Kā ir ar tiesībām uz tautību 0
Ja šoceturtdien Saeimas vairākums nobalsos par Nacionālās apvienības likumprojektu, tad paliks vismaz cerības, ka Latvijas Republikas pilsoņu pasēs atkal ierakstīs (jeb drīkstēs ierakstīt) mūsu tautību.
Padodoties Eiropas spiedienam, Latvijas valdība no šā ieraksta atsacījās, tautai pat nepajautājot. Patlaban pret mūsu identitātes apliecināšanu runā Ārlietu un Iekšlietu ministrija. To priekšgalā ir Reformu partijas ministri, kas politiski kontrolē ministriju nostāju. Tā kā maz ticams, ka latviešiem izdosies atgūt tiesības uz savas tautības apliecinājumu, patriotiski noskaņotie pilsoņi pēc ceturtdienas balsojuma varētu pareizi izšķirties, par kuru partiju balsot, par kuru nebalsot tuvīnajās pašvaldību vēlēšanās.
Spriežot pēc signāliem, kādus “Latvijas Avīzes” redakcija saņem no lasītājiem, tādu latviešu, kas vēlas nepārprotami un oficiālā dokumentā apliecināt savu nacionālo piederību jeb identitāti, nav maz. Ja šai valdībai un Eiropai mūsu latviskums būtu pie vienas vietas, ir izteikts priekšlikums izsniegt īpašas Latvijas pases, atgādināts par kādreiz pastāvošajām Pilsoņu komitejām.
Neatkarīgi no tā, vai oficiālā vara liksies dzirdam par pilsoņu vēlmēm, nevar vien nobrīnīties, cik viegli vara atsakās no identitātes cienīšanas, par kuru runās un valsts rakstos patīk tērzēt. Jo šķiet, ka palikt pie savas tautības apliecinājuma pieder pie cilvēka pamattiesībām.
Nav dzirdēts, ka tiesībsargs – valsts amatpersona – būtu iestājusies pret šo pilsoņa un cilvēka tiesību pārkāpumu – ne Latvijas, ne Eiropas mērogā. To pašu var teikt par cilvēktiesību nevalstiskajiem aizstāvjiem.
Diemžēl – bet visticamāk, ka Nacionālās apvienības likumprojektu var noraidīt – varbūt pat lauzot rokas un vaimanājot. Varbūt vēl pastāstīs, ka latviešiem bijis tāds K. Valdemārs, kas senos krievu cara un vācu laikos pie sava mājokļa durvīm licis uzrakstu: “Latvietis”. Mūsdienās Rīgā ir arī K. Valdemāra iela…
