
Šķietami nevainīga nodarbe, piemēram, pie piena un maizes ik nedēļu iegādājoties arī kādu loterijas biļeti, patiesībā var nodarīt milzīgu kaitējumu – īpaši maksātnespējas procesā. Lai arī “Latvijas Loto” ir valsts uzņēmums, loterijas biļešu iegāde faktiski ir azartspēļu spēlēšana.
LA.LV sociālajos medijos pamanīja publikāciju, kur @gimenes.jurists apraksta situāciju par “valsts azartspēlēm”: “KLIENTIEM ŠOKS! Ļoti daudzi, kas meklē palīdzību parādu dzēšanai maksātnespējas procesā, regulāri spēlē azartspēles. Viņi saka: “Tā nav azartspēle, tas ir “Latvijas Loto” – “SuperBingo”, momentloterijas, “Simtgades loterija”…” TĀS IR azartspēles.
Tās ietekmē maksātnespējas procesu – tiesa vērtē, vai persona nav rīkojusies vieglprātīgi ar saviem līdzekļiem. Regulāra spēlēšana var kļūt par iemeslu tiesas atteikumam. Ja plāno sakārtot savas finanses, atceries: pirmais solis ir pārtraukt spēlēt!”
Citā publikācijā @gimenes.jurists turpina: “Valsts uzņēmums Latvijas Loto savā mājaslapā lepojas ar to, ka valsts iegūst miljonus budžetā, taču noklusē, kā šie ieņēmumi rodas– no cilvēku zaudējumiem, kam nereti šī “izklaide” kļūst par atkarības slazdu.
Tiek radīts maldīgs priekšstats, ka “valsts azartspēle” ir “atbildīgāka”. Taču, ja cilvēks vēlāk vairs nespēj samaksāt kredītus, komunālos pakalpojumus utt., un vēlas sākt maksātnespējas procesu, tiesa viņu neatbrīvos no parādiem, ja pēdējo 3 gadu laikā ir spēlētas jebkuras azartspēles.”
Lai šo tēmu izprastu sīkāk, LA.LV sazinājās ar publikācijas autori, Kati Greiškāni, SIA “Ģimenes jurists” valdes locekli.
Viņa skaidro, ka tā ir realitāte – daudzi klienti neapzinās, ka valsts uzņēmuma “Latvijas Loto” rīkotās loterijas, piemēram, “Simtgades loterija” vai “Sporta loterija”, pēc būtības ir azartspēles. Cilvēki uzskata, ka tā ir “nevainīga izklaide vai pat ziedojums”, bet neapzinās, ka patiesībā tā ir azartiska darbība. “Šī neizpratne veidojas, jo Latvijas likumos loterijas tiek regulētas atsevišķi no azartspēlēm un arī paši rīkotāji nereti akcentē to “atšķirīgumu”.
Biļešu pieejamība lielveikalos un intensīvā reklāma tikai pastiprina iespaidu, ka šīs spēles ir “drošākas” nekā kazino vai totalizatori. Taču pēc būtības arī valsts loterijas ir azartspēles – tās saistītas ar naudas likmēm un veiksmi, līdz ar to rada atkarības risku.
No klientu teiktā izriet, ka visbiežāk viņi ir piedalījušies tieši “Latvijas Loto” spēlēs,” skaidro juriste.
Tāpat uzticību un ilūziju daļai cilvēkos rada fakts, ka šīs loterijas rīko valsts uzņēmums, tāpēc tās ir nekaitīgas. Normalizēto iespaidu rada arī to brīvā pieejamība – tās tiek reklamētas, ir viegli pieejamas un ir lētākas. Greiškāne uzsver: “Lai arī loterijas rada mērenāku azarta izjūtu, tās joprojām ir azartspēles pēc būtības. Laimestu iespēja, veiksmes elements un atkarības risks pastāv arī valsts loterijās.”
Lai uzlabotu situāciju, Greiškāne dalās vairākos ieteikumos.
1. “Pirmkārt, būtu jātuvina valsts rīkotās loterijas kopējam azartspēļu regulējumam, piemērojot tām tādus pašus piesardzības standartus kā kazino vai totalizatoriem – tostarp attiecībā uz vecuma ierobežojumu, reklāmas apjomu un tirdzniecības vietu kontroli.
2. Tāpat loteriju biļetēm nevajadzētu būt redzamām un impulsīvi pieejamām katram veikala apmeklētājam. Tirdzniecībai būtu jānotiek diskrētāk, līdzīgi kā tas tiek darīts ar tabakas izstrādājumiem.
3. Jāierobežo arī maldinoši reklāmas saukļi, kas veicina pārspīlētas cerības uz laimestu.
4. Būtiska nozīme ir arī sabiedrības izglītošanai – jāveido kampaņas, kas skaidri pasaka: arī loterija ir azartspēle, un tās spēlēšanai ir savi riski.
5. Iespējams nepieciešami Maksātnespējas likuma precizējumi – tieši noteikt, ka tiesa neuzskatīs parādnieku par labticīgu, ja viņš pēdējo 3 gadu periodā pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas piedalījies jebkāda veida azartspēlēs (arī loterijās).”
Komentējot 5. punktu, Greiškāne paskaidro: “Šobrīd tas izriet no judikatūras un tiesu prakses, taču skaidrs normatīvs formulējums liktu parādniekiem apzināties sekas jau pirms procesa uzsākšanas. Tas arī mazinātu negodprātīgu juristu iespējas maldināt klientus (skaidrojot, it kā “loterija neskaitās”, jo likumā nekur nav tieši pateikts pretējais).”
Arī vienas loterijas biļetes iegāde pēc būtības ir azartspēļu spēlēšana. Azartspēles ir jebkāda spēle, kur tiek riskēts ar naudu, lai gūtu iespējamu laimestu. Lai arī ir nopirkta tikai viena biļete, un loteriju rīko valsts – tā joprojām ir azartspēle.
Jāatzīmē, ka vienas biļetes iegādi neuzskata par atkarību no azartspēlēm. Ja personai ir tiesas darbi par maksātnespējas procesu, tiesa vērtēs darījumā iztērētās summas – “pat vienreizējs pirkums var būt nozīmīgs, ja tajā iztērēta ievērojama naudas summa, piemēram, vairāki simti vai tūkstoši eiro.”
Pēc kā varētu spriest, ka persona aizraujas ar azartspēlēm?
1. “Ja cilvēks pērk loterijas biļetes regulāri – katru nedēļu vai pat vairākas reizes nedēļā, ja viņš iegulda arvien lielākas summas un ar nepacietību gaida laimestus, tad var teikt, ka viņš aizraujas ar azartspēlēm.
2. Ja persona sāk plānot savus izdevumus ap loteriju iegādi vai turpina pirkt biļetes, neskatoties uz zaudējumiem, tas liecina par aizraušanos.
3. Ja biļešu pirkšana kļūst par sistemātisku paradumu un sāk ietekmēt cilvēka finansiālo stāvokli vai emocionālo pašsajūtu (piemēram, ar spēlēšanu cer risināt naudas problēmas), tad var teikt, ka cilvēks patiešām aizraujas ar azartspēlēm.”
Kā valsts azartspēles var ietekmēt maksātnespējas procesu un rezultātu?
“Praksē pastāv gadījumi, kad tiesa atsaka fiziskās personas maksātnespējas procesa pabeigšanu (parādu dzēšanu), ja atklājas, ka parādnieks pēdējo trīs gadu laikā pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas spēlējis azartspēles – tostarp valsts loterijas. Likums tieši nemin azartspēļu spēlēšanu kā šķērsli maksātnespējas procesa norisei, taču tiesa pārbauda parādnieka rīcību un motīvus, vērtējot viņa godprātību.
Ja izrādās, ka parādnieks ar savu rīcību pats veicinājis savu maksātnespēju, piemēram, izšķērdējot naudu azartspēlēs, tiesa var atteikt atbrīvošanu no parādsaistībām. Praksē ir bijuši gadījumi, kur pat salīdzinoši neliels (divas reizes) azartspēļu darījumu skaits bankas kontā bijis pamats nepiemērot parādu dzēšanu,” atklāj juriste.
Viņa turpina: “Tiesa vienmēr analizē parādnieka rīcību plašākā kontekstā, īpaši pievēršoties tam, vai azartspēļu tēriņi – arī valsts loterijās – ir veikti laikā, kad jau bija kavēti maksājumi vai citas nepildītas saistības. Šāda rīcība var tikt vērtēta kā neatbildīga vai pat negodprātīga attieksme pret kreditoriem. Tiesa vērtē parādnieka finansiālo uzvedību pēdējo trīs gadu laikā pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas.
Saskaņā ar Maksātnespējas likumu, parādu dzēšana netiek piemērota, ja šajā periodā persona veikusi darījumus, kuru dēļ iestājusies maksātnespēja un kuru negatīvās sekas viņa saprata vai tai bija jāapzinās. Arī azartspēlēs – tostarp loterijās – iztērētie līdzekļi var tikt atzīti par šādiem darījumiem, īpaši, ja paralēli nav izpildītas saistības pret kreditoriem. Svarīgi saprast, ka katrs tiesnesis var situāciju vērtēt atšķirīgi. Kas vienā lietā tiek pieļauts, citā var tikt uzskatīts par pietiekamu pamatu nelabvēlīgam lēmumam.”
Lai arī esošie likumi pakāpeniski tiek pielāgoti situācijai, tie vēl nav pilnībā atbilstoši reālajiem riskiem, pauž Greiškāne. Viņa pozitīvi vērtē faktu, ka valsts ir sākusi ieviest stingrākus vecuma ierobežojumus. Jau tagad vecuma slieksni loterijas iegādei tirdzniecības vietās plānots paaugstināt līdz 18 gadiem.
Tomēr “Maksātnespējas likumā nav skaidri noteikts, ka tieši azartspēļu spēlēšana ietekmē parādu dzēšanu – tiesas vadās pēc vispārīgiem principiem, kas var radīt neskaidrību parādniekiem. Īpaši satraucoši ir tas, ka sabiedrības kopējā informētība par fiziskās personas maksātnespēju joprojām ir zema, lai gan šī iespēja pastāv jau vairāk nekā desmit gadus. Tādēļ ir nepieciešams ne tikai pilnveidot likuma normas, bet arī aktīvāk skaidrot sabiedrībai par procesa būtību, nosacījumiem un riskiem, tai skaitā par azartspēļu ietekmi uz iznākumu.”
Ja arī Tev ir kādi juridiski jautājumi vai neskaidrības, droši raksti man uz e-pastu [email protected]!