Latvijā
Novados

Jelgavnieces dāvana Sēlijai0


Broņislavas Dzenes dzejnieces talantu novērtējis arī novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune.
Broņislavas Dzenes dzejnieces talantu novērtējis arī novada domes priekšsēdētājs Ziedonis Caune.
Foto no Jelgavas domes arhīva

Atzīmējot Latvijas Republikas proklamēšanas 101. gadadienu, sestdien, 16. novembrī, Ilūkstes Kultūras namā notiks svinīgs pasākums “Mēs Latvijai”, kura laikā tiks atvērta novadnieku foto un dzejas grāmata “Manas pēdas novadā”.

Vienu no grāmatā iekļautajiem dzejoļiem “Sēlijai” saviem draugiem, Ilūkstes senioriem, dāvājusi dzejniece Broņislava Dzene (75) no Jelgavas novada Svētes pagasta, kura arī būs lūgto viesu vidū.

Dzejolis ar vēsturi

Šī gada jūlijā Bebrenē notika jau desmitais Ilūkstes novada senioru vasaras saiets “Draugu pulkā”, pulcējot senioru dziesmu un deju kolektīvus ne tikai no Ilūkstes, bet arī no Jelgavas novada. Bija ieradušies vokālais ansamblis “Varavīksne” no Elejas, folkloras kopa “Liepāre” no Jaunsvirlaukas, dāmu deju kopa “Saulessvece” no Platones, deju kolektīvs “Vecie vilki” un pulks atbalstītāju Jelgavas novada senioru biedrības valdes priekšsēdētājas Intas Savickas vadībā.

“Aizbraucām divos lielos autobusos – ap 75 cilvēki. Pirms tam domājām, ko viņiem tādu lai uzdāvina. Jūs jau zināt, cik pensionāriem tās naudas. Nolēmām uzdāvināt dzejoli, kuru iepriekšējās viesošanās reizes iespaidā bija sarakstījusi Broņislava Dzene. Skaisti ierāmējām, un dzejniece saietā pati to nolasīja,” dzejoļa tapšanas vēsturi atceras pensionāru biedrības vadītāja.

Savukārt Alvīne Formanicka no Ilūkstes novada pensionāru biedrības atklāj, ka abu novadu seniori viens pie otra ciemojas jau trīs gadus: “Attālums paliels, bet draudzība arī liela,” viņa saka. Par to, ka Jelgavas novada pensionāru biedrība rīko dažādus interesantu pasākumus, savulaik izlasījusi internetā.

Tagad abas biedrības tiekas regulāri te vienā, te otrā novadā. Vienā tādā reizē pēc ciemošanās Ilūkstes novadā Broņislava Dzene arī uzrakstīja Sēlijai veltītu dzejoli – vienkāršu, bet no visas sirds. Lūk, dažas rindas: “Kā atdzerties man ābeļziedu balto, Kad ābeles kā kuplas sievas zied. Kā atdzerties man pieneņziedu zelta, Kad sēļu pusē lauki, pļavas zied.”

Dzejniece pati stāsta: “Ilūkstes pusē ir tik skaista daba. Bija pieneņu laiks, viss ziedēja. Bijām pie Daugavas, apskatījām dabas parku “Dvietes palienes”, muzeju. Līdz tam Sēlijā nekad nebiju bijusi. Ko acis redz, to sirds izjūt. Pārbraucu mājās pacilātā garastāvoklī, un vienā elpas vilcienā tapa dzejolis. Ja ir atnākusi pirmā rinda, tad atliek tikai pierakstīt.”

Materiālus grāmatai “Manas pēdas novadā”, kura veltīta Latvijas simtgadei, sāka vākt jau pērnā gada vasarā. Tika izsludināts konkurss, kurā aicināja piedalīties ikvienu novada iedzīvotāju, kas raksta dzeju vai fotogrāfijās iemūžinājis novada cilvēkus, dabas vai kultūras objektus, bet iesūtītos darbus vērtēja un publicēšanai grāmatā atlasīja žūrija.

Dzejošana kā brīnums

Pensionāre Broņislava Dzene no Svētes pagasta pērn bija to 13 senioru vidū, kas ieguva titulu “Kultūras mantojuma glabātājs un popularizētājs Jelgavas novadā 2018”. Viņa ir Jelgavas Latviešu biedrības dzejas klubiņa “Pieskāriens” dalībniece, piecu autoru kopkrājuma “Karameles” līdzautore. 2015. gadā pati par saviem līdzekļiem izdeva pirmo dzejoļu krājumu “Brīnums”, bet divus gadus vēlāk arī otro – “Pa gaismas taku”. Ar dzejas lasījumiem viņa piedalās gan novada, gan dzejas kluba rīkotajos pasākumos.

“Savas dzejas grāmatiņas nepārdodu, bet gan dāvinu tuviniekiem, paziņām, bibliotēkām. Uzdāvinātās grāmatas bieži iet no rokas rokā. Reizēm pilnīgi sveši cilvēki stāsta, ka lasījuši manu dzeju. Vienam grāmatu iedevusi kaimiņiene, citam – bibliotekāre.

Nosūtīju piecas grāmatiņas avīzes redaktorei uz Viļāniem – tagad manus dzejoļus lasa arī Latgalē,” viņa stāsta. Krājumu “Pa gaismas taku” nācies izdot pat veselas trīs reizes, jo pieprasījums pēc tā bijis ļoti liels.

Arī pati dzejniece dzimusi Latgalē – Rēzeknes novada Sakstagala, kādreiz Kantinieku, pagastā. Kantinieku kapos, kur uzcelts piemineklis rakstniekam un dzejniekam Jānim Klīdzējam, dus arī viņas senči.

Vienu no grāmatām – “Pa gaismas taku” – viņa veltījusi saviem vecākiem Teklai un Pēterim Reinikiem. Uzdāvinājusi to radiem, kuri pēc tam zvanījuši un teikuši: “Zini, mēs lasījām un tā raudājām, tā raudājām. Visiem mums Latgalē tāpat gājis, tik daudz atmiņu.”

Skolā Broņislavas kundzei nepatika lasīt dzeju. Ja vajadzēja sameklēt apsveikumam pantiņus, tikai tad atšķīrusi kādu krājumu. Arī strādājot par zootehniķi, par dzeju nav atlicis laika interesēties. Aicinājumu rakstīt sajutusi pēkšņi, jau pēc došanās pensijā.

“Biju tikko atgriezusies no svētceļojuma. Gulēt aizgāju vēlu, bet jau pēc pāris stundām uztrūkos, it kā kāds mani būtu pamodinājis.

Prātā nāca kaut kādas rindas un tik skaistas! Sapratu, ka tās jāpieraksta, lai nākamajā rītā nepiemirstos. Kopš tā laika arī rakstu dzeju,” stāsta Broņislava Dzene, saucot to par Dieva dāvanu.

Tieši tāpēc arī pirmajam dzejoļu krājumam, kurā apkopoti garīgā satura dzejoļi, dots tāds nosaukums. “Ja septiņdesmit gadu vecumā cilvēks sāk rakstīt dzeju, citādi kā par brīnumu to nevar saukt,” viņa saka.

Dzejniecei jau esot sakrājušies kāds tūkstotis jaunu dzejoļu, taču, lai izdotu grāmatu pat nelielā metienā, ir vajadzīga nauda, bet seniores vienīgais ienākumu avots ir pensija.

“Roka neceļas prasīt naudu par savām grāmatām. Man lielākā alga, ja cilvēkiem patīk, ja tās ceļo no viena pie otra,” viņa domā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.