“Gan jau izdosies” 26
“Ir labi, ka tā sauktie lielie sarunu formāti joprojām pastāv sabiedriskajā medijā, kurš uzskata par savu pienākumu vai ir spiests vismaz elementārā līmenī ievērot profesionālas žurnālistikas standartus atšķirībā no viena otra privātā kanāla, kas, pat saņemot sabiedriskā pasūtījuma finansējumu, bez kādām aizturēm atstrādā politiskus un biznesa sabiedrisko attiecību līgumus savās diskusijās un intervijās,” teic NEPLP Sabiedriskās konsultatīvās padomes pārstāve B. Strautmane. Tomēr, viņasprāt, LTV ir pazaudējusi emocionalitāti, cenšoties par katru cenu ievērot kādus pašdefinētus objektivitātes un neitralitātes principus. “”Tieša runa” un “Viens pret vienu” vadītāji ir tādi rezignēti, viesu un aplūkojamo jautājumu daudzuma nogurdināti vīri, kuri reizēm mēdz izspēlēt kādu iestudētu etīdi ar izbrīnu, žestu vai acu skatienu, bet jau mirkli vēlāk atgriežas dzīves nogurdinātā jautājumu uzdošanas aparāta ampluā. Kāpēc lai skatītājam būtu interesanti, ja pašam žurnālistam ir garlaicīgi?” jautā Strautmane.
Runājot par G. Rēdera vadīto “Viens pret vienu”, A. Cālīte-Dulevska nevarot nepiekrist kāda tvitera lietotāja atziņai, ka šīs intervijas iedalās tajās, kurās sarunas vadītājs vai nu piespēlē kādam “labajam tēlam”, vai arī ir sagatavojies sadot tam, kurš sabiedrības vai vismaz LTV acīs kļuvis par visu vainu nesēju. Viņasprāt, šajā ziņā jācenšas rast līdzsvaru. Vērtējot diskusiju raidījumu “Tieša runa”, eksperte secina: grūti pat iedomāties, ka Guntis Bojārs, kurš raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” studijas viesiem uzdod asus, precīzus un būtiskus jautājumus, ir tas pats, kurš par savu galveno uzdevumu izvirzījis vismaz kaut kāda dialoga uzturēšanu “Tiešas runas” studijā. “LTV vadībai ieteiktu izsvērt savu TV personību īsto spēka pielikšanas punktu, nevis paļauties uz viena spējīga cilvēka “gan jau izdosies”,” rezumē Cālīte-Dulevska. Viņa arī piebilst, ka no politiskajām diskusijām TV gaida arī lielāku skatītāju iesaisti.
Jārod un jāspodrina zvaigznes
“Apstākļos, kad katrs āksts var radīt un dažādos veidos izplatīt pats savu saturu, manuprāt, jo lielāka nozīme ir tradicionālo mediju personībām – viņu spējai likt auditorijai noticēt viņu kompetencei, jautājumu pamatotībai, temata nozīmīgumam,” teic B. Strautmane. Lai tas notiktu, neapšaubāma nozīme esot spēcīgai redaktūrai, kas gādā par “TV sejas” kompetenci, raidījuma saturiskajam un dramaturģiskajam plānojumam. “Svarīgi, lai raidījuma vadītājs būtu spējīgs, gatavs un pietiekami drosmīgs būt kas vairāk par pašpārliecinātu “Titāniku”, kurš gūst kārtējo sūci, neveiksmīgi noberžoties gar kāda – Latvijas politikas izpratnē – mūžsena aisberga sāniem…” salīdzina eksperte.
Domburaprāt, svarīgi ir apzināties, ka kvalitatīvu rezultātu nosaka kopums: “Labs vadītājs, labs temata uzstādījums un tā sagatavotība, laba dalībnieku izvēle, labs raidījuma formāts, kā arī līdzsvars starp iepriekš sagatavotu dramaturģiju un improvizāciju raidījuma gaitā.” Pieredzējušais TV debašu vadītājs uzsver: lai gan televīzijā liela nozīme ir raidījuma formai, noteicošais ir saturs. “Bet attiecībā uz saturu – velns ir detaļās,” viņš piebilst. “Skaidrs, ka televīzija ir “zvaigžņu bizness”. Tikai tie raidījumi, kuru vadītāji ir zvaigznes, jebkurā nozarē un formātā, ir visvairāk skatītie un atzītie. Zvaigzne – tas ietver talantus, zināšanas, personību ar savu jaudu, principiem un autoritāti un, protams, lielas darbaspējas,” skaidro Domburs, piebilstot, ka, lai zvaigzne “mirdzētu”, tas atbilstoši jāveicina un jāmotivē, prasot arī maksimālu atdevi. Viņaprāt, spēcīgām TV personībām jāspēj uzstādīt un virzīt precīzākos, pamatotākos un saistošākos jautājumus par apspriežamo tematu, kā arī jāprot veicināt adekvātu attīstību apspriestajā tematikā – gan studijā, gan arī ārpus tās: “Tu nevari cīnīties par kaut kādu jautājumu tikai reizi nedēļā ēterā. Tas nestrādā! Tu piederi tam procesam jebkur. Un arī ārpus ētera tu esi figūra, kas brauc un uzstājas, kas diskutē krogā, virtuvē vai gaitenī.”
