Armans Puče: Lidojošu objektu mierinātāju koalīcija
0
Svarīga piezīme! Raksts tika nodots redakcijas rīcībā pirms ministrs Sprūds paziņoja par savu demisiju, taču aktualitāti joprojām nav zaudējis.
Dronu lidojumi pierobežā mums paskaidro, cik naivi esam ticībā par atbildīgo institūciju spēju kaut ko kārtot vai veidot. Ja tā vēsi apkopo notikumu gaitu, zemu lidojošo objektu festivālam ir pat zināms šarms, kas piedāvā gan drāmu, gan komēdiju reizē. Kāds droši vien teiks, ka šie starpgadījumi kaut ko māca. Interesanti, ko īsti? Ja esi pataloģisks nesekmīgais un principā nemācies un neej uz skolu, no kurienes atestātā var parādīties labās atzīmes, nemaz nerunājot par iemaņām vai priekšmeta izpratni.
Tas ir gluži neticami, ka pie visa tā haosa, nav neviena vainīgā. Tā kā tādi jampampiņi mēģina vispirms pamanīt, bet pēc tam atrast dronus vai to paliekas. Stāstot un putrojoties uz maiņām, cik tur īsti to priekšmetu lidoja, no kuras puses, kur pazuda – vai vispār bija.
Nesaku, ka bruņotie spēki necentās – gan jau zoļļi iespringa un mēģināja, tikai atgādinu, ka tas notika jau n-to reizi, ka viņi primitīvi ieberzās. Un bail pat domāt, cik reižu mēs neesam vispār informēti, ka ir kaut kādi incidenti, pārkāpumi vai gadījumi.
Iespējams, ka tādā veidā tiek simulēta pretinieka kaujas maniere, jo stulbums kopumā ir lipīgs. Bet varbūt tā ir kara viltība, sistemātiski parādot, ka vispār mēs esam ņemami ar plikām rokām?
Nejauciet šos gadījumus ar valsts nespēju, jo tās vienības, kas imitē atbildību nav pie valsts spēka skaitāmas. Tie ir grupējumi – sākot ar armijas komandieriem un beidzot ar politiķiem, kas gluži vienkārši neatrodas savās vietās. Turklāt, viņi paši to nesaprot, ka nav trāpījuši profesijā vai arodā, nemaz nerunājot par sajūtām, kurās apmaldījušies. Nebūs pārspīlēti, ja teikšu – šie noteiktie dienesti ar ļoti konkrētām personām dabā vai uz papīra var arī nebūt un nekas sliktāks Latvijā nepaliktu.
Tas ir tieši tāpat kā ar valsts budžeta taisīšanu, kur sen jau prasās izdzēst visas tabulas un būvēt to visu no nulles. Ņemot vērā, cik nopietni un ilgstoši tam ierēdņi pretojas, skaidrs, ka viņi labi saprot, ka tieši viņiem ar šo pie viena nobriedīs arī sūdi. Viņiem un nevis valstij. Un tas pats ir ar drošību un aizsardzību, kam tagad atvēlēti lieli resursi. Pašreizējais galms vai svīta nav spējīgs šos līdzekļus lietderīgi ieguldīt. Tikai apgūt jeb iztērēt, un arī tad viņi netiek galā ar apjomu. Tāpēc jau rezultāts nav, ko parāda jebkurš karlsons, kas lido…
Nav vispār sajūta, ka ir izveidots kaut kāds rāmis vai struktūra, kas precīzi zina, kas jādara.
Ar to gribu teikt, ka pat gadījumos, ja nesanāk pamanīt vai notriekt kādu svešo dronu, arī tad ir jābūt algoritmam vai plānam, ko iesaistītās puses izpilda. Ja stratēģiskā komunikācija ir visa sākums un gals, kurš šajos notikumos mums ir galvenais, kas spēj sabiedrībai paskaidrot, kas īsti notiek? Jo informētība ir puse no uzvaras.
Tā vietā politiķi uz maiņām sacenšas, kurš pirmais ieliks kaut kādu tvītu, armijnieki pagaidām šo publisko apziņošanu vai skaidrošanu vispār nav trenējuši, bet civilās aizsardzības koncepcija ir tikai uz sviestpapīra. Te vairs nav nekādas mācības, kur mums jākūko kā dzeguzēm – gaidot vasaru.
Mēs jau atrodamies ārkārtas apstākļos, tātad – šīs kara epizodes ar šādu utošanos jau ir zaudētas. Jūs tikai aizdomājaties, ko viņi mums teica par tiem diviem nelaimīgajiem droniem: viens esot nokritis pie kaut kādām degvielas mucām, otrs pazudis. Kas mēs kazakus un razboiņikus spēlējam? Tā ir pierobeža, kur katram metram ir jābūt militāristu uzskaitē. Ja viens drons pazuda, varbūt tas nemaz nelidoja, nemaz nebija?
Nestāstiet, ka jūsu rīcībā nav tehnoloģiju, kas palīdz sargāt robežu. Ja tās neprotiet izmantot – tas cits stāsts.
Cik apdzīvoto vietu ir pierobežā? Tām visām ir jābūt zem nosacīta kupola jeb radara. Kā var militāristi melot, ka viņi negribēja dronus notriekt virs apdzīvotām vietām, lai neciestu civiliedzīvotāji? Ja jūs esat tādā līmenī, tad jau droniem tiek izsekots līdzi. Tad kāpēc šo lidoņu piezemēšanās bija kā lielā mīkla – to vienu meklējot stundu, bet otru vairāk kā diennakti?
Bet ja nu es teiktu, ka nekādi droni vispār Latvijas pusē nenokrita? Jā, kaut kas gaisā bija, bet, to ko atrada – to kāds tur vienkārši aizveda un nolika. Lai muļķi staigā apkārt un brīnās par piesvilušo kūlu. Pēc tā, ko mums pastāstīja un parādīja, šāda diversija vai provokācija ir daudz ticamāka, nekā dienestu pasaciņas. Arī tad, ja ir kauns atzīties savā nespēkā – arī tam ir paredzēta kaut kāda kārtība un vēstījumi, kas papildina civilā plāna iestatījumus.
Cik gadus mēs šūnu apraidi pielāgosim reālajiem apstākļiem? Sistēma ir uztaisīta un tā nestrādā. Kurš to vēl neredz un nesaprot?
Kurš konkrēti nav savu darbu padarījis? Te nav nekas jāslēpj valsts noslēpuma sakarā vai tamlīdzīgi – tas mums ir visiem jāzina, lai ar šiem entuziastiem nesapītos citos gadījumos. Viņi ir nespējnieki. Ar tādiem vienos ierakumos nesēž. Tādi valsts pasūtījumus turpmāk nesaņem. Varbūt ir beidzot pienācis arī laiks pārtraukt grabēt par dronu koalīciju vai dronu lielvalsti, kas it kā mēs esot. Tie, kas var izdarīt labi savu darbu parasti par to neklaigā – viņi dara.
Mēs plātāmies, bet darbs paliek kaut kur iekavās. Vai tad nav saprotams, ka ministrijā nekavējoties ir jātaisa ģenerāltīrīšana, izmantojot kaitēkļu izsmidzinošās vielas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē? Vai tad nav skaidrs, ka šobrīd slaveno piecu procentu apgūšana izskatās, izmantojot, kādas partijas terminoloģiju – pēc dabūto līdzekļu mierināšanas. Tos mierīgi dala, tērē… Ja tas palīdz valstij kļūt labākai – dariet tā. Bet, ja tas nepalīdz – un ir nepārprotami redzams, ka nepalīdz – tad nav ko tēlot karavadoņus.
Premjere neizskatās pēc tādas, kas nespēj uzsist kulaku uz galda un arī mute viņai šādiem gadījumiem kā reizi ir vietā. Tad kāpēc notiek kaut kāda auklēšanās un kasīšanās par vīzijām? Par civilās aizsardzības sistēmu atbild tieši Ministru kabineta vadītājs, sadarbojieties ar nozarēm, institūcijām. Apstākļi neprasa Stambulas vai Vīnes konvencijas kompromisus ar izdabāšanu vai flirtēšanu, līdz atvērtās sabiedrības nemaņai…
Aizsardzības ministra atlaišanai nevajag Saeimas balsojumu – tas ir jādara totalitārā manierē bez kabatlakatiņa vai puņķu salvetēm. Šo ministriju ir jāvada nevis kādai partijai, bet ģenerālim vai rūpniekam, kas ir rīcībspējīgi. Mums neinteresē ministra teorija par atbildību, ko viņš uzņemsies. Droni pierobežā saka priekšā – beidzam izlikties, ka viss notiks pats no sevis. Kam tas nepielec, tiem uztic mizot kartupeļus vai mazgāt tualetē podus.
