Kā dzīvē. Gandrīz. Līvija Baumane-Andrejevska vērtē Māra Bērziņa romānu “Aizliegtais pianīns” 0
“Aizliegtais pianīns” ir Māra Bērziņa piektais romāns. Tā galvenais varonis – pianīns “Rīga” un tā skumjā biogrāfija, ap kuru apaudzēts nozīmju un situāciju sazarojums – lasītāju ieved vidēji turīgas ģimenes dzīvoklī, pirmsskolas izglītības iestādē, policijas iecirknī, Saeimas kuluāros un citās vietās.
Sižetu aizsāk Saeimas deputātes Lindas Cibānes vēlme atbrīvoties no vīram Indulim piederošām klavierēm.
Uzplaiksnī ideja instrumentu atdāvināt bērnudārzam, kuru apmeklē deputātes dēls. Nekaitīgā vēlme iekustina notikumu lavīnu – teju vai korupcijas skandālu; atklāj birokrātijas pinekļus, kas savažo dažādu pašvaldības iestāžu darbību, rada pavērsienu ar detektīvstāsta pieskaņu, līdz beidzot – pianīna biogrāfija gredzenveidā noslēdzas, tam simboliski nonākot “sākumpunktā” (instruments cieši saistīts ar divu romāna tēlu spēcīgām bērnības atmiņām – beigās pianīns atgriežas pie savas pirmās īpašnieces).
Man prieks, ka pianīns “Rīga” iemantojis godu būt romāna centrā.
Patiesi, šis mūzikas instruments pelnījis saņemt tam daļēji jau saknē laupīto augstvērtīgumu, ko raisīja masu ražošana un padomju cilvēka vēlme ieviest savā mājoklī dažādus atribūtus, nereti – tikai tāpēc, ka “kulturālam cilvēkam tā pieklājas” (neskaitāmi klasiķu kopotie raksti un citi sērijveida izdevumi, kurus glīti rindoja sekcijās, arī pianīns “Rīga” – jo “inteliģentās ģimenēs” ir klavieres).
Tie ir fenomeni, ko šobrīd vēl labi atpazīst, bet, iespējams, aizritot laikam, asociāciju tīklojums zudīs un cilvēki pamazām aizmirsīs gan “Rīgu”, gan dažādos sekciju modeļus un kopoto rakstu muguriņas.
2019. gadā Mākslas stacijā “Dubulti” izstādē “Studentu dienasgrāmatas III. Tekstils” bija arī konceptuāls veltījums padomjlaiku sekcijām. Savukārt mūsdienās šie izmirstošie dinozauri, ja vēl kādos mikrorajonu dzīvokļos aizķērušies, kapitulē skandināvu mēbeļu gaišo konstrukciju priekšā un labākajā gadījumā rada galvassāpes: kā izjaukt, kā tikt vaļā.
Ir labi, ja kāds dokumentē šos aizejošo laiku materiālos lieciniekus.
Un tad ir Māris Bērziņš, kurš ievieto pianīnu “Rīga” romāna centrā, gan atmaskojot romāna kontekstā noviltoto nostalģiju un tieksmi pieķerties mantām tikai piemiņas vārdā (Induļa bērnības daļēji paškonstruētās atmiņas), gan tomēr piesolot nabaga pianīnam, iespējams, gaišas vecumdienas bērnudārzā.
To gan varētu skatīt kā slēptu paradoksu, zinot, ka nesen tika aktualizēta šī pianīna modeļa potenciālā bīstamība. Klajā nāca ziņas, ka mūzikas instrumentam ir augsts risks izjukt, sadaloties nekvalitatīvajai sintētiskajai līmei – ražojot padomju gados, pianīnu stiprināja vien ar līmi, neizmantojot citus stiprinājumus.
“Gunitiņ, kāpēc tu atkal gribi visu nokrāsot vai nu baltu, vai melnu?” romānā pauž ilggadēja bērnudārza vadītāja topošajai metodiķei. Balts un melns: arī stilizētie pianīna taustiņi uz grāmatas pirmā vāka, fonā – “Cirka” spēles laukuma fragments.
Jāteic, vāka noformējums konceptuāli aptver būtiskus vēstījuma elementus:
primāri, protams, pianīna klaviatūra, ko reizē varētu skatīt kā “baltās un melnās strīpas”, kas mijas dzīvē; vēl varētu spriest par “melnbalto principu”. Lai gan romāns apliecina – dzīvē reti kad sastopams šis princips. Parasti patiesība ir kaut kur pa vidu, un tikai reizēm var skaidri noteikt, kurš katrā stāstā ir “labais”, kurš – “sliktais”.
Zīmīgais “Cirka” motīvs – atsevišķas romāna situācijas, kas ļautu izsaukties: “Gatavais cirks!” (bērnudārza darbinieki, kuri ārpusē aiz loga saspringti tur nokritušo mušu sietu, kamēr virtuvē veic pārbaudi pārtikas dienesta inspektore, un citas izdarības), akrobātiskās virāžas, kas pārmaina kāda tēla likteni kā gājieni šahā vai… cirkā, kur gluži nejauša nonākšana kādā lauciņā vai nu pavirza pa kāpnēm krietni augšup, vai dramatiski dzen lejup.
Romānā tie ir “gājieni” ar amatiem, kur, “nonākot īstajā lauciņā” jeb apstākļu sakritību rezultātā bērnudārza audzinātāja Gunita tiktu aizvesta gandrīz vai līdz iestādes vadītājas amatam. Savukārt politiķe Linda Cibāne šķietami bezcerīgā brīdī, kad šķiet – politiskā karjera neatgriezeniski sagrūs un nāksies krist zemu, zemu, – attopas “lauciņā”, kas sola jaunas, žilbinošas virsotnes.
Jā, “melnbaltais princips” romānā – tāpat kā dzīvē – nedarbojas.
Gluži rāmais, viegli sentimentālais radošās sfēras pārstāvis Indulis, par sevi jaunākās politiķes Lindas vīrs, romāna darbības laikā fiziski cieš visvairāk – arī finālā viņa situācija ir vienīgā, kurai nav pat formāla atrisinājuma. Indulis paliek, iegrimis komas nekurienē.
Kamēr citiem tēliem tā vai citādi kāds atrisinājums nāk.
Apzinīgā, obsesīvi kompulsīvo traucējumu pārmāktā bērnudārza vadītāja Sabīne piedzīvo nervu sabrukumu, savukārt manipulācijās prasmīgā, nedaudz ciniskā politiķe Linda kā kaķis allaž atsperīgi krīt uz kājām. Dažas ieskicētās ainas, epizodiski tēli formāli šķiet lieki, jo tie uzspīd, bet tad arī izdziest, neatstājot nospiedumu kopējā vēstījumā.
Principiāla nozīme romānā ir ieskicētajai birokrātisko biezokņu idejai.
Birokrātiskā mašinērija, neticamā absurditāte, kas reizēm tai raksturīga, ir tēma, ko rakstnieki apspēlējuši dažādos laikmetos. Ja ikdiena nav pārlieku cieši saistīta ar specifiskām valsts vai pašvaldības iestādēm, varētu šķist, ka tāda jezga, kādu uzbūris rakstnieks, vēstot par “skandalozo” veca pianīna dāvināšanu pirmsskolas izglītības iestādei un cunami, ko nesa šķietami nekaitīgais žests, ir tīri literāra fantāzija, taču arī dzīvē patiesi sastopami līdzīgi momenti.
Pastāv kultūras iestādes, kuru darbību cieši reglamentē pašvaldības: dāvinājums, kuram piemīt vien atmiņu vai laikmeta liecības vērtība (tukšs smaržu flakons no 60. gadiem, vecvecāku korespondence) tiešām var būt objekts neskaitāmu aktu tapšanai, lai nekādā gadījumā nerastos lieki pārpratumi, kas varētu tikt traktēti kā “interešu konflikts”.
Iespējams, romānā beigās pievienotais avotu saraksts, kurā fiksēti noteikumu, vadlīniju un citu dokumentu nosaukumi, ir ne vien apliecinājums autora nopietnajai ekspedīcijai birokrātijas džungļos, gatavojot romānu, bet reizē – arī “spēles elements”.
Lasītājam, kuram M. Bērziņš pazīstams vien pēc “Svina garšas” (2015), “Aizliegtais pianīns” varbūt raisīs izbrīnu.
Te sakausēta gan sociālā realitāte, gan absurditātes deva.
Vienlaikus viss kā dzīvē, bet dažbrīd arī izkāpināts, lai savērptu sižetu negaidītās, bet veiklās cilpās. Romāns izlasāms ātri, dialogi un valoda kopumā konstruēta viegli sadzīviskā manierē, ko reizumis šķērso birokrātisku dokumentu, noteikumu citāti. Varētu jau meklēt dziļākas alegorijas, bet kopumā – tāda laikmetīga, varētu pat sacīt – izklaidējoša lasāmviela.
