Kad laulātie ir kā legāli mīļākie jeb attāluma attiecības. Dažādas pieredzes – arī karš 5
Aija Volka, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Konsultē
Seksologs, seksopatologs Artūrs Vāvere
ārsts un seksologs Arturs Šulcs
Pāra attiecību uzturēšanu no attāluma var nākties piedzīvot ikvienam – ilgāka komandējuma, studiju ārzemēs vai, nedod Dievs, pēkšņa kara gadījumā. Tomēr arvien vairāk cilvēkiem attāluma attiecības ir apzināts kopābūšanas modelis, samierinoties ar daudzu kilometru atstatumu un bez cerību lološanas par būšanu kopā diendienā. Kādas īpatnības ir šāda veida attiecībām, kādi ir lielākie izaicinājumi, riski un risināmās problēmas?
Attiecības internetā
Jana un Muhameds (vārdi mainīti) iepazinās internetā, vienam atrodoties Latvijā, bet otram – Ēģiptē. Abi bija jauni, mācījās vidusskolā, kļuva par kaislīgiem vēstuļu draugiem, un pēc daudziem gadiem, kas bija pavadīti sarakstoties un vēlāk arī videoformāta sarunās, viņi sāka braukt ciemos viens pie otra, apprecējās pēc ēģiptiešu tradīcijām, bet kopā sāka dzīvot Londonā, kur arī piedzimusi pirmdzimtā meita. Par spīti izcelsmes un kultūras atšķirībām, viņi spējuši viens otram labi pielāgoties.
Atšķirīga pieredze ir Mārai un Džimmijam (vārdi mainīti), kuri iepazinās klātienē studiju laikā ārzemēs. Starp viņiem izveidojās skaistas romantiskas attiecības. Pēc universitātes absolvēšanas Māra atgriezās Latvijā, bet draugs – savā dzimtenē Āfrikā. Grūti bija vienoties par turpmāku kopīgu nākotni un izvēlēties vietu, kur vīt kopīgu ģimenes ligzdu, taču virtuālās iespējas ļāva uzturēt attiecības vēl vairākus gadus. Pāris regulāri sazvanījās un sarakstījās, pa retam apciemoja viens otru, pavadot kopā burvīgus mirkļus. Māra arvien vairāk sāka ilgoties kļūt māte, bet pāra sarunas par kopīgu nākotni nevedās. Džimmijs nebija drošs, vai Māra viņa dzimtenē spēs iedzīvoties, bet Latvijā nevēlējās dzīvot iespējamā rasisma dēļ. Abiem ir radinieki, par kuriem jārūpējas, tāpēc bija sarežģīti pieņemt lēmumu izvēlēties kādu citu “neitrālu” dzīvesvietu, kur abiem būt kopā diendienā. Kad abi beidzot aptvēra, ka attiecībām nav nākotnes un jāšķiras, Māra piedzīvoja smagu depresiju, pārdzīvojot par zaudētajiem skaistajiem jaunības gadiem. Tagad viņa mēģina iepazīties aplikācijā “Tinder”, bet bail atkal iemīlēties kādā, ar ko nebūs kopīgas nākotnes.
Kad viens no pāra pelna naudu ārzemēs…
Manis uzrunātie seksologi novērojuši, ka pēdējo gadu tendence ir, ka viens no ģimenes locekļiem, biežāk vīrs, dodas peļņā uz ārzemēm, atstājot sievu un bērnus Latvijā. Sākotnējā vienošanās par piepelnīšanos uz limitētu laiku mēdz pārvērsties par mainītu attiecību modeli, cilvēkiem pierodot pie atšķirtas ikdienas dzīves. Tas ievieš korekcijas gan sadzīvē, gan arī seksuālajā dzīvē. Mainās arī nākotnes plāni.
Attāluma attiecības salauza Ilutas un Andreja (vārdi mainīti) mīlestību. Ģimene, kurā auga divi bērni, bija uzsākusi mājas būvniecību, taču aptrūkās finanšu, lai būvi pabeigtu. Iluta nolēma kādu laiku padzīvot ārzemēs, lai sapelnītu naudu mājas pabeigšanai, kamēr Andrejs palika dzīvot Latvijā un par sievas sūtīto naudu turpināja pats savām “zelta rokām” būvēt māju. Taču, atgriežoties Latvijā, Iluta pieķēra vīru ar mīļāko. Sieva nespēja piedot sānsoli, un pāris izšķīrās.
Vai meklēt glābiņu poligāmijā?
Bet ne visi cilvēki pieprasa monogāmiju. Seksologs Arturs Šulcs stāsta, ka cilvēces vēsturē dažādās valstīs un kultūrās ir atšķirīgi attiecību veidi. Šobrīd Latvijā vērojama liberalizācija, kad zūd reliģisko dogmu ietekme un kad arī valsts nenosaka stingrus spēles noteikumus – cilvēki brīvi var darīt visu ko, un cilvēki uzdrošinās šādu brīvību lietot. Pāri pieļauj poligāmas attiecības. “Kāds vīrietis konsultējās par variantu, kā būtu, ja laikā, kamēr viņš dzīvo ārzemēs, sievai būtu viens pastāvīgs un “drošs vīra aizvietotājs”, lai sieva justos seksuāli labi, savukārt viņam ārzemēs būtu gadījuma attiecības,” atklāj A. Šulcs. Faktiski tas nozīmē uzturēt poligāmas attiecības, kas pastāvējušas jau pirms daudziem gadsimtiem, kad ir viens primārais, galvenais partneris, ar kuru ir stabila emocionālā saikne un turpinās seksuālas attiecības, bet atšķirtības brīdī tiek akceptēts seksuāls baudījums un jutekliska pieredze ar citiem. Šādi pāri, savstarpēji vienojoties, “legalizē” savus mīļākos, attiecības nesaraujot, jo ir kopīgi bērni, emocionālā saikne, īpašumi, saimniecība. Parasti abiem bijusi līdzīga iepriekšējā seksuālā pieredze, līdzīgas fantāzijas un vērtības, līdz ar to piedāvājums dzīvot šādā modelī pat nav pārsteigums. “Cilvēki atraduši sev līdzīgos,” pārliecināts A. Šulcs.
Speciālisti šādiem pāriem iesaka ievērot galveno principu: spēt savstarpēji vienoties, lai abas puses justos kā ieguvējas, nevis ka vienai pusei kaut kas tiek atņemts vai uzspiests. Lai nebūtu situācijas, kad kāda mīļākā iedomājas atņemt vīru un panākt sev ekskluzīvas tiesības uz šo vīrieti. Tā mēdz gadīties, un tad jāgriežas pie seksologa, lai palīdzētu attiecības izbeigt, atklāj A. Šulcs. Turpretī, ja viens otra “piegulētājus” akceptē, liberālā sabiedrībā tiks uzskatīts, ka arī bērni ir ieguvēji, ja vecāki ir laimīgi un mierīgi.
“Protams, emocionāli tas nozīmē doties piedzīvojumā, kuram, iespējams, ir vajadzīgs līdzi kāds padomdevējs, kurš palīdzēs izprast pašiem sevi un arī otru cilvēku,” piebilst A. Šulcs.
Aleksa (vārds mainīts) atklāj, ka viņai laulībā bijušas brīvas attiecības: pieļauts gan flirts, gan seksuāla rakstura izklaides ar citiem partneriem. Attiecībām punktu pielika atklāsme, ka vīrs izklaidēm ar citām sievietēm bija sācis tērēt ģimenes kopīgo budžetu. “Kamēr es pelnīju naudu, nogurusi pārnācu mājās un vēlējos vien izgulēties, mans vīrs samaksāja 300 eiro prostitūtai,” savu sašutumu un sāpes pauž Aleksa.
Citas aptaujātās sievietes gan atzina, ka sāpes un greizsirdību izraisa ne tikai fizisks sānsolis. Piemēram, Ināras (vārds mainīts) vīrs, būdams ārzemēs, sācis regulāri skatīties pornofilmas. Pārbraucis mājās, vīrs sāpināja sievu ar ierosinājumu palielināt krūtis, liekot viņai justies nepilnvērtīgai un atstātai novārtā. Atriebjoties Ināra sāka apmeklēt erotiskos šovus ar čipendeiliem.
Sekss videočatā?
“Ir un būs cilvēki, kas nemaz negrib veidot ilgstošas attiecības, kopīgu ģimeni; viņiem pietiek reizi nedēļā satikt partneri un izpriecāties. Bet, ja cilvēkam ir mērķis veidot pastāvīgas ilgstošas attiecības, ir jābūt kopdzīvei, citādi attiecības kļūst problemātiskas,” uzskata seksologs Artūrs Vāvere. Neviens speciālists nepalīdzēs atrisināt galveno problēmu – mazināt atšķirtību. Tajā pašā laikā ir iespējas pielāgoties visdažādākajiem apstākļiem, kas radušies piespiedu kārtā.
Ir pāri, kuri regulāri sazvanās videozvanā un kopā masturbē, stāsta A. Vāvere. Organismam fizioloģiski ir vienalga, kādā veidā dzimumorgāni tiek nodarbināti – pieskaroties pašam sev vai kontaktā ar otru. Cilvēka nervu sistēmai vēlams, ka dzimumorgāni regulāri tiek darbināti. Vēlams biežāk nekā reizi nedēļā. Ir cilvēki, kas masturbē pat piecas reizes dienā. “Protams, ja tas notiek kontaktā ar otru cilvēku, ir psiholoģisks baudījums,” piebilst A. Vāvere. Ja nav iespējams sekss nekā citādi, tad kā vīriešiem, tā sievietēm būtu ieteicams regulāri pašapmierināties. Seksologa ieskatā labāk uzturēt intīmo tuvību ar savu partneri virtuālā čatā, nevis apmierināt sevi, izmantojot pornogrāfiju: “Ļoti daudz cilvēku izmanto pornogrāfiju, spēcīgus vizuālos impulsus, kas rada stipru uzbudinājumu pat bez kādām darbībām vai fantāzijām, tikai no skatīšanās vien. Reālās attiecībās vairs nav šī uzbudinājuma, grūti sasniegt tādu pakāpi.”
Pie pornogrāfijas var pierast tik lielā mērā, ka pat tā vairs neuzbudina: grūti atrast ainas, kas izraisa kādas izjūtas. Tādā gadījumā, satiekot partneri, sekss šķitīs garlaicīgs. Otram tas radīs nevajadzīgus pārdzīvojumus, jo būs aizdomas, ka tiek krāpts ar citu vai ka vizuāli nav pietiekami iekārojams u. tml.
“Pēdējā laikā ir tendence, ka dzimumakta laikā zūd erekcija. Sākumā viss darbojas, bet nav pietiekama kairinājuma, un vīrietis aiziet gulēt, bet sievietei sākas nevajadzīgi psiholoģiskie pārdzīvojumi,” atklāj A. Vāvere.
Tagad pieejams plašs seksa rotaļlietu klāsts, kuras arī izmanto, lai pašapmierinātos. “Dāmīte iegādājas vibratoru, apmierinās un pierod pie šīm vibrācijām. Atbrauc partneris un nespēj tādas vibrācijas radīt,” vēl kādu piemēru min seksologs A. Vāvere.
Dzīvojot atšķirti un izveidojot savus masturbēšanas paradumus, satiekoties gan sievietei, gan vīrietim var rasties nespēja uzbudināties.
“Mūsu smadzenes ilgas pārvērš par idealizētām fantāzijām, bet satiekoties tās netiek pilnībā realizētas. Tāpēc var rasties vilšanās. Jo vairāk esam safantazējušies, jo lielāka iespējamība, ka vilsimies. Jo ilgāk esam prom, jo vairāk partneri idealizējam,” brīdina A. Vāvere.
Turklāt tas attiecas ne tikai uz seksu. Dzīvojot atšķirti, katrs pie kaut kā pierod, un satiekoties atšķirīgie ieradumi var radīt nesaskaņas. “Jo vecāki paliekam, jo grūtāk otram pielāgoties,” teic A. Vāvere.
Ja jābrauc prom uz ilgu laiku, vislabāk, ja visa ģimene var doties līdzi, bet, ja tas nav iespējams, būtu nepieciešams saplānot vismaz kopīgas brīvdienas, vislabāk – regulāras tikšanās nedēļas nogalēs. Ja tikšanās ir retas, mēdz būt gadījumi, kad tieši tajā dienā kādam sāp galva un nav noskaņojuma seksam. Tad partneris atkal viļas. Attiecību sākumā seksuālu piedzīvojumu plānošana var šķist interesanta, aizraujoša, romantiska, taču laika gaitā arī šādi plānoti pasākumi var radīt pieradumu un sajūtu, ka sekss ir kā darbs, kā pienākums. Labāk ar seksu nodarboties spontāni, jo tad viss sanāk dabiski, – tieši tāpēc kopdzīvei ir priekšrocība. “Kāds klients iepazinās ar meiteni, sarunāja datumu pēc diviem mēnešiem, kad būs sekss, un, kad pienāca šī diena, bija tā pārstresojies un pārdedzis fantāzijās, ka nekas nesanāca,” atstāsta seksologs A. Vāvere.
Tāds darbs…
Jau no senseniem laikiem ir profesijas, kuras paredz noteiktu dzīvesveidu, ar ko otrai pusītei ir jārēķinās. Piemēram, ilgstoši prom no mājām ir jūrnieki.
Jūrnieka sieva Ilze ikdienu pavada kopā ar skolas vecuma dēlu. Kamēr vīrs ir uz kuģa, pāris sazinās ar videozvana palīdzību. Praktiskās dzīves kārtošana ir uz Ilzes pleciem, bet viņa par to nesūkstās. Vīrs labi pelna, ģimene var atļauties apmaksāt strādniekus, ja tādus pēkšņi vajag, kad mājās trūkst vīrieša rokas. Lai varētu vairāk laika pavadīt kopā, kad vīrs ir krastā, Ilze izveidojusi savu privātpraksi, kas ļauj brīvāk plānot nodarbību laikus. Klienti ir saprotoši, ja gadās pārcelt kādu nodarbību. Reiz bijis dzīves posms, kad vīrs nolēmis vairs jūrā nedoties, pasniedzis lekcijas jūrskolā un strādājis vēl dažādos citos darbos, taču secinājuši, ka šādā ikdienā viens otram uzmanību velta vēl retāk nekā tad, ja vīrs ir uz kuģa. Bijis teju neiespējami salāgot abu darba un atpūtas laikus. Turpretī jūrnieka dzīve paģēr, ka sieva rēķinās ar tiem brīžiem, kad vīrs būs krastā, un centīsies maksimāli izbaudīt kopābūšanu. Sieva tad tiek mīlēta un izmīlēta, cik vien ļauj enerģija. Ilze ir pārliecināta, ka šāds viņu dzīvesveids nodrošina to, ka kopā pavadītais laiks ir maksimāli kvalitatīvs, novērtējot katru mirkli kā īpašu privilēģiju.
Mūsdienās ir pieņemti normatīvi, kas neļauj vairs jūrniekiem pavadīt uz kuģa, piemēram, gadu, tāpēc nu viņi mājās tiek biežāk. Turklāt uz kuģa darbojas internets ar pieslēgumu Whatsapp, kas paver dažādas saziņas iespējas ar sievu. Ar līdzīgiem izaicinājumiem sastopas arī tālbraucēji šoferi, sezonas strādnieki – teiksim, uz vasaras periodu –, mūziķi, kuri dodas koncertturnejās, un citi.
Seksualitātes apspiešana rada neirozi
Cilvēks vēlas pieskārienus kā dienišķo pārtikas devu noteiktā daudzumā un noteiktā dienas laikā. Bez tiem nevar iztikt, teic seksologs A. Šulcs. Taču vajadzība pēc tiem ir individuāla. Līdzīgi kā ar ēdienu, kad vienam pietiek ar salātiem katru dienu, citam katru dienu gribas apēst trīs kotletes, arī seksuālās vēlmes un vajadzības cilvēkiem ir atšķirīgas. Tomēr pavisam bez fiziska kontakta reti kurš grib iztikt.
“Ja mums nav pieskārienu, seksuālo sajūtu, mēs beidzamies nost – palielinās trauksme, dusmas pašam uz sevi un apkārtējiem, nīgrums, nomāktība, depresīvs noskaņojums,” brīdina A. Šulcs.
To apliecina arī A. Vāvere. Nespēja gūt seksuālu baudījumu var izraisīt neirozi – iekšēju spriedzi, satraukumu, bailes. “Tāpēc noteikti jādomā, kā mazināt atšķirtības periodu, bet neviens speciālists to nevar palīdzēt izdarīt,” saka A. Vāvere.
“Īpaši tad, kad apkārt ir ciešanas un krīze, piemēram, smaga saslimšana vai nāves draudi, ir svarīgi saņemt dabiskus dzīvības impulsus,” piebilst A. Šulcs. Lai arī Latvijā bumbas nemet, Ukrainā notiekošais karš rada spriedzi, jo esam vienotā informatīvajā telpā, līdzpārdzīvojam notiekošo.
Karavīru sievām vajadzētu būt saprotošām, ka tad, ja vīrietis piedzīvojis, kā blakus mirst cilvēki, iepriecinājums, ko var gūt ar sievieti, var dot jaunu jēgu dzīvei. Tāpat karavīriem vajadzētu būt saprotošiem, ja sievas, ilgstoši neredzēdamas savus vīrus, gūst pacilājumu ar citiem vīriešiem. Bet šādas situācijas nevar piespiest akceptēt un pieprasīt pieņemt, var tikai mēģināt diskutēt par pieļaujamām seksualitātes robežām un censties vienam otru vairāk saprast, saka A. Šulcs.
“Kad studēju medicīnu, strādāju neiroloģijas nodaļā. Atminos cilvēkus, kuri bija smagā stāvoklī, un nebijām droši, vai dzīvos vai nomirs. Ja viņiem parādījās impulsi no ārienes – gados jaunākas slimnieces, kas komunicēja ar viņiem, vismaz sarunājās, bija jutekliski pieskārieni –, vai ja iemīlējās jaunākā dakterītī vai māsiņā, tas deva motivāciju dzīvot. Seksualitātei ir milzīga nozīme cilvēka dzīvē. Ja notiek tuvība smagā dzīves posmā, tas var sekmēt dzīvošanu.
Atceros, ka nodaļā ieveda vienu onkuli, kurš pa pusei bija paralizēts. Ārsti domāja, ka viņa dzīve tuvojas noslēgumam. Viņš bija ievietots palātā, kam blakus bija sieviešu palāta. Vienu dienu māsiņa iegāja pie onkuļa un redz, ka tur notiek jocīgas lietas: viena jauna meitene no sieviešu palātas, ap 20 gadus veca, novilkusi sev apģērbu līdz pusei nost, kailām krūtīm berzējas onkulim pa virsu, palīdz viņu pārtīt, maina paladziņus. Tā kā tas nebija nekas bīstams, mēs par to pasmaidījām, un aktivitātes turpinājās. Onkuļa rehabilitācija, neraugoties uz smago diagnozi, gāja nesalīdzināmi ātri uz priekšu. Protams, vecais vīrs nekļuva par jaunekli, bet viņš, lai arī ar spieķi, bija piecēlies no paralīzes un izgāja ārā no slimnīcas dzīvs. Tādu daiļumu – skaistas meitenes krūtis – viņš varbūt 50 gadus nebija redzējis. Tas bija iedarbinājis viņā dzīvības impulsus.
Tātad seksualitāte ir emocionāls resurss, kas pastiprina dzīvības alkas, un tas ir svarīgi arī krīzes situācijā vai slimībās. Arī ievainotu karavīru dzīvotgriba pastiprināsies, ja blakus ir sieviete, kura ir jutekliska, seksuāli atvērta. Seksualitāte ir dzīvības radīšanas galvenais veids,” uzsver A. Šulcs.
Ko saka pētnieki?
Dr. Guldnera attāluma attiecību izpētes centra dati vēsta, ka 14 miljoni pāru Amerikas Savienotajās Valstīs ir attāluma (jeb long distance) attiecībās. 3,75 miljoni no šiem 14 miljoniem ir precējušies.
2021. gadā veikts Sexual Alpha pētījums (avots: prnewswire.com) vēsta, ka mīlnieki, kuri dzīvo tālu viens no otra, vidēji tiekas 1,5 reizes mēnesī. Vidēji nedēļā viens otram sūta 343 ziņas. Tomēr vidēji pēc 4,5 mēnešiem šādas attiecības izjūkot.
32% no aptaujātajiem respondentiem norādīja, ka otrreiz vairs neizvēlētos būt attāluma attiecībās, un 22% atzinuši, ka ilgajā atšķirtībā ir krāpuši partneri; 5,1% uzskata, ka attāluma attiecību gadījumā ir pieļaujami sakari ar citiem partneriem. 40% respondentu kā attāluma iemeslu minēja darbu. Vēl tika minēti tādi iemesli kā mācības, militārs dienests u. c.
60% attāluma attiecībās esošo neplāno kopīgu nākotni. Toties 81% atzina, ka satiekoties izjūt augstāku tuvības līmeni ar otru pēc tam, kad nav ilgāku laiku satikušies. 70% apgalvoja, ka, esot attāluma attiecībās, ar partneri vairāk sarunājas nekā tad, kad ir piedzīvotas attiecības klātienē.
Pētījumos kā būtiskākās problēmas attāluma attiecībās tiek minētas seksa trūkums un uztraukums par to, ka otrs ir neuzticīgs.
Pieredze
Vīrs sūta ziedus ar kurjeru
Sandra (vārds mainīts), precējusies, dzīvo Latvijā, vīrs dzīvo citā valstī Eiropas vidienē; abiem 50+ gadi, ir pieaudzis dēls: Līdz attāluma attiecībām nonācām, jo jomā, kurā darbojās vīrs, nebija viegli iegūt pietiekamu samaksu par padarīto darbu. Mans vīrs jau reiz ir strādājis mazliet tuvākās ārzemēs, katru nedēļas nogali braucot mājās, bet tas bija tiešām dikti nogurdinoši. Daļa brīvdienu pagāja ceļā… Mums ir pieaudzis dēls, kurš tagad, tēvam dodoties trimdā, ja tā var teikt, ļoti organiski uzņēmās tādu kā atbalstošu rūpi par mums abiem, daudz runājoties ar tēvu un visādos veidos atbalstot mani.
Pirmais pusgads, kad vīrs strādāja ārzemēs, sakrita ar pandēmijas sākumu. Ļoti daudz raudāju, visvairāk pietrūka tieši vīra tuvuma. Esam tādi, kam pieskārieni patīk lielās devās… Pirmo pusgadu neizdevās apciemot vīru, jo gaisa satiksme tika stipri ierobežota. Pēcāk pandēmija mums pat bija kā dāvana, jo varēju itin ilgi pabūt pie vīra, strādājot attālināti.
Kad esam katrs savā valstī, sazvanāmies katru dienu. Mums ir savi rituāli. Esam raduši viens otru informēt, kur esam un kā jūtamies. Ļoti retas ir dienas, kad tikai sarakstāmies. Mēs jau pašā sākumā vienojāmies, ka negaudosim, bet dzīvosim dzīvi pateicībā Dievam par to, ko tā sniedz. Visai ātri varēja sajust, cik ļoti būtiska vīrietim ir sajūta, ka viņš nopelna un var nomaksāt rēķinus, atbalstīt ģimeni utt. Nauda nedara laimīgu, bet tā nomierina. Vīrs Latvijā slīga depresijā, stabilitāte ir viņu pacēlusi, tas liek labi justies mums visiem. Arī dēls ciemojas pie tēva. Vīrs trīs reizes gadā brauc uz Latviju.
Vīrs man ir kā legāls mīļākais. Plānojam laiku, kad varam satikties, un tad nu tiešām esam cieši kopā, aktīvi izdzīvojam laiku kopā gan kā mīļākie, gan kā labi draugi, kuriem kopā ir labi arī paklusējot. Ikdienā tas būtu citādi.
Mūsu starpā ir vilkme vienam pēc otra, tas ir ļoti būtiski, neļaujam tai nodzist. Vīrs man bieži sūta ziedus ar kurjeru, tas ļoti priecē, dod pacilājumu.
Taču es nevaru pieglausties vai parunāties ar vīru tieši tajā brīdī, kad man to ļoti gribas, kad akūti vajag.
Man ir ļoti atbalstoša ģimene, varu pačīkstēt māsai, draudzenēm, bet tā īsti nav par ko čīkstēt. Skumjas gan uznāk ik pa laikam, īpaši lienot gultā vakaros. Pirmo gadu raudāju, katru reizi mainot gultasveļu: nekad to nebiju darījusi viena, mūždien abi kopā stiepām palagu matracim virsū. Feini, ka tagad ir visādas sakaru iespējas, mēdzu ierunāt ziņas, aizsūtīt kādu bildi vai ko citu, ko tikai mēs abi saprotam. Mūsmājās krājās sadāvinātās končas, kuras vīrs mūždien noēda.
Mums jau ir 50+ vecums, tāpēc nezinu, vai šis būtu iespējams ar maziem bērniem.
Kad kuģa stūri pārņem sieva…
Laura un Jānis Apiņi, precējušies, ir dēls (13 gadi) un meita (12 gadi); vīrs dzīvo Norvēģijā, sieva ar bērniem Latvijā
Laura: Kad abi dzīvojām Latvijā, katru minūti veltījām viens otram. Kāds to sauks par nenormālu attiecību modeli, kāds sarauks pieri un teiks, ka katram tomēr vajag savu privāto telpu… Tikai ne mums. Mums vienmēr bijis par maz.
2018. gada septembrī vīram bija labs darba piedāvājums Norvēģijā, un mēs to pieņēmām. Mērķis bija iegūt finanses, lai īstenotu, ko vēlējāmies, bez kredītu ņemšanas.
Sākumā bijām pārliecības pilni, ka atšķirtībā jāiztur tikai divi gadi. Gāja laiks, finansiālā situācija kļuva brīvāka un stabilāka, pieradām pie lielākām iespējām, attiecīgi prasības sāka augt un vīrs palika Norvēģijā ilgāk.
Ja tu savu cilvēku esi pieņēmis un sajutis, jūti katru viņa garastāvokļa svārstību, katrs matiņš uz viņa galvas ir tavs, ja visi tavi sapņi un plāni tiek dalīti tikai ar viņu, tad attālums nav šķērslis, lai visu mūžu būtu kopā ar cilvēku, kas dzīvo tālumā.
Mēs bezgalīgi tiecamies viens pie otra. Pirmais laiks, kad vīrs aizbrauca, bija ļoti sāpīgs. Tiešām nezinu, kā noturējāmies, lai visu iesākto nepamestu. Galvenais, kas mūs noturēja iet uz saviem mērķiem, bija tas, ka nekad nepadevāmies reizē. Vienmēr otrs cēla un atgādināja, kāpēc ceļš tika sākts.
Ikdienā vīra ļoti pietrūkst. Brīžos, kad skumjāk, mīļoju bērnus ciešāk. Tas man atgādina vīru. Bērnos es redzu viņu.
Esmu sevi noslogojusi: darbs, skola, treniņi. Brīžiem ir pārāk liels nogurums, bet tas ir labāk nekā no pārmērīgi liela brīvā laika prātā jukt.
Abi ar vīru esam izkopuši mūsu attiecības. Šobrīd, kad bērni paaugušies, varam vairāk laika pavadīt divatā. Mūsu attiecību sākumā vīrs apsolīja, ka vienmēr vedīs mani uz randiņiem un nekad nebeigs mani lutināt. Savu solījumu ir pildījis. Attiecībās mums valda jautrība, tas ir svarīgi, par to attiecību sākumā bijām vienojušies.
Mūsu rīts sākas ar zvanu, viens otru pamodinām. Vīrs man piezvana katrā savā pārtraukumā, darbu beidzot, un, protams, arī vakarā. Brīvdienās sarunas ilgst stundām ilgi. Mums ir tradīcija rītu iesākt ar foto, tas var būt jebkas, galvenais redzēt savu mīļoto no rīta samiegojušos. Ja nav iespējami videozvani, sazvanāmies parastajā zvanā, galvenais dzirdēt otra balsi.
Abi esam greizsirdīgi, grūti pat pateikt, kurš no mums ir trakāks šajā ziņā. Bet abi par to pasmejamies, arī tā ir sava veida mūsu uguntiņa. Mums ir vienošanās – sirdī, mājās un gultā ir jābūt vienam cilvēkam. Pat uz ballītēm vienatnē neejam. Savukārt, kad vīrs ir Latvijā, noteikti plānojam lielāku pasākumu ar draugiem.
Kas attiecas uz seksuālajām attiecībām, esam atklāti viens pret otru, ieklausāmies viens otra vēlmēs un fantāzijās un īstenojam tās. Vēlēties kaut ko jaunu un nebijušu mūsu attiecībās nav tabu. Tuvība uztur maigumu un dzirkstelīti. Tā nepārtraukti jāpilnveido, jāizkrāso, jāatver jauni horizonti vienam ar otru.
Pirms sākās Covid-19, vīram atbraukt uz Latviju sanāca biežāk un lētāk, brauca ik pēc diviem mēnešiem. Kad tika aizvērtas robežas un lidojumi atcelti, sākās mūsu murgs… Ilgi netikāmies, laulības gadadienas svinējām tiešsaistē. Klājām uzkodu galdu un dzērām vīnu katrs savā valstī, izrunājot to, kas sasāpējis. Tas bija amizanti, tas bija kaut kas jauns.
Vīrs dzīvo ziemeļos, pilsētiņā Stokmarknes. Starp mums ir 24 līdz 30 stundu brauciens ar automašīnu – 1850 kilometru plus prāmis Helsinki–Tallina, ar ko jābrauc divas stundas. Ceļa izmaksas variē atkarībā no degvielas cenām. Iepriekš vienā virzienā tie bija kādi 300 eiro, šobrīd tie ir jau aptuveni 400 eiro. Brauciens ar lidmašīnu arī nav īss, ir jāpārsēžas, viss ceļš aizņem kādas 12 stundas. Izmaksas – vairāki simti eiro.
Bērnu audzināšana nav viegla. Ikdiena gulstas uz manis, ir grūti, jo biju pieradusi, ka stūri mūsu kuģim tur vīrs. Nu bija jāmācās stūri turēt pašai. Vīrs ir liela autoritāte bērniem, viņš videozvanos tur roku uz pulsa, visu ar viņiem pārrunā, stundām ilgi pļāpā par bērnu darbiem un nedarbiem. Viņš risina arī mūsu konfliktus, ja šķiet, ka nespēju ko sarunāt, atrisināt. Dēls ir neizsīkstošs futbola entuziasts, aktīvs spēlētājs. Vīrs viņu tajā ļoti atbalsta un motivē. Dēlam, protams, ir pārdzīvojumi, ka visas spēles tētis apmeklēt nevar. Kad vīrs ir Latvijā, viņš apmeklē katru dēla treniņu, lai kompensētu laiku, kad nebija iespēju atnākt. Meita arī nemitīgi runā ar tēti, sazvanās, lūdz tēta padomu.
Varējām prom doties visa ģimene, bet bērni sākumā bija pret pārcelšanos uz Norvēģiju. Visa viņu dzīve un draugi ir šeit, tāpēc es ar bērniem paliku Latvijā. Nu bērni paaugušies un domas mainījuši, paši vēlas doties pie tēta. Šobrīd apgūstu norvēģu valodu, lai būtu gatava citādākai kultūrai brīdī, kad pārvāksimies.
Jānis: Protams, ir grūti atrasties attālumā. Atbraucot atpakaļ uz Norvēģiju, pirmās divas nedēļas ir visgrūtākās. Pēc divām nedēļām aklimatizējos un ieeju rutīnā, nododoties pilnībā darbam. Var teikt, ka darbs palīdz novērst domas no skumjām. Vistrakāk bija kovida laikā, kad, atgriežoties no Latvijas, desmit dienas bija jāsēž izolācijā. Tad, protams, talkā nāca datorspēles, filmas, seriāli. Jautrību palīdz saglabāt mana sieva ar videozvaniem, mīļiem vārdiem un atbalstu. Kad esmu prom, ģimenei varu palīdzēt tikai ar padomu. Dēlam caur videozvaniem vairākkārt esmu stāstījis, kā sataisīt kādu lietu. Pēdējo reizi viņš raiti nomainīja vannasistabā saplīsušo trubu. Tā mēs kopā spējam lietas atrisināt. Automašīnas un citus lielākus remontdarbus cenšos paveikt, kamēr esmu Latvijā. Retu reizi sievai nācies pašai ko risināt. Vēl es no attāluma menedžēju visu, kas saistīts ar dēla futbola treniņiem. Esmu paņēmis uz sevi arī visu, kas saistīts ar komunālajiem rēķiniem.
Kopumā ļoti lepojos ar savu sievu, jo visu šo viņa uztver ar lielu sapratni.
Kad dzīvoju Latvijā, visu savu brīvo laiku veltījām viens otram. Vakaros sarunas un kopīga TV skatīšanās, un kopīga iešana gulēt. Pat tagad, kad atrodos Norvēģijā, visu vakaru veltu sarunai ar sievu. Mums tā patīk.
Man nekad nav sajūtas, ka sieva būtu kā legāla mīļākā. Kad atbraucu uz Latviju, šķiet, ka nekur neesmu bijis prom, emocijas, jūtas viļņo. Atgriežoties Norvēģijā, sajūtas ir tādas, ka veselu mūžību neesmu bijis sievas apskāvienos. Viņa ir viss, ko man vajag. Manas jūtas pret sievu šo četru atšķirtības gadu laikā nav mazinājušās. Tās tikai aug.
Pirms pusotra gada vēlējos, lai sieva pārceļas uz Norvēģiju, bet viņa negribēja. Daudz runājām par to, un pieņēmu lēmumu atgriezties Latvijā. Bet situācija Latvijā diemžēl pasliktinās, un mūsu lēmums mainījās. Tagad man viss jāsakārto, lai ģimenes pārvākšanās uz Norvēģiju noritētu bez aizķeršanās.
Izvēle par labu Norvēģijai bija ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ. Norvēģijā ir sajūta, ka tu esi tālu prom no problēmām, kas Latvijā līst pār mūsu galvām, te ir drošības sajūta par savu nākotni. Protams, skaistā daba un laipnie cilvēki vilina sākt skaistu dzīvi Norvēģijā.
