– Cik liela ir paļāvība, ka izdosies panākt mieru? 3
Katrīna: – Mana pilsēta Zaporožje atrodas piefrontes zonā, apmēram 200 kilometru no Luhanskas un Doņeckas. Daļa cilvēku Zaporožjē joprojām nav sapratuši, kas notiek Ukrainā. Daži priecātos, ja atnāktu Putins. Vienkārši cilvēki neanalizē, kas notiktu, ja atnāktu Krievijas armija. Tomēr ir arī patriotiski noskaņoti pilsoņi.
– Kā izveidojušies tik cieši kontakti ar Latviju?
Petro: – Mans brālēns Daniēls, kurš dzīvo Latvijā, bērnībā daudz par šo zemi stāstīja. Radās intriga, nolēmu pats apskatīties. Pirmo reizi atbraucu 2004. gadā, iepatikās, apskatīju Rīgu un citas vietas. 2010. gadā sāku mācīties latviešu valodu – tam bija vairāki iemesli. Vēlējos kaut kad pārcelties uz šejieni un kļūt par pilntiesīgu pilsoni. Otrkārt, vēlējos sarunāties ar vietējiem iedzīvotājiem viņu valodā, saprast, ko viņi runā. Runājot latviešu valodā, es pirmkārt izrādu cieņu latviešiem, jo neesmu atbraucis vienkārši kā tūrists. Latviešu valodu mācījos Ļvivā. Iepazinos ar Juriju Sadlovski, kurš divdesmit gadus nodzīvojis Rīgā – dzejnieks, filoloģijas doktors, arī pasniedza ukraiņu valodu ukraiņu skolā. Piezvanīju viņam un pateicu, ka vēlos mācīties latviešu valodu. Vēlāk Ļvivas universitātē Jurijs izveidoja Baltistikas centru. Sākām mācīties, Jurijs saņēma materiālus no Latvijas. Tad 2011. gadā tika noslēgts sadarbības līgums starp Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti un Ļvivas universitātes Starptautisko attiecību fakultāti.
