Kaspars Rozītis: “Es ļaujos ceļam.”
Kaspars Rozītis: “Es ļaujos ceļam.”
Foto no privātā albuma

“Improvizēt ārpus normām.” Kaspara Rozīša dzeja 0

Kaspars Rozītis par sevi saka: “Es vēl jauns. Tas gan nenozīmē, ka nesamaitāts.” Īpaši samaitājis sevi viņš esot ar slimīgu kvēli pēc teātra, literatūras un došanos ceļā vienalga kurp. Desmit gadu vecumā gājis pastaigāties, lai apmaldītos. Esot zemgalietis, laucinieks, kā tagad saka – no reģiona. Mācījās savā reģionā, bet vienmēr iet, tad mācījās Jelgavā, atkal iet un jau mācās Valmieras Viestura vidusskolas 12. c klasē ar profesionālo teātra novirzienu.

Reklāma
Reklāma
Skolas direktora viedoklis par skolotāju apdāvināšanu mācību gada noslēgumā: “Sabiedrība ir morāli slima ar šīm dāvanām un pateicībām”
Receptes
22 dažādas auksto zupu receptes karstām vasaras dienām – ar bietēm un bez, saldas un sāļas, vieglas un sātīgas
10 produkti, kas “svilina taukus” un paātrina vielmaiņu
Lasīt citas ziņas

“Literatūra, konkrētāk, dzeja, mani atrada nejauši un pavisam noteikti, ne izmisuma saukta. Ļoti vienkārši – dabaszinību skolotājam ir ieaijājoša balss, kas rezultējas divos variantos – vai nu aizmigsi, vai arī sāksi rakstīt dzeju,” atklāj Kaspars.

Ar laiku viņš rakstīja ne tikai stundās. Pie vainas esot tie, kas seko viņa “Instagram” kontam, kur visa Kaspara būtība izplūdusi netīši un dažreiz arī tīši. Kāds uzslavēja, kāds kritizēja. Visbeidzot Kaspars satikās ar profesionāļiem literārajā nometnē “(iz)aicinājums” un saprata, ka ārā metamu švīkājumu viņam nav. Sastapa Sandru Ratnieci, konkursa “Matris Lingua” uzvarētāju, seminārā, viņa neļāva nerakstīt. “Labi. Sarunāts. Mēģināšu,” teica Kaspars, un turpināja.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Ko skolotāji saka par gadījumiem, kad viņu klasē parādās dzejnieks? Vai jūsu tur daudz?

– Klasē ir vairāki dzejas entuziasti, taču pagaidām es vienīgais savus darbus publicēju diezgan lielā apjomā. Skolotāji, kuri zina (jā, ne visi, nepatīk man plātīties ar to apkārt), priecājas, atbalsta manu radošo aktivitāti. Dažu es pat dēvētu par fanu.

– Kādas grāmatas ēd šobrīd?

– Jau nokaunos, jo jāatzīst, ka nelasu daudz. Attaisnojums varētu būt tautas dejas, koris, teātris… Taču vienmēr ir vilciens, autobuss vai pat ceļmalā nostopētais auto, kas aizraus līdz mājām ļoti vēlā vakarā. Un ko es tur daru? Guļu? Blenžu, kā krīt pikseļi “Candy Crush”? Tātad attaisnojuma nav. Šobrīd lasu Imanta Ziedoņa “TUTEPATĀS” par DAGiem jeb dižkoku atbrīvotāju grupu, par šo darboņu ikdienu, saulainiem un arī ne tik laimīgiem brīžiem aktīvistu starpā. Garšīga grāmata. Garšīga valoda. Lai gan mani vienmēr piespiež kaut ko izlasīt teātris. Tagad iestudēsim “Straumēnu” fragmentus amatierteātrī, bet, lai saprastu kopainu, ir jāizlasa viss darbs. Ģertrūdes ielas teātrī ļoti iespaidoja redzētā izrāde “ANNA: ЛЮБОЛЬ” pēc Ļ. Tolstoja “Annas Kareņinas” motīviem. Nespēju dzīvot tālāk, neizlasījis šo darbu. Es vispār lasu visu pēc kārtas. Citreiz sanāk piespiesties, bet tas nekas. Nejaušības princips ļauj atrakt zeltu.

– “Instagram” konts un dzeja – vai pazīsti arī citus dzejniekus, kas izpaužas līdzīgā veidā?

– Jā, vismaz viens jaunais dzejnieks ierausās atmiņā… No profesionālajiem dzejniekiem tajā lauciņā neviens nav manīts. Bet varbūt tas ir labi, jo “Instagram” nav labākā platforma, var sākt prasīties radīt dzeju no bildēm un nekas no sevis tur nebūs. Es tā darīju sākumā, bija sanācis pat kaut kas jēgpilns, bet tagad ļauju dzejai ar attēlu sastapties nejauši, neplānoti. Aklais randiņš.

Reklāma
Reklāma

– Vai tev ir kādi plāni Valmieras teātra virzienā? Vai tomēr izvēlēsies Rīgu kā nākamo?

– Pabeigtā vidusskolas klase būs mani mainījusi kā personību, taču profesionālajā vidē tā nemaina neko. Viss vēl jāturpina, jāmēģina iestāties LKA, tad jau redzēs. Ja tikšu iekšā tai trakajā virpulī, tad tie pāris gadi iekš virpuļa arī jāiztur. Un, ja nebūs lemts, izmēģināšu žurnālistiku. Vai kaut ko citu. Es ļaujos ceļam.

Dzejas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Šaubu dēles” un “miglaina priekšnojauta” – šie un daudzi citi visai padrūmi poētismi raksturo Kaspara liriskā “es” pasaules izjūtu, tomēr tajā visā jaušama arī pārliecinoša balss. Ne katrs varētu rakstīt tik droši par sastrādātām rokām (jāzina, kas tas ir), nenodegušām novembra lāpām (tas varēja būt sarkasms, bet laikam nav), novirzīšanos no ceļa (Kaspars noteikti kaut ko nojauš un ir redzējis, bet vēl jau pats ceļš ir priekšā).

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Kaspara dzejas pasaulē.

***

miglaina priekšnojauta savelkot līnijas

kur tās atdursies sadursies negatīvi uzlādētas

statiskā elektrība

mati stāvus gaisā

ārpus prāta

ārprāts

improvizēt ārpus normām

aizvilkt līnijas garām

ļaut nesadurties

iziet

ārpus prāta

ārprāts

aizmiglojies skatiens

rītā pēc salnas

meklējot taisnus ceļus

bezgalīgas taisnes beigās

bija jau šī miglainā priekšnojauta

savelkot nekas nebeidzās

***

sastrādāto roku rētas

dun smagi

kā galvā kliedzošās vētras

tajās sapinušies izsalkuši vanagi

izsalkuši pēc nāves

nezināmas un skaistas

skumjas sakāves

vieglāk ir zaudēt

***

novirzīties no ceļa

tik viegli un nevainīgi

līdz alkohola smārds iesūcies

nemazgātajās drēbēs sāk sāpīgi durt

acīs

vairs nevar ieskatīties

aizmiglojušās

pavisam nevainīgi

***

kapakmens aiz kapakmens – kāds liels, kāds apsūnojis, mazs

dzīvoklī, kur pelējums, vēnai pārslīd asmens ass.

kapakmens aiz kapakmens – kāds liels, kāds aizmirsts, mazs.

cik akla bija nakts?

***

bezgala ilgi smejos

par bezgala dziļām rievām

iegulētām

sevmīlības pēļos

bezgala dziļas svītras uzplēstas

sevtīgajās sūnu ložas zvīņās

iemitinājusies zvīņēde

neļauj tieksmei pēc ābola

liekt zaru

sniegt roku

durklim

iegriezt svētā vakarēdiena vīnā

asinis

lauzīto spārnu un pirkstu

bungošana manās bungādiņās

rada trauksmi

bezgala skaisti

ja gaļas

satura

un mugurkaula nav.

Liekēdis.

***

vicinājos ar pakaramo

“es pakāršos!”

pakāru mēteli

un aizgāju uz darbu

viss kā parasti.

***

es uzvemju pils mūriem

pats būdams ķeizars

pats tērpies livrejā apkarinātā zelta tresēm

pats nicinādams sevi

un baurodams naidu

kalpu skābajos purnos

kas darbu redz kā

visu mūžu

jūtos labi

padotie uz marmora statujām beiguši

liet balto

to slēpj ar zeltu

mazie krāni

saskatu tikai vingrus locekļus

skulptūrā slēpts

mans cara spēks

būt kretīnam.

***

mēs zinām atbildi

jau pazīsti sevi

kas es esmu?

bailēs no sevis īstā paša

ir atbilde

izroc māla trauku lauskas

no savas caurdurtās dvēseles

bet varbūt jautā

kas es esmu?

lai ieslodzītu sevi stereotipu akā

kur droši

nodalīt sevi

nerokot dziļāk

ūdens taču ārā ir ko atdzerties

lai aizpildītu eksistenciālisma

tukšumu

kur slēpies

tavs īstais es

lūr

pacēlis akas vāku

nesamulsti

nesabīsties

tavs ķermenis

laiva

vētrā līgojas

bet tu pati

jautājumu Klusajā okeānā nedrīksti neiznirt

ārā

iekšā

ievelc sevi laivā

nenoslīksti svešajos

pretrunu bombardētajos

nogrimušajos kuģos

atver sesto aci

sajūti

vēl divas rokas

airi

ar kuriem atsist

apjukušās

bažu pilnās

piesūkušās šaubu dēles

***

atzars no dzimtas

izsūtīšanas vētrā nolauzts

kā sērkoks

kas palicis neizmantots

sērvītols apsedz ar vītnēm

nolauzto zaru

aizlauztās dzimtas ir jāglābj

tautas spēks dzimst

dzimtā

bērza asinis

cilvēka dzīvības sula

kļavu asinis

krāsot var mūs

ne vairs savas rudens lapas

nedega novembra lāpas

aizlaužot zarus nolauza koku

izsmēja par neizmantojamību

kā joku

aizdedzini sērkoku

mums paliks mazā sirds lāpa

kas degs pie sērvītola

zem kura dus aizlauztie zari

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.