Ilgi nepaliek 17
Rīgā vislielākā pieredze patvēruma meklētāju uzņemšanā ir 15. vidusskolai. Tās direktore Nataļja Kubasova nevēlas komentēt valdošās koalīcijas ieceri turpmāk bēgļu bērnus skolot tikai latviešu skolās, tomēr sarunā vairākkārt norāda: patvēruma meklētājiem vieglāk mācīties mazākumtautību skolās. Tie, kuri nāk no bijušās Padomju Savienības teritorijas, visi māk krievu valodu, savukārt afgāņiem, kurdiem, ēģiptiešiem, ķīniešiem, kuri arī mācās vai mācījušies šajā skolā, te vieglāk apgūt latviešu valodu, jo te to māca pēc svešvalodas apguves metodikas un arī iebraucējiem tā ir svešvaloda. Jāpiebilst gan, ka arī latviešu skolās vismaz sākotnēji valsts valodu, visticamāk, bēgļiem mācīs atsevišķi, nevis pēc tādas pašas metodikas kā pārējiem skolēniem.
N. Kubasova stāsta, ka darbs ar ārvalstniekiem nav viegls, tomēr līdz šim viņas skolā nonākuši bērni, kuri jau iepriekš guvuši gana augsta līmeņa izglītību. Viņas līdzšinējā pieredze arī liecina: parasti šādi bērni Latvijas skolā ir vien uz īsu laiku.
Ir skolas, kas uzņēmušas ārvalstniekus, kuru vecāki te strādā vai ieguvuši uzturēšanās atļaujas, iegādājoties nekustamos īpašumus. Piemēram, Rīgas Valsts 3. ģimnāzija tādējādi tikusi pie bērniem gan no Indijas, gan Ķīnas. Ģimnāzijas direktoram Andrim Priekulim plaša pieredze darbā ar ārvalstu bērniem radusies, skolā uzņemot skolēnu apmaiņas programmu dalībniekus. Tomēr viņš uzsver: viena lieta ir skolā uzņemt bērnus uz semestri vai vienu mācību gadu, cita – mācīt ārvalstnieku pastāvīgi, turklāt tādā līmenī, lai viņam varētu piešķirt Latvijas diplomu. “Ķīnieši, piemēram, ļoti respektē un klausa skolotāju. Lielās konkurences dēļ, kas valda Ķīnā, viņi pieraduši ļoti čakli strādāt. Taizemieši ļoti izceļas ar savām zināšanām matemātikā un dabaszinībās,” tā par dažādu tautību skolēnu atšķirībām stāsta A. Priekulis.
Viņš atzīst, ka paša vadītajā skolā uzņemtu arī bēgļu bērnus, ja vien viņi spēs nolikt iestājeksāmenu matemātikā. Skolotāji būtu gatavi strādāt ar bēgļu bērniem, jo darbam multikulturālā vidē viņi sagatavoti, strādājot ar apmaiņas skolēniem. A. Priekulis spriež: gan bēgļiem, gan citiem ārvalstniekiem pirmajā gadā būtu jāmācās latviešu valoda, Latvijas vēsture un ģeogrāfija un tikai pēc tam viņi varētu mācīties kopā ar visiem nu jau visus mācību priekšmetus.
Patlaban ģimnāzijā uzņemtie ārvalstnieki latviešu valodu nemācās kopā ar citiem skolēniem. Ārzemniekiem latviešu valodu māca atsevišķi trīs reizes nedēļā. Taču A. Priekulis bažījas, ka jaunajā skolotāju algošanas modelī ģimnāzijai vairs nebūs tik daudz naudas, lai varētu apmaksāt šādas stundas.
