Kādas šķiršanās anatomija 6
Kā cilvēki, kuri pavadījuši laulībā praktiski visu apzinīgo mūžu, ir bijuši laimīgi un viens otram uzticīgi, pēkšņi nonāk pie domas šķirties? Savu versiju par šo dilemmu, ar kuru saskārušies ļoti daudzi pāri, piedāvā ZANES NUTS jaunākais, pirmais izdevniecībā “Latvijas Mediji” iznākušais romāns “Mums vajadzētu šķirties”. Ar autori sarunājas laikraksta “Latvijas Avīze” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.
“Mums vajadzētu šķirties” ir romāns – monologs. Nodaļās mijas Lauras un Edgara skatupunkti, gan smeldzīgi atklājot krīzi, kas iestājusies laulībā, gan arī atgriežoties pagātnē un meklējot tās iemeslus. Zane smejas, ka, šo romānu rakstot, jutusies gluži kā psihoterapeite, kas abus galvenos tēlus uzklausa – atlicis tikai fiksēt, ko viņi stāsta. Bet šāda vēstījuma forma izvēlēta tādēļ, ka Zanei patīk sevi izaicināt, pārbaudīt un paplašināt robežas, izmēģināt spēkus arvien jaunos literāros paņēmienos. Starp citu – viņa uzskata, ka rakstīt var ikviens. Neticat?
Saprotu, ka impulsu pirmajai grāmatai deva “Greja 50 nokrāsas”?
Zane Nuts: Jā! Līdz tam es īpaši grāmatas nelasīju, mani vienmēr daudz vairāk saistījis kino. Un vienlaikus man šķita, ka, lai rakstītu grāmatas, jābūt ļoti ļoti gudram, un sižetam jābūt ārkārtīgi oriģinālam – ja nevari izdarīt izcili, tad nedrīkst rakstīt nemaz. Bet tad izlasīju “Greja 50 nokrāsas” un nodomāju – nu kamon, ja šitā grāmata ir kļuvusi tik ļoti slavena, es taču arī varu! (Smejas.) Un ķēros klāt. Man ir draugi mākslinieki, kas ļoti mokās ar perfekcionismu, bet es ļauju saviem darbiem iet pasaulē, jo zinu, ka tajā brīdī labāk izdarīt nevaru, un mans princips ir – ja nepalaidīšu to grāmatu ārā no sevis tagad, tad neizdarīšu to nekad. Es zinu, ka man kā autorei jāaug, bet katra grāmata ir jauna personība, un jāļauj lasītājiem ar to satikties. Man nepatīk savas pirmās grāmatas pārlasīt, jo pati ar savu kritisko aci redzu, cik tur kļūdu, bet lasītāji raksta, ka viņiem tās bijušas dziedinošas un palīdzošas.
Daudzi rakstnieki runā par “otrās grāmatas sindromu” – proti, ka to uzrakstīt esot visgrūtāk. Kā bija tev?
Man ir tieši pretēji – pirmā grāmata bija jāuzraksta tikai tādēļ, lai saprastu, ka spēju rakstīt. Bet man noteikti nebija otrās grāmatas sindroma, jo tad jau sapratu, kā veidojas grāmatas mehānisms, un ar katru nākamo kļūst arvien vieglāk un interesantāk. Kļūdas jau pieļauj tādēļ, ka neprot kaut ko darīt, piemēram, stāsta, kāds ir tēls, nevis to parāda caur viņa darbību, apkārtējo reakciju. Tagad sevi nemitīgi izaicinu pierādīt, ka tēls tiešām ir tāds, kādu es viņu mālēju, izmēģinu jaunas formas, stilus.
Vēl kas mainījās – pirmajās grāmatās man bija nemitīgi bail, ka mani pieķers kāds no tēlu prototipiem, jo katras grāmatas pamatā ir konkrēti cilvēki – vismaz sākumā, sižetam attīstoties, protams, viņi sāk darīt savas lietas un atiet tālāk no oriģināla. Arī jaunajā grāmatā gan Laura, gan Edgars ir būvēti uz īstu, man pazīstamu cilvēku pamata. Sākumā es pat speciāli rakstīju kaut ko klāt, samudžināju, lai noslēptos, bet neviens prototips nekad nav sevi atpazinis. Tad sapratu, ka tas viss ir tikai manā galvā, un nu man ir brīvība nebaidīties no tā, ka lieku romānos reālus cilvēkus, reālus notikumus, protams, apvītus un samudžinātus ar daudz ko citu.
Vai Laurā kaut kas ir no tevis pašas? Pirms sāki rakstīt, arī biji jauna, veiksmīga juriste.
Nē, nē, Lauras tēla pamatā ir man pazīstama sieviete, tiešām juriste, bet tā neesmu es. Laura ir arī mazliet vecāka par mani. Bet, kad es romānu pabeidzu un pārlasīju, secināju, ka esmu uzrakstījusi grāmatu par to, kāda pēc laika varētu kļūt mana un mana vīra dzīve, ja mēs pirms pāris gadiem nebūtu izdarījuši izvēli aiziet no iepriekšējās profesionālās dzīves un pārcelties uz šo lauku idilli. Ja es būtu nevis strādājusi ar savām izjūtām, bet gan centusies sevi pārliecināt, ka viss taču ir kārtībā, varbūt arī man būtu pienācis tāds brīdis, kad šķiet, ka viss jāmaina, pat jāpamet vīrs, kuru es mīlu. Bet draudzene teica, ka esmu uzrakstījusi par viņas iespējamo paralēlo dzīvi – kā būtu, ja būtu. Jo dzīves posms vai vecuma grupa ap četrdesmit ir laiks, kurā cilvēki veic drastiskas pārmaiņas – vai arī nesadūšojas tās veikt. Laikam tā sanācis, ka esmu uzrakstījusi vienu no variantiem, kā būtu, ja vienam pārī uznāk eksistenciālie jautājumi, kas spiež mainīties.
Kā tev šķiet, vai profesija atstāj iespaidu uz cilvēka raksturu? Juristi, tāpat kā žurnālisti, bieži redz cilvēkus no pašām neglītākajām pusēm.
Es domāju, ka ietekmē. Vismaz tagad, kad zinu divas profesijas, rakstnieka un jurista, un, ja salīdzinu tās abas, tad redzu, ka tas, ko es daru, maina to, kāda esmu. Kad biju juriste, man apzināti vai neapzināti jābūt citādai, prātam bija jādarbojas kā loģiskam aparātam, radošums it kā bija, bet stingri ierobežots, jo līgumā jāiet cauri visiem normatīvajiem aktiem, jāseko līdzi klienta interesēm, jāmeklē iespējamās kļūdas, viss jāieliek maksimāli sausā formā. Strādāja pilnīgi cita smadzeņu puslode, arī sabiedrība, kurā apgrozījos, bija pilnīgi citāda. Zinu, ka biju laba, pragmatiska, loģiska juriste, bet liela daļa kolēģu smējās un sauca mani par mākslinieci, jo es reizēm dejoju, dungoju vai pēkšņi pajautātju kaut kādas dīvainas lietas. Viņiem apzīmējums “māksliniece” bija tāds kā joks, bet tagad, kad es tiešām esmu – nu, it kā mākslinieks, saprotu, ko viņi domāja. Tagad, ja man palūdz izskatīt kādu līgumu, man to ir ļoti grūti izdarīt, es vairs neesmu punktuāla, kaut gan agrāk biju ļoti precīza, tagad kļuvis grūti savākties, es mēdzu kavēt, aizmirst tikšanās, kas man nekad, nekad nebija raksturīgi. Es gan ticu, ka ikviens cilvēks var attīstīt ikvienas profesijas īpašības, tikai katrs piedzimst ar kaut kādu īpašību paketi, kas ļauj vieglāk pielāgoties vienai vai otrai.
Pirmās grāmatas izdevi pati, un tās iznāca visai zīmīgos un sarežģītos laikos…
Jā, patiesībā tikai vēlāk sapratu, cik ļoti man paveicās. Pirmais romāns, “Es izgludināju viņa kreklus”, iznāca tieši tad, kad sākās pandēmija, un grāmatizdevēji tajā brīdī izdošanu piebremzēja. Es toreiz gāju uz grāmatnīcām, tas ļoti ilgi stāvēja viens pats starp jaunumiem un kļuva par vienu no lasītākajām grāmatām. Pēc tam pandēmijas laikā ļoti strauji izdevu otro romānu, “Zosāda”, iznāca mans autobiogrāfiskais stāsts “Kaut kāds finglieris”, bērnu pasaku grāmata “Klusā karaļvalsts”…
Savukārt mana iepriekšējā grāmata “Latvietes nevar nemīlēt” iznāca tieši Ukrainas kara sākšanās dienā, 24. februārī, un tas, iespējams, bija viens no iemesliem, kādēļ to neturpināju tiražēt, kaut gan grāmatu tiešām labi pirka. Grūti reklamēt, ka, hei, tveriet, iznākusi jauna, skaita, romantiska grāmata, kamēr tepat netālu cilvēkus bumbo, nogalina un izvaro… Taču daudzi man sacīja – ja viņi vispār šajā laikā spējuši lasīt, tad tas bija kaut kas viegls, kas ļauj aizmirsties, tādēļ viņiem mans romantiskais komēdijas žanrs šķita noderīgs, un es arī centos turēt sevi tajā noskaņā. Tas nebija viegli – mēs ar vīru četrus mēnešus bijām audžuvecāki ukraiņu pusaudzim, laikam bijām mazliet izdeguši. Arī man pašai lasīt bija tiešām nenormāli grūti. Bija gan prātā visādas domas, ka nu tik rakstīšu, bet neko no iecerētā nespēju iesākt, īpaši tādā romantiskā noskaņā kā iepriekšējos darbos. Es vienmēr esmu bijusi milzīga optimiste, bet šajā laikā pirmo reizi man optimisma nebija nekāda, uznāca tāds kā apātisks, pat depresīvs noskaņojums. Un tad es nosapņoju “Mums vajadzētu šķirties”. Pati nevaru pateikt, vai man apātiskais noskaņojums uznāca tāpēc, ka tāds bija maniem tēliem, vai tāpēc, ka man tāds bija, tas uznāca arī viņiem. Man gan pašai šķiet, ka šī grāmata nav drūma, drīzāk tajā jūtams – jā, nu laikam jau briedums.
