Kā sabiedrība uztver biseksuālas sievietes? 3
Šodien cilvēki arvien vairāk novērtē atklātību, spēju brīvi paust savu viedokli, nostāju, vēlmes un personību. Arī seksualitāte vairs nav tabu tēma, par ko neviens nerunā. Līdz ar atklātību, daudzi uzzina arvien vairāk par biseksuālu cilvēku pieredzi.
Visā pasaulē, īpaši Amerikā, dažādu orientāciju indivīdi, arī sabiedrībā zināmi un populāri, vairs nekaunas par sevi un viens pēc otra nāk atklātībā, tādējādi pieradinot iedzīvotājus pie tā, ka katrs no mums ir unikāls un atšķirīgs.
Pie mums STV raidījumā “Starp mums runājot” dziedātāja Katy Tindemark atklāj, kāda bija sabiedrības attieksme, kad viņa atklāja, ka ir biseksuāla.
“Protams, bija cilvēki, kas teica “beidz tu ar šito” – kādi bija tādi arī palika, bet pēc pagājušā raidījuma es saņēmu neskaitāmas vēstules no meitenēm, kuras man facebook rakstīja un vēlējās parunāt par savu bēdu. Pēc raidījuma kļuvu par tādu kā psihologu,” atklāj mūziķe.
Kā Tu uztver atšķirīgas seksualitātes?
Jau iepriekš, rakstot par šo tēmu, speciālists seksoloģijas jomā, profesors Alfreds Kinsī (ASV) jau pagājušā gadsimta vidū akcentēja faktu, ka cilvēku seksuālā uzvedība ir visai daudzveidīga.
Sabiedrība netiek iedalīta tikai heteroseksuālos un homoseksuālos indivīdos.
Lielākā daļā (ap 80%) atrodas kaut kur pa vidu, respektīvi, ir spējīgi gūt baudu, sadarbojoties gan ar savu, gan pretējo dzimumu, tādējādi tiek pieskaitīti pie dažādu pakāpju biseksuāļiem. Ja ņemam vērā arī pirms vairākiem gadiem Latvijā veiktu aptauju, 40% no aptaujātajiem indivīdiem labprāt izmēģinātu seksu ar sava dzimuma partneri.
Bieži vien gan šī vēlme paliek nepiepildīta, vai arī izvēršas tikai par vienreizēju izklaides pasākumu ziņkāres apmierināšanas nolūkā. Kas cilvēkus tik ļoti mulsina?
Skaidro antropoloģe Maija Surska: “Cilvēki atbalsta uzvedības normas, kas atbilst zināmiem un vispārpieņemtiem konceptiem. Tas pats attiecas uz seksualitāti un biseksualitāti, kas jāskata kopā ar homoseksualitāti un heteroseksualitāti. Vēsturiski, kristietības ietekmē, homoseksualitāte tika uzskatīta par tabu – aizliegto, jo neietilpa kategorijā – “normāla” vai “standarta” seksualitāte.
Pakāpeniski, ar laiku un, pateicoties geju tiesību aizstāvības kustībām, tas mainījās, un homoseksualitāti sāka uztvert kā normu. Turpmāk cilvēki dzīvoja ar pārliecību, ka ir pieņemami būt homoseksuālim vai heteroseksuālim, tās bija kā divas opozīcijas, divas pretējas lietas, turklāt abas kā normālas.
Un tad, kad cilvēki jau pieraduši pie jaunas normas, stāstā parādās biseksualitāte – kas tāds, kas nav ne viens, ne otrs, līdz ar to – jauns nezināmais un bīstamais. Kārtošana opozīcijās cilvēkiem sniedz pārliecību par kārtību haosā, taču biseksualitāte šo kārtību izjauc un apstrīd. Cilvēki automātiski vēlas pieskaitīt biseksuāli pie kādas no opozīcijām, jautājot – “nu, tad tu vēl neesi izlēmis?” Šāda veida jautājumi rada neskaidrību, līdz ar to nepatiku un novēršanos.
Iespējams, tieši tāpēc biseksualitāte mūsu sabiedrībā ir mazāk pieņemta, nekā homoseksualitāte.
” Antropoloģe vērš uzmanību uz to, ka akmeni dārziņā metušas arī geju un lezbiežu organizācijas, kas atbalsta homoseksualitāti, bet par biseksualitāti vai nu runā mazāk, vai arī to neatbalsta.
Šī tendence nesaraujami saistīta arī ar seksualitāti – sabiedrībā, kur uz pjedestāla tiek likta individualitāte, seksuālās izpausmes dabiskā veidā kļūst atvērtākas un brīvākas. Mūsdienu indivīda uztvere arvien spēcīgāk pamatojas teicienā – “dari to, kas ir labi un pareizi priekš tevis paša”. Protams, pārmērības eksistē arī šādā – individuālisma kultūrā.
Tas var pāriet narcisismā un/vai izolācijā no apkārtējiem un sabiedrības kopumā. Tāpat nevajadzētu aizmirst, ka, lai izvairītos no moralizēšanas un naida kurināšanas, ir ne tikai jāaktualizē brīva izvēle savos seksuālajos meklējumos, bet arī jāpieņem citu indivīdu izvēles, vēlmes un sajūtas, pat ja tās ir krasi pretējas.
Individuālisma kultūras mērķis – lai ikviens sabiedrības loceklis (lai arī kāda būtu viņa seksuālā orientācija un piederība) var dzīvot savu dzīvi bez cenzūras, nebaidoties un neslēpjoties.
