Inficēšanās 0
Nesen BBC stāstīja par Malāvi „hiēnu” – ar HIV slimu vīrieti, kurš par atlīdzību pārguļ ar jaunām meitenēm, kurām tikko sākusies pubertāte, jo vietējie iedzīvotāji tic, ka tādējādi tiks pasargāti no nelaimēm. Taču HIV nav tikai tālajā Āfrikā. Visbiežāk inficēšanās ar HIV notiek nedrošu dzimumkontaktu ceļā – piemēram, nelietojot prezervatīvu, taču HIV var nonākt organismā arī, piemēram, izmantojot kopīgas šļirces un adatas intravenozo narkotiku lietotāju vidū, asins pārliešanas vai orgānu transplantācijas laikā, kā arī vertikālās transmisijas ceļā, t.i., mātei inficējot bērnu grūtniecības, dzemdību procesā vai zīdīšanas periodā.
Infekciozi ir tikai specifiski ķermeņa šķidrumi – asinis, ejakulācijas un pirms-ejakulācijas šķidrums, izdalījumi no maksts un taisnās zarnas, kā arī mātes piens. HIV neizplatās caur urīnu, fēcēm, sviedriem, asarām vai siekalām – tātad ar HIV nav iespējams inficēties skūpsta laikā, var arī droši dzert no vienas glāzes vai pudeles, taču ar nosacījumu, ka mutē nav asiņojošu brūču. Tāpat inficēšanās nenotiek, veicot parastas ikdienas darbības, piemēram, atrodoties publiskās vietās, izmantojot sabiedriskās tualetes, sarokojoties vai pat lietojot vienu dvieli, jo HIV, atšķirībā no gripas, neizplatās gaisa pilienu ceļā un, ja kāds blakus nošķaudās, nerodas risks saslimt ar HIV. Arī dzēlējoda vai cita kukaiņa kodiens nevar inficēt.
Apzināta inficēšana ar HIV = kriminālatbildība
2015. gada nogalē izplatījās baumas par it kā ļaunprātīgi atstātām ar HIV inficētām šļircēm sabiedriskajā transportā. Lai gan vīruss teorētiski var saglabāties sarecējušās asinīs četru grādu temperatūrā pat nedēļu, un līdz četrām nedēļām šļircēs, kuras ir uzpildītas ar HIV pozitīvām asinīm un pēc tam izskalotas, šī statistika neņem vērā laikapstākļus, vīrusa daudzumu, kas nepieciešams, lai notiktu inficēšanās, kā arī netiek apskatīta varbūtība vīrusam sasniegt mērķšūnas, ja āda ir bojāta. Tātad, ja šādas ļaunprātīgi inficētas šļirces arī eksistētu realitātē, tad inficēšanas mērķiem tās vajadzētu turēt speciālos laboratorijas apstākļos, nevis sabiedriskajā transportā. Turklāt par apzinātu inficēšanu ar HIV paredzama kriminālatbildība.
Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Slimību profilakses nodaļas sabiedrības veselības organizatore Inga Bulmistre komentē situāciju: “Jāatceras – HIV vīruss ir ļoti neizturīgs apkārtējā vidē un, izkalstot asinīm, tas varētu būt jau gājis bojā, tikai mitrā vidē tas ir dzīvotspējīgs. Ja asinis ir izkaltušas, HIV vīruss visticamāk tur vairs nebūs. Šīs šļirces vai adatas, kas ir ilgstoši stāvējušas, ir jau izkaltušas. Otrkārt, vīrusa deva tur ir ļoti niecīga, ja arī tur kas saglabājas. Ja runājam par hepatīta vīrusiem, tur ir tieši otrādi – tie ir ļoti izturīgi apkārtējā vidē un ļoti maza vīrusa deva ir vajadzīga, lai inficētos. Tāpēc par tiem vairāk vajadzētu satraukties, jo tie ir spējīgi dzīvot apkārtējā vidē vairākas nedēļas.”
Pasaules Veselības organizācijas statistika ir biedējoša – savu diagnozi apzinās tikai puse no HIV inficētajiem. Kamēr globālie jaunatklāto HIV infekciju rādītāji pakāpeniski krītas, Latvijā katru gadu pieaug inficēto skaits, kas līdz šī gada 1. maijam sasniedzis savu augstāko punktu ar 6704 reģistrētiem gadījumiem, un, neievērojot pietiekamu piesardzību, jebkurš no mums var šo statistiku papildināt.
Izmantotā literatūra:
https://www.sciencedaily.com/releases/2016/07/160719091639.htm
http://www.spkc.gov.lv/hiv-aids/
http://www.cdc.gov/hiv/basics/transmission.html
http://www.hiv.va.gov/patient/basics/how-HIV-spread.asp
http://www.aidsmap.com/Survival-outside-the-body/page/1321278/
