Guna Roze: „Eirovīzijā balsojums ir ģeopolitisks” 26
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izskanējis kārtējais Eirovīzijas dziesmu konkurss, un, lai gan pēc Končitas uzvaras nosolījos, ka Eirovīziju vairs neskatīšos, tomēr, patriotisku jūtu vadīta, turpinu to darīt. Jo, kā saka hokeja fani: “Gribas dzirdēt Latvijas himnu.” Diemžēl jau atkal Latvijas pārstāvji neiekļuva finālā. Negrasos pārmest “Sudden Lights” mūziķiem – viņi bija labi. Arī viņu analogo prožektoru šovs bija stilīgs.
Vaina nav mūsu valsts pārstāvjos. Vairumā gadījumu Latvijas mūziķi ir pārāk labi šī konkursa standartiem, jo Eirovīzijas vidējam skatītājam nevajag ne kvalitatīvu dziesmu, ne gaumīgu priekšnesumu, bet gan žilbinošu šovu, izaicinošu izpildītāju un lipīgu, izskaitļotu melodiju. Vislabāk – trīs vienā. Tātad es neesmu mērķauditorija. Ar šo secinājumu varētu likties mierā, bet nevaru.
Jo… vai Latvijai to vajag – maksāt bargu naudu, lai mestu pērles aizgaldā?
Salīdzinoši tas ir kā piedāvāt Pikaso darbu mazpilsētas svētku tirdziņā, kur uz urrā iet naivisma bildītes ar kucēniem un cālīšiem. Pikaso uz tā fona nenovērtēs, drīzāk – apsmaidīs kā kopainā neiederīgu. Tāpat ar literatūru. Pamēģiniet soctīklu “mīla – vīla”, “dziesma – liesma” rīmju apjūsmotājiem iebarot ko dziļāku. Vietnes publika būs sašutusi: “Kas tas tāds? Man liek domāt? Negribu! Dodiet čipsus un alu!” Eirovīzija ir sava veida vietne, kur kvalitātei ir vismazākā nozīme.
Latvija Eirovīzijas dziesmu konkursā piedalījusies 23 reizes, debitējot 2000. gadā ar “Brainstorm” dziesmu “My Star” un iegūstot trešo vietu. Zīmīgi, ka Igaunija uzvarēja 2001. gadā, bet Latvija 2002. (Marie N ar dziesmu “I Wanna”). Labs sākums Baltijas valstīm. Tātad jaunpienācēji izraisīja konkursa ilggadējo fanu interesi. Taču “svaigas gaļas” uzmanība ir nenoturīga – no 23 reizēm, kopš piedalāmies konkursā, 13 gadus Latvijas dziesma nav pat nokļuvusi līdz finālam.
Arvien tiek uzsvērts, ka Eirovīzijas dziesmu konkurss atklājis tādas zvaigznes kā “ABBA” un Selīna Diona. Bet, pavērojot tendences, ir skaidrs, ka tas bija toreiz, “kad kaķītim vēl bija dzirnavas” (mana mīļākā šī gada komentētāju Grēviņa & Reinika replika). Un vai tiešām šīs zvaigznes pazustu izplatījumā, ja nepiedalītos Eirovīzijā? Neticu! Patiesība ir acīmredzama – Eirovīzija jau sen vairs nav dziesmu konkurss.
Balsojums ir ģeopolitisks. Balkānu valstu solidaritāti mums nepārspēt.
Pirmajos Latvijas dalības gados varējām rēķināties ar pamanāmu atbalstu no valstīm, kur mīt daudz latviešu, bet tagad uz diasporas jūtām vairs nevaram cerēt. Patriotisms ir noplacis; vairums ārzemju latviešu nebalso par dzimteni, bet par tingeltangeli, kas uzbudina un izklaidē.
Vēl viena tendence – konkurss pārvērties par konkrētas ideoloģijas platformu, turklāt bezgaumīgā izpildījumā, kas droši vien mobilizē šīs ideoloģijas piekritējus, bet atbaida “sūnu vecīšus”. Jāpasmaida, atceroties, ka vēl 2003. gadā kameras nerādīja Krievijas dāmu dueta “t.A.T.u” priekšnesuma tuvplānus, baidoties, ka tikai meičas nesaskūpstās. Tagad būtu otrādi – baidītos nokavēt šo skūpstu. Tāda ir Eirovīzijas seja. Gribas cerēt, ka Latvijas mākslinieki nesāks atdarināt Končitu un puiši nedejos baltos zeķturos, lai tikai izpatiktu zemjostas elektorātam.
Vai ir saprātīgi tērēt valsts naudu, lai ar labu produktu startētu tingeltangeļa konkursā? Šis nav retorisks jautājums.
Varbūt ir vērts atgriezties bērnu Eirovīzijā, kur Latvija piedalījusies vien piecas reizes, un 2003. gadā Dzintars Čīča ieguva augsto devīto vietu. Pērles novērtē arī Eirovīzijas jauno klasiskās mūzikas izpildītāju konkurss “Eurovision Young Musicians”, kas notiek ik pēc diviem gadiem.
Arī tajā Latvija startējusi piecas reizes – 1994. gadā pianiste Liene Circene ieguva godpilno otro vietu, 1996. gadā vijolniece Baiba Skride iekļuva konkursa finālā, tāpat kā 1998. gadā viņas māsa pianiste Lauma Skride. Diemžēl līdz ar 2000. gada pretendentu atlasi sākās latviešu pīļu dīķim raksturīgas intrigas, kur talants un iespējas zaudēja feiskontrolei.
Rezultātā divas reizes pēc kārtas Latvijas deleģētie mūziķi neiekļuva finālā un Latvija pārtrauca dalību konkursā, dodot priekšroku “čipsu un alus” sacensībām.
