds vai spraudenis tiek pirkts citā valstī, tad tā ir apzināta izvēle, mēs nevaram vārīties tikai savā sulā. Ir jāseko līdzi norisēm pasaulē. Ja mēs pircējiem visu laiku piedāvāsim nemainīgu sortimentu, kļūsim neinteresanti. Sīkstādus un sēklas pērkam citās valstīs, nav noslēpums, tomēr pārdodam vien to, kas pašiem patīk un ir pārbaudīts. Ja arī kādam augam ziemcietība ir zemāka, mēs to neslēpjam, aicinām Vidzemes augstienē nestādīt to, kas augs Jūrmalā. Šeit var redzēt, kā aug aprikozes un persiki. Nedzenamies pēc ātras peļņas. Mums reputācija ir daudz svarīgāka un lai pircējam vairākus gadus pēc pirkuma nebūtu vilšanās. Neapmierinātie šajā procesā tāpat kā jebkurā ir. Tas ir normāli.

Kolekcijas dārzs Heimaņa stādaudzētavā – tajā iegūst materiālu potēšanai un acošanai.
Foto: Anda Krauze

O. H.: – Potcelmu audzēšana ir svarīga stādu audzēšanas sastāvdaļa. Vajag arī dārzu, kur paņemt šķirni – nogriezt zaru, lai uzacotu vai uzpotētu. Agrāk pašiem kaut kas mājās visu laiku bija, vēl citviet dabūjām, līdz sapratām, ka vajag kolekcijas dārzu. Tajā paši varam izvēlēties jaunas šķirnes un redzēt, cik tās ir piemērotas, un dabūt potzarus. Kolekcijas dārzu sākām stādīt 2016. gadā. Tas ir aptuveni vienu ha liels.

Ir daudz dārznieku entuziastu. Piemēram, viens Austrijas dārznieks, kuram ir daudz dažādu šķirņu, ik pa laikam atsūta potzarus. Mēs tos potējam, pārbaudām, vai Latvijā pārziemo. Apmaiņa visā pasaulē tā notiek. Kad austrietim kaut ko vajag, piedāvājam sazināties ar Latvijā zināmu entuziastu. Ja mums nepatīk, raujam laukā.

– Latvijā pēdējos gados ļoti pieprasītas ir krūmmellenes.

– Krūmmellenes ir visvairāk stādītie ogulāji. Nu jau gandrīz visi, kas vēlas, ir tās sastādījuši, tāpēc drīz tendence mainīsies.

Mēs Polijā pērkam nelielus nepilnu gadu vecus apsakņojušos melleņu jaunstādus un gadu tos audzējam. Tad pārdodam. Ja neizdodas pārdot, podojam un pārdodam lielākus stādus. Ja pats pavairosi mellenes, uzreiz bankrotēsi! Polijā šo stādu pavairošana ir ļoti labi atstrādāta. Polija mums un citām Baltijas valstīm diktē tirgus nosacījumus. Nekad nespēsim konkurēt ar to, ko un cik lēti viņi ražo.

 

Laistīšanas sistēma Heimaņa stādaudzētavā.
Foto: Anda Krauze

Audzējam un pircējiem piedāvājam Latvijas dabas apstākļiem piemērotās krūmmelleņu šķirnes devīto gadu. Kad sākām, nebija īsti skaidrs, kā audzēt. Gribējām arī izmēģināt un atrast Latvijas dabas apstākļiem vispiemērotākās, visziemcietīgākās šķirnes. Divas rindas iestādījām tīrā kūdrā, divas rindas bija kūdra, sajaukta ar melnzemi, pārējās rindas bija melnzemē. Secinājām, ka mellenes vislabāk aug tīrā parastā purva kūdrā. Krūmmellenei vajag skābu 4,5–5,5 pH augsni. Kad sākām, dēstus likām 40 cm dziļā un tikpat platā tranšejā. Vēlāk rakām platāku tranšeju. Latvijā kūdru paši iegūstam. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm mums tā ir ļoti lēta. Dārzkopībā cenas lēks augšā, ja kūdru aizliegs. Īrijā to aizliedza, tāpēc īri ved kūdru no Latvijas.

Iesakām pirkt krūmmelleņu šķirni ‘Blue Crop’ , tā ir visur ražojoša un laba šķirne, un ‘Patriot’ šķirni. Abas šīs šķirnes piecieš vissliktāko kopšanu un vislabāk pārdzīvo slapjumu un sausumu. Citas krūmmelleņu šķirnes ir kaprīzākas, tām vajadzīga iespējami labāka kopšana. Ar vēlo šķirni ‘Chandler’ jābūt uzmanīgiem. Kurzemē to var stādīt, ogas ienākas augusta beigās un septembra sākumā. Vidzemē ‘Chandler’, iespējams, nevajadzētu stādīt, jo šajā Latvijas reģionā vēlāk sākas veģetācijas periods un salnas ir agrāk. Raža var nepagūt ienākties.

Latvijā nedrīkst visu pielīdzināt vienai vietai. Krūmmellenei vislabāk patīk, ka krūmu laista no vairākām pusēm. Šai kultūrai ir sekla sakņu sistēma, līdz 30 cm dziļa, tai nav spurgaliņu, kas ir citu augu saknēm. Ar spurgaliņām uztver barības vielas. Mēs krūmmellenes mēslojam ar beramo mēslojumu. Lielākos stādījumos augus noteikti vajadzētu barot ar laistīšanu. No slāpekļa mēslojuma krūmmellenēm dodam amonija sulfātu. Veicu eksperimentu un secināju, ka tas ir vislabākais. Kūdra mineralizējas, tā nepaliek visu laiku skāba, tad tā ir jāpapildina. Sulfāts visu laiku par 1–2 pH vienībām samazina skābumu. Tad dod speciālo mēslojumu – sēru. Nedrīkst krūmmellenēm dot kūtsmēslus. Tajos ir daudz mangāna, un augs aiziet bojā. Mellene ir skābā vidē augošs augs. Nevajag pārcensties to laistīt. Cilvēki domā, ka mellenes aug purvā, tomēr tās aug silā. Purvā aug dzērvenes. Krūmmellenēm tāpat kā jebkuram augam vajag normālu mitrumu.

Upeņu zariņus/spraudeņus liek kūdrā pavasarī tāpēc, lai tie nebūtu jāravē.
Foto: Anda Krauze

– Kā pavairojat citu ogulāju stādus?

– Upenes un jāņogas pavairojam vienādi. Patlaban pavasarī visi krūmi ir nogriezti, sagriež spraudeņus katrai šķirnei, lai paliek 3–4 pumpuriņi. Drīz būs jāsprauž zemē. Jāņogas griež rudenī, upenes – pavasarī. Saliek kūdrā kastēs, vēlāk uz lauka izdzen vadziņas ar slīpo malu uz leju, lai barības vielas koncentrējas pīķītī, un sasprauž zemē. Spraudenim apakšā veidojas sakne. Spraudeņiem ir vajadzīga mitra un iesilusi augsne.

Avenes vairojas ar saknēm. Jaunos stādus rokam rudenī ik pēc diviem gadiem. Avenei cikls līdz pārdošanai gatavam stādam varētu būt trīs gadi.

Ja ir sauss laiks, stādi ir jālaista. Mēs diezgan ilgi un diezgan daudz audzējām zemenes. Patlaban no tām lēnām atsakāmies. Iemesls ir konkurence – lielie ogu audzētāji pērk frigo stādus. Viņi zina, ka ar tiem būs vieglāk. Krītas arī daudzumi mazumtirdzniecībā. Mums patlaban zemenes ir vien veco šķirņu saglabāšanai. Nav tām Latvijā tirgus. Nevaram izkonkurēt Polijas stādu audzētāju cenu. Viņi frigo stādus atsūta par divas reizes lētāku cenu, nekā mēs varam piedāvāt.

Ķirši labāk aug, kur dolomīts, bāziskā augsnē, ābeles – smilšmālā, ogulāji – kur ļoti daudz organiskās vielas.

Plūmes meženis, uz tā potēs vai acos šķirni.
Foto: Anda Krauze

– Kādu mēslojumu saņem stādi?

– Tiem dod minerālmēslus, kuru cenas patlaban kāpj kosmosā. Mēs laikus, gatavodamies Zaļajam kursam, sākām mēslot ar zaļmēslojumu. Divus gadus esam to devuši, agrāk turējām papuves. Ir interesanti un daudzsološi secinājumi. Zaļmēslojumam principā nekad neļauj ziedēt. Mums ir no ziedošiem augiem iegūts mistrs, pērkam to tepat Latvijā. Šajā mistrā ir ļoti daudz plēsīgo kukaiņu. Rezultāts ir, ka pērn kokaudzētavā nebija neviena kaitēkļa. Agrāk smidzinājām insekticīdu trīs četras reizes, pērn – nevienu reizi. Mans pieņēmums ir, ka mistrā samaltie plēsīgie kukaiņi attur kaitēkļus. Šogad redzēsim, vai tā patiešām ir. Visizplatītākie kaitēkļi kokaudzētavās ir laputis.

Zaļmēslojumu liekam 20 kg/ha devā vienu reizi vasarā. Tajā ir saulespuķes, griķi, sarkanais āboliņš, facēlija. Krītošana notiek patlaban, kokaudzētava diezgan daudz kālija iznes. Kālijs stādiem ir jādod vairāk.

Trīsgadīgie krūmmelleņu stādi Dimzu ģimenes stādaudzētavā Jūrmalā.
Foto: Anda Krauze

J. D.: – Kad aizbraucām pirkt minerālmēslus, mums ziņoja, ka nav dabūjams nekāda veida slāpeklis, tostarp ne amonija nitrāts, ne amonija sulfāts un arī ne karbamīds. Vairs nav stāsts par cenu, vienkārši nevar nopirkt. Tas mazliet mulsina. Kā dzīvosim nākotnē? Labi, mums ir neliela priekšrocība, ka ir iestrādnes un varam cenu vai daļu cenas saglabāt uz tā rēķina, ka augs ir pirkts un izaudzēts agrāk. Nākotnē pircējiem ir jārēķinās ar stādu cenas sadārdzinājumu. Ko patlaban darīt mazdārzniekam, kurš nevar nopirkt mazos iepakojumus? Kapitālismā tukša vieta ilgi nepaliek. Patlaban daudzi produkti ir deficīts. Tirgus ir izkropļots.

– Cik daudz stādu paši ik gadu iestādāt?

O. H.: – Kā nu kuru gadu – cik daudz potcelmu izaug un no citiem nosacījumiem. Nerēķinot ogu krūmus, pērn un arī šajā gadā kokaudzētavā ir iestādīti gandrīz 30 000 stādu. Tās ir ābeles, ķirši, plūmes, persiki. Protams, ir noteikts procents potzaru un pumpuru, kas nepieaug.

– Stādu audzēšanā svarīga ir kūdra. Kā šis Latvijā iegūstamais resurss ietekmē biznesu?

J. D.: – Jaucam vajadzīgo maisījumu paši. Sadarbojamies ar SIA Silu kūdra, Andrejs Ritenis ir sadarbības partneris. Viņš mums palīdz. Šajā gadā bija sasalis, paņēmām nedaudz arī gatavo kūdru no rūpnīcas Ozolpilī. Katrai sugai ir vajadzīgs atšķirīgs maisījums. Noteicošais ir kūdras skābums. Mellenītei vajag orientējoši 4,5 pH, pārējiem stādiem 6–6,5 pH. Pēc vajadzības liekam vai neliekam klāt krītu. Piejaucam attiecīgus minerālmēslus. Ērtāk ir nopirkt gatavu substrātu, tomēr tas ir būtiski dārgāk. Kūdrai cenas, gaidot pārmaiņas, pieauga, šis produkts nu kļuvis padārgs. Tomēr bez kūdras iztikt mūsu darbā būs ļoti sarežģīti. Esam norūpējušies par satraucošajām ziņām no Briseles, kur pieļauj kūdras ieguves aizliegumu. Ir jāatšķir enerģijas iegūšanai izmantotā kūdra un kūdra, ko izmanto stādu audzēšanā.

Melita Dimza: – Kūdra ir atjaunojamais resurss – to iegūst, dārznieks izlieto un vēlāk tā atgriežas augsnē. Lauku saimnieki to nededzina, neizmet. Kūdra atgriežas apritē un uzlabo augsni.

O. H.: – Mēs kūdru laikus pērn pirkām Talsos. Tolaik par karu neko nezināja, pandēmija parādīja, ka cenas augs. Agrāk podoja kūdru ar melnzemi vai tikai melnzemi. Patlaban mēs podojam kūdru ar krītu vai mellenēm – bez krīta. Kūdru sākumā ir grūtāk pielaistīt, tomēr kūdra ilgāk notur mitrumu. Melnzeme ir jālaista biežāk nekā kūdra.

Stādi Heimaņa saimniecības laukumā sagatavoti pārdošanai.
Foto: Anda Krauze

– Par izaicinājumiem stādu nozarei nosaucāt cīņu par kūdras nozares saglabāšanu un minerālmēslu pieejamību, to cenas. Kas vēl stādu nozarē sagādā raizes?

J. D.: – Augu aizsardzības līdzekļi (AAL), protams. Mazdārznieks ir iedzīts strupceļā.

M. D.: – Mazdārznieki lielā mērā ir pataisīti par muļķiem, idiotiem – viņi, lūk, gāzīs indi pa labi un pa kreisi, nedomājot un nerēķinot. Šie ļaudis to nedara. Viņi ir tendēti uz bioloģisko audzēšanu. Un viņi vaicā – ko man darīt? Laputis visu ēd nost, skudras visu ēd nost! Ja audzē dārzā savam patēriņam, nevienam nav intereses pārkāpt likumu un kaut ko briesmīgi indēt. Pat bioloģiskajam zemniekam ir oficiāli atļautas divas smidzināšanas. Ķīmiju pārdod ar licencēm un milzīgos iepakojumos. Agrāk divu gramu paciņa mazdārziņa saimniekam bija uz visu sezonu, vairāk nevajadzēja. Patlaban par smagu kriminālpārkāpumu uzskata, ja kāds mēģina pārdot mazu iepakojumu.

J. D.: – Zaļais kurss ir abpusēji griezīga lieta. Kopumā vēlamies dzīvot zaļāk, tomēr bez ķīmijas sasniegumiem arī ir grūti iztikt. Vītola mizas novārījums ir indīgāks par vienu otru sintētisku līdzekli. Viduslaikos nesintezēja, ar velna rutku noindēja visu, kas nebija vēlams.

O. H.: – Pūrē stādiem un arī komercdārzos nav bīstamu slimību. VAAD ik gadu veic pārbaudes. Bumbieru slimība ir sāpīgs jautājums, tostarp stādiem. Nepārdosi slimu stādu. Pircēji paliek aizvien piekasīgāki. Nē, precīzāk sakot – uzmanīgāki un prātīgāki, visam pievērš uzmanību. Viņi vēlas veselus stādus. Mums tad ir jāsmidzina, citādi tie nebūs veseli. Lapu slimību ir ļoti daudz. Ja ir silta un mitra vasara, tās ir neizbēgamas. Latvijā ir reģistrēts ļoti maz AAL, tāpēc pavasarī un rudenī profilaktiski ir jāsmidzina varš. Šogad starp podu laukumiem sēsim arī samtenes, lai kaitēkļu mazāk. Nekur jau Zaļais kurss nepazudīs. Būs. ES to spiež. Esmu diezgan kritiski noskaņots pret to, jo nevar bez AAL neko izaudzēt. Lauksaimniecībā, visticamāk, pēc šā kursa nosacījumu ieviešanas iestāsies atpalicība. Stādu audzēšanā, iespējams, Zaļā kursa ietekme nav tik būtiska kā citās lauksaimniecības nozarēs, piemēram, graudkopībā. Saimnieki visu tāpat izaudzēs, tomēr izaudzēs mazāk, ar sliktāku kvalitāti, un produkti būs dārgi.

Šis stādu audzētājiem būs izdzīvošanas gads. Mēs podus pirkām par vecajām cenām, vasarā pēc kailsakņu sezonas beigām cena tiem, visticamāk, kāps. Tie ir jālaista. Darbaspēks būs dārgāks. Mums ir ar degvielu darbināms laistīšanas sūknis, degviela ir kļuvusi dārgāka, arī uz šā sadārdzinājuma rēķina stādu cena augs.

Bakteriālo iedegu pārnēsājošiem stādiem ir jābūt dzeltenai pasei, kurā fiksēta stāda pārbaude.
Foto: Anda Krauze

– Vai kooperācija stādu audzēšanā var darboties veiksmīgi?

– Tā varētu nostrādāt vien tad, kad vairāk stādus sāks pieprasīt Skandināvijas valstis. Igaunijas pircēji Latvijā apzvana daudzus audzētājus un savāc no visiem vajadzīgo stādu daudzumu. Latvijā stādu audzētāju nav daudz, ar būtisku ietekmi tirgū ir aptuveni desmit audzētāji.

Mēs uz Zviedriju aizsūtījām Pūre 1 potcelmu. Zviedri nezina, vai viņiem tas augs, vai ir pietiekami ziemcietīgs. Viņi šogad nopirka aptuveni 300 potcelmu izmēģinājumam. Ja labi augs, tad pēc gadiem viņi varētu no Latvijas pirkt stādus uz šā potcelma. Zviedrijā izaudzēt ir vēl dārgāk nekā Latvijā. Polijā audzē lētāk nekā pie mums, mēs – lētāk nekā Zviedrijā.

– Kā tālāk attīstīsiet uzņēmējdarbību?

– Stādu audzēšanā ir liels roku darba īpatsvars un ir arī mehanizējamas manipulācijas. Līdzīgi kā koku rakšana un stādīšana. Agrāk rakām ar lāpstu, tolaik kokaudzētava bija mazāka, vajadzēja astoņus cilvēkus, kas rok, patlaban bedrīti rok viens traktors un divi cilvēki.

Mēs līdz šim netieši izmantojām ES atbalstu, paši esam īstenojuši vienu mazās saimniecības projektu, kad maksāšanas līdzeklis bija lats. Parasti notiek tā – augļkopjiem atbalsta ES projektus un viņi no mums pērk stādus. Savai saimniecībai visu paši par savu naudu līdz šim pirkām. Visticamāk, šāgada rudenī iesniegsim projekta pieteikumu kādas novecojušas tehnikas vienības pirkumam. Atkārtošu – saimnieki šajā gadā salīdzinoši daudz stāda mellenes un avenes. Ābeļu stādīšanai vajag pretim glabātavu. Ir vēl lielākas naudas investīcijas vajadzīgas.

Lauksaimniecība nav lēts bizness, kur var ātri ielēkt un ātri nopelnīt. Nākotnē centīsimies mazināt pašizmaksu, esam izvirzījuši šādu mērķi. To var paveikt, vien mehanizējot un robotizējot ražošanas procesus, tostarp ravēšanu. Daudzās valstīs jau darbojas roboti, bet tas maksā lielu naudu. Centīsimies naudu piesaistīt no projektiem.

Foto: Anda Krauze

P. H.: – Paredzu, ka, piemēram, nezāļu ravētājrobota ienākšana ikdienas darbos notiks, vēlākais, nākamajos piecos gados.

O. H.: – Visi lielie melleņu audzētāji Polijā sametās kopā un izveidoja lielu izmēģinājuma saimniecību. Nolīga cilvēkus, par savu naudu izmēģina šķirnes un audzēšanas tehnoloģijas, turklāt nesaņem valsts atbalstu. Mēs Latvijā tik tālu neesam tikuši. Šā iemesla dēļ izaugsme Polijā notiek ātrāk. Privātie uzņēmēji kooperējas un iegulda savu naudu, nevis gaida valsts un ES atbalstu. Vai mēs varētu doties pie mūsu selekcionāriem un pasūtīt jaunas šķirnes vai audzēšanas tehnoloģijas? Sarunāt noteikti varētu, tomēr mēs, visticamāk, nevarētu samaksāt par šo pakalpojumu. Mums pašiem ir daudz ideju, izmēģinām mellenes, vēl kaut ko. Mazos pētījumus paši visu laiku veicam. Mēģinām, piemēram, atšķirīgu mēslojumu.

AS “Latvijas valsts meži” un Latvijas Kokrūpniecības federācija vienojas par ciešāku sadarbību meža nozares izaicinājumu risināšanā 4
Kartupeļu novākšana šogad sākta vēlāk nekā pērn 8
“Lai stāds būtu možs un vesels, ļoti būtisks ir selekcijas darbs!” Laima no “LVM Sēklas un stādi” dod padomus
Oktobrī sāks pieņemt atbalsta iesniegumus jaunajiem lauksaimniekiem 7
VIDEO. “Vai ar viņu viss ir labi? Putina dīvainā uzvedība atkal piesaista uzmanību 106
“Kad dosies uz fronti, patriot!” Krievijas slavenības – Putina atbalstītāji saņem draudus un aicinājumus doties uz kara komisariātu
“Sekas var būt nepatīkamas.” Politiķis par risku, ka Krievijā pie varas var nonākt daudz radikālāki spēki
Vai mežā kritušu koku drīkst sazāģēt un vest to mājās, lai izmantotu malkai? 104
Vēl gaidāma atvasara? Vai tomēr pirmais sniegs? Izskan pirmās prognozes par laikapstākļiem oktobrī 4
Lasīt citas ziņas
Kam Latvijā pieder lielākie rudzu lauki? 12
APTAUJA. Kāda šogad kartupeļu raža? 5
Drosme, degsme un nedaudz dulluma: sākot saimniekošanu laukos, jaunieši no grūtībām nevairās, tomēr cer uz lielāku atbalstu 2
Šogad zemeņu audzētājiem neklājas viegli – kas radīja vislielākās problēmas? 6
“Audzēju ārstniecības augus, bet LAD saka – nezāles!” Zeltīte Kaviere norāda uz ministriju neizpratni un citām nejēdzībām 28
Govju nepiesietā turēšana – kādu variantu izvēlēties? 4
Pēc milzīgo rēķinu saņemšanas dažu restorānu un kafejnīcu īpašnieki izlēmuši savus uzņēmumus slēgt 101
Notekūdeņu monitorings uzrāda koronavīrusa izplatības pieaugumu Latvijas pilsētās 5
VIDEO. Protesti pret mobilizāciju Dagestānā: policists spiests bēgt no satrakotajām sievietēm
“Izmisuma vadīti krievi varētu šķērsot arī “zaļo” robežu.” Iekšlietu ministrs par Krievijas “mobilizācijas bēgļiem”
“Kad dosies uz fronti, patriot!” Krievijas slavenības – Putina atbalstītāji saņem draudus un aicinājumus doties uz kara komisariātu
“Sekas var būt nepatīkamas.” Politiķis par risku, ka Krievijā pie varas var nonākt daudz radikālāki spēki
VIDEO. Paliks tikai izdegusi zeme! Propagandisti mierīgi apspriež, kas notiks ar civiliedzīvotājiem, ja viņiem trāpīs atombumba
VIDEO. “Vai ar viņu viss ir labi? Putina dīvainā uzvedība atkal piesaista uzmanību 106
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs
Anda Līce: Kas zem baltajiem krekliem?
21:33
Radioduelis uz kara sliekšņa! Raidījumos iet tik karsti, ka pat klausītājiem jāpiesprādzējas. Egila Līcīša feļetons
20:22
Ko iesākt ar polipiem? Vai tā ir taisnība, ka tie var kļūt ļaundabīgi
19:51