Ronalds Briedis: Politika arī ir popkultūras sastāvdaļa 0
Viens no šā gada pirmo mēnešu spilgtākajiem notikumiem latviešu literatūrā ir dzejnieka un Literārās akadēmijas vadītāja Ronalda Brieža dzejas krājuma “Zāles pret nemirstību” klajā nākšana apgādā “Neputns”. Tā ir dzejnieka trešā grāmata.
– Jūsu jaunākā krājuma nosaukums ir “Zāles pret nemirstību”. Izskanējis, ka šī rinda pārceļojusi no iepriekšējā krājuma dzejas rindām…
R. Briedis: – Tas bija dzejolis, ko pēc redaktora ieteikuma no iepriekšējā krājuma izņēmu. Šobrīd no tā atceros vairs tikai divas rindiņas: “Krišnaīts večiņai sola/ Zāles pret nemirstību.” Pārējais ir veiksmīgi pagaisis no prāta un elektroniskajiem datu nesējiem un atnācis vietā jau veselas grāmatas formā. Virsrakstam paņemtā rinda var šķist paradoksāla, bet tikai tikmēr, kamēr paliekam ierastajās domāšanas kategorijās. Rietumu vērtību sistēmā indivīds ir augstākā vērtība, taču cilvēks ir mirstīgs, tādēļ savas nebūtības iespēju uztveram kā problēmu. Austrumu priekšstatos indivīds ir drīzāk nepilnība – daļa, kas nošķiroties zaudējusi izpratni par veselo. Individuālās gribas konfrontācija ar Visuma kārtību rada visas mūsu ciešanas, mēs nespējam tajā atgriezties, nespējam arī pilnībā izdzist – arī pēc ķermeņa nāves – tāpēc būtībā esam nolemti nemirstībai.
– Krājumā paralēli sadzīviskām un kultūras peripetijām ievietoti arī trāpīgi politiku un politiķus atmaskojoši dzejoļi. Kas jūs pamudina rakstīt par šādām tēmām?
– Manā uzmanības lokā galvenokārt ir popkultūras zīmes. Tās man atgādina ģenētiski modificētas ogas, kam nav vairs kauliņa. Zīmes, kas atbrīvotas no sava satura. Politika arī ir popkultūras sastāvdaļa. Politiķu izdarībām seko līdzi kā nebeidzamai “ziepenei”, tikai aktieri sliktāki un dialogi garlaicīgāki. Taču es šeit neakcentētu politiķus, jo tie daži teksti, kas pieskaras šī brīža ģeopolitiskajām aktualitātēm Krievijā vai Ziemeļkorejā, nav par aktīvu, bet par pasīvu attieksmi – nemainīgām, cikliskām izpausmēm nācijas kā kolektīva kopuma attieksmē pret varas institūcijām – tā saukto aziātisko modeli, kad tirāns jau pats kļūst par šī simulakra ķīlnieku.
– Mani jūsu dzeja pārsteidz ne tik daudz ar lakonisma šarmu, stilizācijas āķīgumu, ironijas vai – šajā gadījumā – postironijas eleganci, kā ar prasmi lietot paradoksa poētiku un pasniegt dzīves nebūšanu pilno ikdienību dzejiski viegli. Vai rakstīt viegli ir viegli?
– Rokraksts parasti veidojas no organiski piemītošām īpatnībām, tām izkristalizējoties. Ironija, diemžēl vai par laimi, ir mana rakstura noteikta. Tas ir veids, kā instinktīvi reaģēju uz apkārtējo pasauli. Kad reflektēju par šo jautājumu, tā ir sevis pašizziņa. Šī procesa gaitā mana attieksme pret ironiju ir vairākkārt nomainījusies un transformējusies postironiskā skatījumā – ironijā par pašu ironiju. Viegluma izjūta drīzāk ir blakusparādība.
– Vairākkārt esat teicis, ka krājums ir kāds noiets dzīves posms un jūs var raksturot kā zinātkāru un erudītu dzejnieku. Iepriekšējā krājumā iedziļinājāties agelasta tēmas problemātikā, šajā galvenais uzstādījums ir Budas smaids. Vai esat jau atradis kādu jaunu, urķējamu tēmu nākamajam krājumam?
– Agelasta jeb nesasmīdināmās princeses tēma man ir centrālā visos krājumos. Savulaik Fransuā Rablē definēja cilvēku kā “dzīvnieku, kurš smejas”. Mani interesē cilvēks, kurš nesmejas. Iepriekšējā grāmatā sev uzdevu jautājumu – vai ironija ir savienojama ar kristīgo ētiku? Šoreiz uzstādījums bija cits – kāpēc tā ir savienojama ar budismu? Tēma izvērtās daudz plašāka, jo sāka veidot paralēles un pretstatus ar hinduisma, konfuciānisma, šinto un citu Āzijas tautām raksturīgo mācību priekšstatiem. Dīvainā kārtā tas atveda mani atpakaļ punktā, no kura visa mana rakstība sākās, vēl pirms “Asaru gāzes”, bet ar pavisam citu attieksmi pret aplūkojamo parādību. Es zinu, ka būs nākamais loks, un pat aptuveni nojaušu, kādā virzienā tas ies, bet šobrīd cenšos izbaudīt sasniegto tukšuma stāvokli. Galu galā starp manu pirmo un otro grāmatu pagāja četri gadi, starp otro un trešo – astoņi. Aritmētiskā progresija nosaka, ka nākamajai grāmatai jāiznāk pēc sešpadsmit gadiem, tā ka laiks vēl ir.
– Jūsu dzeja ir skaniska un vizuāli telpiska. Iespējams, ka jūsos mīt gleznotāja vai mūziķa apslēpts talants…
– Nedomāju, ka pateikšu ko jaunu, apgalvojot, ka dzīvojam laikā, kad robežas starp žanriem un mākslas veidiem noārdās. Taču vienlaikus tas liek arī pamatus jauniem žanriem. Īpaši labi to var novērot populārajā žanru literatūrā, kas reizēm ir daudz precīzāks barometrs pārmaiņām nekā avangards. Par maniem apslēptajiem talantiem – tie noteikti neslēpjas glezniecībā vai vizuālajās mākslās kopumā. Mana māte bija keramiķe, bet pats zīmēju sliktāk par bērnudārza audzēkni. Dzejā ir iespēja to kompensēt, un par vizualitāti es tiešām piedomāju. Ar mūziku ir citādi – tā nāk no pašas valodas. Krājumā ir tikai viens dzejolis – triolets “Kad Gangas krastos gongi dārd…” –, kurā apzināti veidoju instrumentāciju. Taču tam blakus var atrast citu trioletu “Peld rozā lotoss…”, kurā arī saklausāma instrumentācija, kaut arī rakstot tāda netika veidota. Vienkārši teksts instrumentēja pats sevi.
– Jūsu sirdsdarbs ir Literārās akadēmijas kūrēšana. Vai komunikācija ar jaunajiem autoriem ietekmē radošo procesu?
– Kad pats sāku rakstīt, bija visai maz iespēju saņemt atsauksmes un padomus darbam ar tekstiem. Man paveicās, ka varēju kādu laiku ekspluatēt Jāni Rambu, sūtot viņam pa pastu biezas aploksnes ar saviem smērējumiem, bet tad viņš kļuva par Jāni Elsbergu un pielika šai lietai punktu. Tā ka, tiklīdz pavērās iespēja izveidot tam domātu programmu, tūlīt iesaistījos šajā procesā. No vienas puses, tas atņem laiku un spēku rakstīt ko pašam, no otras puses, tomēr dod arī jaunus stimulus. Reizēm palasi konkursam iesniegtos darbus un saproti, ka mest rakstīšanu pie malas laikam vēl nevajadzētu. Kāds iemanās rakstīt arī sliktāk par tevi. Citreiz redzi, ka jaunā paaudze demonstrē tādu virtuozitāti, ka ir jāsaņemas pašam.
Ronalds Briedis. Dzeja no krājuma “Zāles pret nemirstību”
***
Tempļa dievībām acīs vīd rūsa
Pūķi bantītē sasietām ūsām
Vēro salūtu Šambalas ielās
Paparaci ķer princeses smaidu
Naktīs neguļ – uz sienas laiž slaidus
Nospiež izsmēķus kafijas mielēs
Oroboro ap tukšumu griežas
Vaibstiem cauri vien tapešraksts spiežas
Palankīna logs aizklāts ar sietu
Paver spraudziņu moskītu tīklā
Bāla roka un noglāsta bikli
Pūķa galvu kas iznirst no lietus
***
Smejas pērtiķi bambusu birzī
Līst virs upes uz piestātni virzās
Skaļiem lozungiem nokārtās baržas
Izmirkušas līdz vīlītēm sievas
Saskrien templī šai sezonā dievi
Rāmi pārtiek no ēdienu smaržām
Plēvēm apsegtas letes kur uzlikts
Krāšņo masku klāsts mandalu puzles
Tūkstoš dzīvju zem zvaigznēm vēl skumt tiem
Bronzas Buda sūb lotosa pozā
Sārtie karogi ielās kļūst rozā
Gaisma nokāpj pa pagodu jumtiem
***
Tas opija pagrabiņš Vecrīgas ielā
Ar pīpēm ko pienes trīs austrumu sievas
Kur grimis tas šodien no kādām nu vielām
Top mākoņi kuros pa bulvāriem lieliem
Peld laipnie un viltīgie ķīniešu dievi
Vai ieklīst vēl Čaks piespraust vīstošu puķi
Pie frakas kā ordeni skumjām vai dzisis
Sen atspulgs no papīra laternām pūķi
Guļ tumsā un vienīgi pusaudzes skuķes
Vēl spiegdamas izskrien no melnās nakts mises
Kad galvaskauss nolaiž pār altāri bizi
BALTĀS APKAKLĪTES
III
Vienā lapā satilpst viss
Karjera un dzīves gājums
Grēku plūdus novērsīs
Aukstā ūdens skaitītāji
Arvien retāk griesti mirkst
Eiroremonts glābj un joga
Pildspalva ir sestais pirksts
Pāršūts cimds lai ielien roka
Nenokrīt pat matiņš tievs
Neapdrošināts pret riskiem
Ja mūs nesapratīs Dievs
Iztulkosim latīniski
***
Viesu namiņš upes labajā krastā
Vienīgā vieta visā Tokijā
Kur pasniedz liellopu gaļu
Vecajā Edo laika ēkā
Nesen ievilkta elektrība
Un vakaros var dzirdēt kā naktstauriņi
Sitas pret plānajām papīra sienām
Atstājuši lakādas kurpes pie ieejas
Četri Meidži perioda poēti
Sasēžas uz salmu paklāja
Salej kristāla glāzēs rīsu vīnu
Un turpina uz ielas uzsākto strīdu
Ar kādiem hieroglifiem
Jāatveido vārdi “impresionisms”
Un “beisbols” un vai mēnesi
Uz Japānu atveduši ķīnieši
Zem piesvīdušajiem cilindriem
Matu šķipsnas uz pieres
Atgādina galvai piesūkušās dēles
Pēc lietus sezonas
Pilsētu pārņēmusi neizturama tveice
Un šķiet pat cikādes
Ginka koku zaros griež zobus
Viens no viņiem iedomājas
Ka tur varētu sanākt kāds haiku
Taču atliek pensneju atpakaļ
Kad saimniece gaišā vasaras kimono
Atnes čurkstošos steikus
