“Ja godīgi, man negribas braukt atpakaļ uz Latviju…” TV personība Žaklīna Cinovska Ukrainā dzīvo jau gandrīz pusgadu 54
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
24. februārī apritēja gads kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā, ko agresors nodēvēja par speciālo militāro operāciju, bet patiesībā tas jau sākumā bija pilna mēroga karš, kas pa šo laiku prasījis desmitiem tūkstošu nevainīgu civiliedzīvotāju, tostarp bērnu dzīvību, miljoniem izšķirtu ģimeņu, salauztu likteņu, simtiem nopostītu pilsētu, ciemu un milzīgus karavīru zaudējumus abās karojošajās pusēs.
Starptautiskā sabiedrība uzbrucēju nežēlību pret Ukrainas civiliedzīvotājiem ir atzinusi par noziegumu pret cilvēci, par ko vainīgajiem būtu jāstājas tiesas priekšā. Liecības apsūdzībām tiek vāktas, kara žurnālistiem nepārtraukti atrodoties atbrīvotajās pilsētās frontes tuvumā un riskējot ar savām dzīvībām.
Iznīcība, prātam neaptveramu zvērību pēdas, elementāru sadzīves pakalpojumu trūkums ir kara seku redzamā daļa. Neredzamā daļa mājo cilvēku sirdīs – sāpes, bailes, pārdzīvojumi un arī milzīgs patriotisms, kas neļauj bēgt, bet būt kopā ar savu tautu līdz pilnīgai uzvarai.
Arī par šo pirmajā brīdī neredzamo daļu žurnālistiem ir jārunā. Un to šobrīd dara režisore, producente un televīzijas personība Žaklīna Cinovska, kura jau teju pusgadu dzīvo un strādā Ukrainā, veidojot dokumentālo filmu ciklu par šodienas apstākļiem Ukrainā, ukraiņu dzīvi kara postītajā valstī, viņu nesalaužamo garu un ticību uzvarai.
Žaklīna, tu jau gandrīz sešus mēnešus neesi bijusi Latvijā, dzimtajā zemē, kas tev vienmēr bijusi tik mīļa, bez kuras līdz šim nevarēji iedomāties savu dzīvi. Kurā brīdī pieņēmi lēmumu doties uz Ukrainu dokumentēt cilvēku dzīvi kara apstākļos?
Man Ukrainā bija pazīstami daži cilvēki un gribējās zināt, ko viņi domā par esošo situāciju un nākotnes izredzēm, atrazdamies kara apstākļos. Ienāca prātā, ka būtu labi šīs sarunas ierakstīt video. Tad nu kopā ar domubiedriem pagājušā gada septembra vidū humānās palīdzības programmas ietvaros aiztransportējām desmit automašīnas uz Ukrainu, un es paliku pie saviem latviešu draugiem Rivnē.
Pirmās divas nedēļas manā rīcībā bija filmēšanas grupa no Latvijas, bet tad es viņus aizsūtīju mājās. Gribēju turpināt darbu, taču diezgan ilgi nācās gaidīt filmēšanas atļauju no Ukrainas Bruņoto spēku drošības dienesta.
Likās, kuru katru dienu to saņemšu, tomēr pagāja gandrīz divi mēneši. Protams, ik pa brīdim kaut ko filmējām, kur vien tas bija iespējams. Žēl, ka neesmu rakstniece – no pieredzētā būtu tik daudz ko uzlikt uz papīra, jo visu jau nevar uzfilmēt.
Tā kā no Latvijas uz Ukrainu nevar aizlidot, ceļš ar auto uz turieni ir ļoti garš un smags, tādēļ tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc uzreiz neatgriezos mājās. Vienā virzienā, ieskaitot robežu šķērsošanu, sanāk braukt teju trīs dienas. Tātad turp un atpakaļ gandrīz nedēļa. Negribēju velti tērēt laiku un, gaidot atļauju, devos uz Odesu, kur, kā jau dienvidu kūrortpilsētā, bija siltāks un dzīvoja mani draugi. Tā nu joprojām esmu Odesā un no šejienes dodos arī filmēt.
Sazinājos ar tavu mammu. Viņa ļoti uztraukusies par tavu drošību, tādēļ droši vien bija pacēlies asinsspiediens. Odesa jau atrodas visai netālu no karadarbības zonas, un varbūtība liela, ka var atlidot arī raķetes.
Te ir diezgan mierīgi. Ilgi nebijām dzirdējuši gaisa trauksmes sirēnas, bet šodien (saruna notiek videozvanā 17. februāra vakarā, – Z. B.) tās atkal skanēja. Manas ierašanās sākumā – oktobrī, novembrī – gan bija briesmīgi, jo gaisa trauksmes tika izziņotas ļoti bieži, un cilvēki, tās ievērojot, devās uz patversmēm, slēdza veikalus, slēpās.
Tagad tā vairs nav, Odesas iedzīvotāji pie kara ir pieraduši un uz gaisa trauksmēm tikpat kā vairs nereaģē. Es arī esmu pieradusi. Aizbraucot no Latvijas, mammai divas nedēļas neko neteicu, izlikdamās, ka tepat kaut kur viņas tuvumā atrodos.
Domāju mēnesi pusotru padzīvošu Ukrainā un braukšu mājās, bet, re, esmu mazliet aizstrādājusies. Uz Ziemassvētkiem gan biju izbraukusi uz Eiropu pabaudīt mierīgas debesis, taču kara dēļ visas maņas ir tik saasinātas, ka katrs skaļāks troksnis vai salūta sprādziens man lika satraukties.
Kādi laikapstākļi šobrīd Odesā? Vai pavasari jau jūt?
Jā, pie Melnās jūras ir samērā silti. Temperatūra gan mainīga, taču vidēji turas seši septiņi grādi virs nulles, pa visu ziemu tikai pāris dienu bija riktīgi aukstas. Kad aizbraucu uz Kijivu, tur gan kontinentālā klimata ietekmē laikapstākļi tādi paši kā Latvijā.
Kāda ir tavas dokumentālās filmas iecere, un kas tev palīdz to īstenot?
Man palīdz ukraiņu operatori un montāžas režisors, kuru, starp citu, šodien iesauca Ukrainas armijā, nu būs jāmeklē viņa aizstājējs. Filmējot iepazīstu kara zemes īpatnības. Sakarā ar karadarbību dzīve Ukrainā un ar to saistītās lietas strauji mainās. Ļoti strauji mainās arī manas filmēšanas iespējas. Ir sarunātas intervijas, ko dažādu iemeslu dēļ nākas pārcelt vai atcelt pavisam.
Piemēram, ilgu laiku aizņēma kara hospitāļa apmeklējuma noorganizēšana, bet dienu pirms sarunātā datuma tika atbrīvota Hersona un hospitālis pārcelts uz citu vietu. Biju sarunājusi interviju ar kādu lielu priekšnieku, bet viņu noņēma no amata un vietā ielika citu. Tā nu šeit reālā dzīve manos plānos bieži izdara būtiskas korekcijas.
Cik tuvu esi bijusi frontes līnijai?
Nulles zonā – aiz Hersonas Dņepras krastā. Tas nozīmē faktiski pie ukraiņu pozīcijām. Protams, mani tur ielaida tikai tajā dienā, kad tur bija mierīgi, un šo brīdi gaidīju diezgan ilgi. Uz to ļoti neuzstāju, jo, atklāti runājot, negribēju pārāk riskēt.
Pa šo laiku, ko esi pavadījusi Ukrainā, droši vien safilmēts tik daudz, ka vienā filmā visu būs grūti ietilpināt.
Tā izskatās, ka būs jāveido dokumentālo filmu cikls, taču pašlaik ir aptrūcis finansējums, kuru meklēju ar sociālo tīklu starpniecību. Man ir sajūta, ka Latvijā mana filma par ukraiņu dzīvi kara apstākļos nevienu neinteresē, jo vienīgais atbalstītājs ir zivjrūpniecības uzņēmums “Kaija”.
No citiem saņemu vien apbrīnas pilnas vēstules ar uzmundrinājuma vārdiem. Es Ukrainā netaisu reportāžas par notikumiem karadarbības zonā, neatspoguļoju aktualitātes, kā to dara ziņu dienestu korespondenti. Manā režisores skatījumā kara aktualitātes ir otrajā plānā.
Gribu mūsu cilvēkiem parādīt, ko ukraiņi domā, kā jūtas un uztver reālo situāciju, kad karš viņu ierasto dzīvi ir pārvērtis līdz nepazīšanai. Kāda ir šī tauta?
Vēlos atklāt, ko nozīmē būt karavīram ne tikai mācībās, bet īstās kaujās, kad katru dienu blakus ir nāve. Ko vispār nozīmē reāli aizstāvēt savu dzimteni?
Pagājušajā nedēļā Saeima konceptuāli atbalstīja Valsts aizsardzības dienesta likumprojektu, kas paredz Latvijā pakāpeniski ieviest obligāto aizsardzības dienestu. Kādas ir tavas domas, vai šāds dienests ir vajadzīgs un vai tajā būtu jāiesauc arī sievietes?
Manuprāt, tas ir pareizi, jo jaunajiem puišiem ir jākļūst vīrišķīgiem un jāapzinās pienākums pret savu valsti, dzimteni. Bet sievietes dienestu varētu izvēlēties brīvprātīgi.
Ja būtu jaunāka, es arī noteikti iestātos šajā dienestā. Un mammām nevajadzētu iebilst pret aizsardzības dienestu, jo viņu dēlus taču nesūta karot, bet tikai apgūt prasmes aizstāvēt savu zemi.
Jo ukraiņu karavīri, starp kuriem arī daudz jaunu puišu, šobrīd cīnās ne tikai par savu dzimteni Ukrainu, bet arī par mums. Viņi cīnīties iet ar īstu savas misijas apziņu, bezbailīgi. Kaut bailes, protams, pastāv, bet ukraiņu puiši un vīri tiek ar tām vīrišķīgi galā. Jo viņi apzinās savu virsuzdevumu – patriekt krievus no Ukrainas zemes.
Līdz Volodimira Zelenska ievēlēšanai prezidenta amatā Ukrainas attīstība gāja kā pa celmiem, bija liela korupcija un vēl tagad ir, bet ukraiņi, par spīti visam, cīnās.
Vai mēs, latvieši, tā spētu? Es dažreiz šaubos, bet ukraiņu karavīri ir pārliecinātāki par mani. Viņi tic arī mūsu zemes spēkam.
Jo vēsturiski esam pierādījuši, ka latvieši ir cīnītāji.
Neapšaubāmi arī Ukrainā ir cilvēki, kuri izvairās no iešanas armijā. Taču liela daļa no tiem, ar kuriem esmu iepazinusies, neejot brīvprātīgajos, ir atraduši citus veidus, kā palīdzēt savai valstij uzvarēt.
Latvija ir viena no dāsnākajām ziedotājām Ukrainai, ņemot vērā iekšzemes kopproduktu pret mūsu iedzīvotāju skaitu. Vai ikdienā sajūti ukraiņu pateicību?
Jā, ukraiņi ir ļoti pateicīgi, sākot ar karavīriem un beidzot ar vietējiem iedzīvotājiem. Filmējot Hersonas apgabalā, kāda sieviete mani apkampa, apbēra pateicības vārdiem un pat gribēja sabučot. Lai gan pirms kara man bija draugi ukraiņi, tikai šeit, esot kopā ar viņiem priekos un bēdās, es aptvēru, cik viņi ir eiropeiska tauta.
Kaut gan ukraiņi pieder pie slāvu tautām un viņu valoda ir līdzīga krievu valodai, šīs abas tautas salīdzinot, ukraiņi ir kā diena pret nakti. Viņi ir tiešām pieklājīga tauta ar savdabīgu, bet ne pārmērīgi uzbāzīgu estētiku.
Cik ilgi vēl tu paliksi Ukrainā? Līdz galīgai uzvarai?
Ja godīgi, man negribas braukt atpakaļ uz Latviju. Nav jau tā, ka nevēlos satikties ar saviem mīļajiem, samīļot savu kaķi, kas tagad dzīvo pie mammas, taču redzot, kas notiek mūsu valstī, paliek skumji.
Korupcijas skandāli par miljonus vērtiem iepirkumiem Latvijas armijas vajadzībām, un cik nekaunīgi izturas amatpersonas. Ukraina šajā ziņā arī ir ļoti nesakārtota – līdz Eiropas līmenim vēl tālu. Bet te par nebūšanām man tik stipri nesāp sirds.
Pēc Ukrainā pieredzētā esmu palikusi skarba pret savu valsti, neizdarībām, kuras pieļauj valdība un parlaments. Labi, starp ziedotājiem Latvija ir līderos, bet mēs varētu izdarīt vēl vairāk.
–––
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Optimisms. Humors. Neiecietība pret netaisnību.
Bez kā jūs nevarat iedomāties savu dienu?
Bez foršiem un ērtiem apaviem.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Labākais vēl priekšā! 🙂
Labākā izklaide?
Jautra kompānija.
