Itālijas brāļi iztrūcina Briseli 8
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēlēšanu iznākums Itālijā kārtējo reizi atmodinājis bailes no labēji radikālās politikas pieņemšanās spēkā Eiropas Savienības valstīs, kas šķita atkāpušās pēc pārliecinošas Francijas prezidenta Emanuela Makrona atkārtotas uzvaras prezidenta vēlēšanās. Baiļu viļņi no galēji labējiem, kas bieži tiek dēvēti arī par populistiem, raksturīgi politiskajai ainavai Eiropā kopš 2008. gada finanšu krīzes.
Turklāt Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, Donalda Trampa nākšana pie varas ASV, kā arī Ungārijas problēma un pat daudz kritizētie procesi Polijā un citās bloka valstīs apliecina, ka bailēm ir dibināts pamats. Pagaidām ES nogaida un lūko pēc labākā rīcības modeļa attiecībā uz Itāliju.
Latvijas un Itālijas divpusējās attiecības tiek vērtētas kā labas. Pērn tika svinēta simtgade kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas starp abām valstīm. Itālija ir septītais lielākais Latvijas importa partneris uzreiz aiz Somijas, bet desmitajā vietā eksporta jomā, sekojot tūdaļ aiz Somijas un Francijas.
Tomēr itāliešu valodu zināšanas Latvijā ir retas un ciešākai sadarbības potenciāla attīstībai traucē arī dažādi stereotipi; lielajam vairumam Itālija saistās ar ceļojumu galamērķi, modi un kulināriju, aizmirstot, ka runa par vienu no Eiropas un pasaules industriāli attīstītākajām valstīm. Tādēļ pārmaiņām uz Itālijas politiskās skatuves šobrīd modri seko abās Atlantijas okeāna pusēs.
Nenovērtētā Itālija
Vēsturisku un politisku iemeslu dēļ Latvijā pastāv inerce un aizspriedumi pret Eiropas Savienības dienvidu valstīm; tā vietā Latvijā galvenokārt orientējas uz Vāciju kā smagsvaru, kā arī tuvējā ziemeļu reģiona valstīm. Tomēr Itālija ir trešā lielākā Eiropas Savienības ekonomika, kuras loma, Apvienotajai Karalistei izstājoties no vienotā bloka, vismaz formāli, tikai vairojusies.
Ierasti lūkojot tikai pēc paziņojumiem no Vācijas kanclera vai ES komisijas priekšsēdētāja, Rīgā varēja viegli nepamanīt arī Eiropas Centrālās bankas nesenā vadītāja Mario Dragi izšķirošo lomu, pirms desmit gadiem glābjot eiro valūtu tā saucamās valstu parādu krīzes laikā. Ne velti par Super Mario (ar atsauci uz ikoniskās datorspēles nosaukumu) dēvēto Eiropas Centrālās bankas vadītāju, beidzot pildīt šo amatu, lai pievērstos Itālijas politikai, sveica visi ietekmīgākie Eiropas līderi un finanšu jomas pārstāvji sirsnīgā un iespaidīgā ceremonijā.
Jāpiebilst, ka Eiropas Centrālās bankas vadītājs ir viens no tā dēvētajiem pieciem ES prezidentiem. Tie ir: ES padomes priekšsēdētājs, Eirokomisijas priekšsēdētājs, ES parlamenta priekšsēdētājs, ECB vadītājs un ES Tiesas priekšsēdētājs. Dažkārt uzskaitītajiem vēl pievieno Eiropas Revīzijas palātas priekšsēdētāju.
Tiesa, atšķirībā no Eirozonas Super Mario nespēja saturēt kopā dzimtās Itālijas politikas drēbi. Vēl šovasar Itālijas prezidents Serdžo Matarella atteicās pieņemt premjera Dragi atkāpšanos. Prezidents lūdza Dragi, par spīti sarežģītajam stāvoklim parlamentā un puspakārtajam valdības stāvoklim, tomēr turpināt darbu un uzrunāt parlamentu. Dragi izturēja uzticības balsojumu, taču par populistiem dēvētā Piecu zvaigžņu kustība balsojumu boikotēja. Jāpiebilst, Mario Dragi nomainīja amatā tieši Piecu zvaigžņu kustības premjeru Džuzepi Konti. Pati kustība dibināta 2009. gadā un jau 2013. gada vēlēšanās izpelnījās otro lielāko balsu skaitu; 2018. gada vēlēšanās šis rezultāts vēl turklāt tika pārspēts.
Jau piesauc Musolīni
Ietekmīgākie starptautiskās preses izdevumi Itālijas vēlēšanu rezultātus steidza izziņot, nemainīgi piebilstot, ka tā ir pirmā tik galēji labēja spēka (lai gan formāli runa par labēji centrisko spēku koalīcijā ietilpstošu partiju) uzvara kopš Benito Musolīni.
Viņš bija Itālijas Nacionālās fašistu partijas dibinātājs un vēlāk arī Itālijas valdības vadītājs līdz gāšanai 1943. gadā, kam sekoja nāvessods 1945. gadā. No otras puses, vēlēšanu uzvarētāja un partijas “Itālijas brāļi” vadītāja Džordža Meloni, ja viņai izdosies izveidot valdību un kļūt par Kidži pils saimnieci (Kidži pils – Itālijas premjeru oficiālā rezidence), būs arī pirmā sieviete šajā amatā, signalizējot par laikmetīgām tendencēm vīriešu izteikti dominētajā Itālijas politikā.
No Briseles un liberālo ES valstu skatpunkta, iespējams, lielākais risks būtu Romas alianse ar Budapeštu un Varšavu. Kaut gan Ungārijas nostāja Krievijas izraisītā kara sakarā Ukrainā pagaidām to novedusi zināmā politiskā izolācijā no citām bloka valstīm, tomēr realitātē daudzos aspektos varētu veidoties uzskatu līdzība.
Papildu grūdienu šādai aliansei var dot arī tālākās energoresursu cenu kāpuma veicinātās ekonomiskās krīzes attīstība. Un šādā aliansē esošas valstis varētu arī aizstāvēt cita citu no iespējamām vienotā bloka soda sankcijām un liberālāku valstu kritikas. Tādos gadījumos ir arī bažas no potenciāla domino efekta, galēji labējam spārnam uzņemot apgriezienus arī citās valstīs, tostarp jau Eiropas ziemeļos.
Pēdējā laikā līdz vēlēšanām Džordža Meloni gan bija daudz uzmanīgāka savā retorikā, apzinoties, ka pārāk skarbi vēstījumi var atgrūst vēlētāju, kuram kopumā patīk viņas uzņemtais politiskais kurss, bet negribas galējības. Tomēr, pat par spīti tam, Meloni ir zināma kā izteikta eiroskeptiķe, kas agrāk pat uzsvērusi to, ka citas ES valstis apspiežot Itāliju. Briselei šie vēlēšanu rezultāti ir ļoti slikta ziņa, tomēr jau iezīmējas iespējamā taktika, kā sadzīvot ar Romu arī šādos apstākļos.
Runa par līdzīgu piegājienu tam, ko Eiropas valstis izvēlējās pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās. Tika uzsvērts, ka ir milzīga atšķirība starp to, kas sarunāts pirms vēlēšanām, un realitāti, ko persona atskārst, nonākot augstajā amatā.
Šādiem izteikumiem ir divi būtiski nolūki – raidīt signālu trauksmes cēlonim, ka sadarbība ir iespējama, un vienlaikus savā pusē mazināt neuzmanīgu izteikumu vai nedraudzīgas attieksmes risku, kas var izraisīt tālāku polarizāciju. Raidsabiedrība BBC citē Romā esošā Starptautisko attiecību institūta eksperti Nikoletu Piroci: “Briselei nevajadzētu panikot,” viņa saka, apgalvojot, ka Meloni ir politiska pragmatiķe.
Citiem vārdiem sakot, viņa lieliski apzinās, cik ļoti Itālijai nepieciešama Eiropas Savienības nauda, jau tādēļ vien skaļie vārdi nenozīmējot dramatisku kursa maiņu attiecībā uz ES.
Nav noslēpums, ka Eiropas dienvidos daudz kritizētās stingrās fiskālās politikas avots bija Berlīne laikā, kad to vadīja Kristīgo demokrātu savienības kanclere Angela Merkele, bet fiskālās politikas realizāciju uzmanīja finanšu ministrs Volfgangs Šoible.
Šobrīd vadības groži ir sociāldemokrātu kanclera Olafa Šolca rokās, turklāt tā vairs nav Merkeles laika strauji augošā un milzīgu varu baudošā Vācija, bet gan valsts, kurai teju, teju pašai draud recesija. Saskaņā ar prognozēm recesija varētu turpināties trīs ceturkšņus pēc kārtas.
Ļaunākie scenāriji
Kamēr Eiropa publiskajā telpā cenšas pārāk neaizrauties ar ļaunāko iespējamo scenāriju analīzi, tikām ASV iznākošais “Politico” nācis klajā ar daiļrunīgu prognozi par grūtībām, kas sagaida pašu vēlēšanu uzvarētāju, dodot rakstam virsrakstu “Septiņi nakts murgi Džordžas Meloni Itālijai”. Tas, protams, ir arī brīdinājums potenciālajai valdības vadītājai, ka turpmāk viss var kļūt tikai sliktāk. Primārais iemesls – ekonomika.
Itālijas ekonomikas izaugsme nākamgad gaidāma vien 0,6% līmenī. Ar to nepietiek pat ierasto valsts vajadzību segšanai, vēl jo vairāk tādēļ, ka Itālijas valsts parāds tāpat jau ir pusotru reizi lielāks nekā valsts kopprodukts, bet strauji augošā inflācija padara tā apkalpošanu arvien dārgāku.
Par spīti tam, Meloni apsolījusi ne tikai mazināt nodokļus, bet vienlaikus arī nodrošināt dāsnu sociālo atbalstu visiem, kam tas ir nepieciešams. Tas neizbēgami nozīmē valsts parāda paaugstināšanu. Turklāt ne tikai jau esošā parāda apkalpošana, bet pati aizņemšanās šādos apstākļos kļūst arvien dārgāka un neizdevīgāka.
Tikām krīze attiecībās ar Briseli var iezīmēties jau novembrī. Sagaidāms, ka ap to laiku koalīcijas valdība būtu izveidota, bet Meloni – apstiprināta premjeres amatā. Pirmais darbs, tieši tāpat kā jaunajai Latvijas valdībai, būs budžeta izveidošana un… tā projekta apstiprināšana Briselē. Laika strīdiem vairs nebūtu, bet Itālijas sabiedrības gaidas no Meloni ir milzīgas, it sevišķi attiecībā uz valsts atbalstu arvien dārgāko enerģijas rēķinu segšanai gan privātpersonām, gan uzņēmējiem.
Tāpat Brisele gaida, lai Itālija vēl līdz šī gada decembrim sasniegtu 55 izvirzītos mērķus, kas ir priekšnosacījums nākamajai tranšai jeb aizdevuma daļai no 750 miljardu lielā ES pēcpandēmijas atjaunošanas fonda. Vēl priekšvēlēšanu laikā Meloni izteicās, ka būtu nepieciešama jauna vienošanās ar Briseli un jau izvirzīto mērķu pārskatīšana.
Ko tādu par neloģisku un bīstamu nosauca pat Itālijas ekspremjers Silvio Berluskoni, kura labēji centriskais spēks “Forza Italia” bija aliansē ar Meloni (kaut baumo, ka tas noticis bez lielas sajūsmas).
Pēdējais, ko vēlētos Brisele, – tapt ievilktai Itālijas iekšpolitikā. Meloni gan solījusies palikt sazobē ar NATO un ES attiecībā uz sankcijām pret Krieviju, tomēr otrs uzvarējušās politiskās alianses līderis Mateo Salvīni uzskata, ka sankcijas visvairāk kaitē pašai Itālijai nekā Krievijai.
Un sabiedrības viedokļu aptaujas rāda, ka šim viedoklim sliecas piekrist arī Itālijas vēlētāji. Salvīni būs ietekme arī jaunajā valdībā, tostarp viņa pārstāvētais spēks izteicis vēlmi saņemt iekšlietu ministra portfeli, tikām Brisele jau ziņojusi, ka strādā pie jaunām sankcijām pret Krieviju.
