– Tā kā pats esat arābu valodas speciālists un ģimenē ir vairāki sinologi, drīkst, es uzdošu provocējošu jautājumu: kā jums liekas, kas pēc simt gadiem pārņems pasauli, ķīnieši vai arābi? 9
– Ko sauc par pasaules pārņemšanu? Ekonomisku dominanci? Vai var teikt, ka ASV pārņēmusi pasauli, ja viņi dominē pasaules ekonomikā? Šādā ziņā, es domāju, tā būs Ķīna, to jau Obama olimpisko spēļu atklāšanā gudri teica: “Šitie ar otro vietu nebūs mierā.” Arābi nav tik lietišķi un inovatīvi, kas to zina – varbūt tādi kļūs, bet pagaidām viņiem daudz spēka aiziet uz naidošanos.
– Lūk, par to naidošanos: vai tam, kas šobrīd notiek Tuvajos Austrumos, maz iespējams kāds saprātīgs risinājums?
– Tikai spēka risinājums, es domāju, jo destruktīviem spēkiem jāturas pretī un tie jāiznīcina. Es jau neesmu nekāds historiogrāfs, bet nevaru izslēgt, ka šajā “Lielā Ādama” attīstības stadijā aktivizējas agresīvie gēni, un, ja ilgi nav bijusi “dzelzu pelde”, regulēts karš, kurš mazina asinsspiedienu, tad negaidītos, neregulētos un visai barbariskos veidos uzbrūkam viens otram – kaut ar dakšiņu uz tumšām kāpnēm.
– Sabiedrība krasi noslāņojusies un strīdas: vajag bēgļus ielaist Latvijā vai nevajag?
– Vajag! Mums jārīkojas tā, kāda ir kopējā politika un atbildība Eiropā. Nav cēli, ir zemiski visu laiku tēlot pastarīti, Pelnrušķīti, kurai vajag visādas privilēģijas. Mēs esam cietuši? Jā, bet vai ir kāds, kas vairāk cietis par vāciešiem? Un tomēr viņi pratuši saņemties, savākties, uzplaukt, un viņiem vēl paliek naudas riskantiem projektiem. Protams, jābūt stingriem kritērijiem, skaidram dalījumam, kuri ir bēgļi un kuri bēgļi nav.
– Un visiem jāmācās valodas. Jo, kad zini valodas, ir vieglāk.
– Nezinu, varbūt tas nav pareizi, bet man šķiet: dzejniekam nepieciešama kaut kāda noteikta kritiskā tautas masa, slānis, kuram viņa valoda, šajā gadījumā latviešu valoda, ir galvenā un vienīgā. Viņš var balstīties tikai uz tiem lasītājiem, kuri tieši caur viņa prasmēm, viņa jūsmu un viņa tulkošanas pūlestiem var mīt taku turp augšā – Parnasā vai Olimpā. Ja ir kā čehiem 20. gadsimta sākumā, kad varbūt vienīgi dziļos laukos varēja atrast kādu, kurš nebūtu divvalodīgs, tad tā ir nedroša situācija, jo ļoti viegli var iztikt bez savas valodas – un bez savas literatūras.
– Ir dzirdēts teiciens, ka dzeja nenāk tikai no dzejnieka vien, dzeja nāk no Dieva. Bet no kurienes nāk tulkojumi?
– Labs jautājums, vai dzeja vienmēr nāk no Dieva. Mēs to patiesībā nezinām. Bet, ja pieļauj, ka tā ir, tad tulkojumi nāk no vēlēšanās izprast to, kas var būt Dieva vēstījums, cilvēka atbilde uz Dieva vēstījumu, uz to, kas ir citās valodās nosapņoti sapņi. Tulkotājs ir pirmais lasītājs. Ja mani sajūsmina kāda cittautu dzejnieka, piemēram, Vislavas Šimborskas redzējums: “Bezdelīga, tu debesīs uzrautā fraka.” Neviens cits tā nepateiks. Man patīk, man gribas lasīt draugiem priekšā, bet tad vajag iztulkot, jo cik tad reižu es lasīšu visiem poliski? Tā ir vēlme dalīties – gluži tāpat kā atnesot mājās sēni, lielu beku. Un, ja ir tā, kā jūs teicāt: ka Dievs apzināti izprovocē mūs rakstīt dzeju, tad tulks ir pērminderis, kurš to vēsti novada līdz savai draudzei, viņš arī tādā veidā kalpo Dievam. Ja tā ir. Bet tas nav atbildams jautājums. Spriest no Dieva viedokļa nav iespējams, Viņam tur Bezgalībā ir pavisam citas kategorijas.
