– Lai sāktu jaunu biznesu, sākuma kapitāls tomēr ir nepieciešams. Kā jūs plānojat uzsākt biznesu? 61
– Es strādāju. Neguļu, bet darbojos, rosos un cenšos sasniegt noteiktus rezultātus. Cenšos nepadoties.
– Kā sauc jūsu jauno uzņēmumu un kāds ir tā darbības veids?
– To nevēlos atklāt.
G. Ščerbinskis: – Vai tā nav kāda cita banka?
– Tā nav banka. Es vairs nevēlos nodarboties ar banku lietām – tas man kā cilvēkam vairs nav interesanti. Tas ir noiets posms manā dzīvē.
– Aicinājām jūs uz sarunu arī tādēļ, lai vērtētu mūsu valsts tautsaimniecības stāvokli. Valdības dokumentos runā par ekonomisku izrāvienu, bet daži vērtētāji runā pat par dziļu stagnāciju. Kāda ir jūsu diagnoze?
– Pirms šīs sarunas iepazinos ar Latvijas stabilitātes programmu 2014. – 2017. gadam. Tā rakstīta uz ļoti optimistiskas nots. Tomēr tagad uz to jau var skatīties kā uz vēsturisku dokumentu. Programmā nav ņemta vērā pašreizējā situācija – ne Krievijas noteiktās sankcijas Eiropas Savienībai, ne stāvoklis Grieķijā. Līdz ar to šo valdības dokumentu var lasīt kā tādu senu mācību grāmatu, kas nav ne aktuāla, ne pārāk interesanta. Paskatījos arī valdības deklarāciju – tajā sarakstītas daudzas banalitātes lozungu līmenī: palielināt dzimstību, stiprināt tiesu sistēmu un tamlīdzīgi. Tas ir tāpat kā ar zivīm, kuras iznērš ikrus, atstājot tos cerībā, ka viss būs labi un nekas nemainīsies. Diezgan dīvaina pozīcija. Ja tu vēlies kaut ko mainīt, pasaki, kā šīs izmaiņas vēlies panākt.
Droši pateikt, kas patiešām sagaida Latvijas tautsaimniecību, ir praktiski neiespējami. Tas, par ko varam būt droši – nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Ir skaidrs, ka IKP pieaugumu 4% apmērā vairs neizdosies sasniegt. Labi, ja nepiedzīvosim recesiju.
– Un kāda būtu Kargina ekonomiskā programma?
– Saskatu piecus pamatvirzienus, kuros šobrīd var balstīt mūsu ekonomiku. Pirmais – mežs, kas Latvijai dod 1,7 miljardus dolāru ienākumu. Jāattīsta viss, kas saistās ar šo nozari, sākot ar stādu audzēšanu un beidzot ar enerģētikas jomu. Jāizvērš kokmateriālu pārstrāde, kur izejmateriālu varam saņemt no Baltkrievijas un Krievijas. “Latvijas valsts meži” varētu nomāt vai ņemt apsaimniekošanā mazo mežu īpašnieku mežus, nodrošinot to efektīvu apsaimniekošanu. Šīs industrijas attīstība nav iedomājama arī bez labas ceļu infrastruktūras. Mežiem jāpiesaista pensiju fondi, lai ieplūstu investīcijas. Manuprāt, apmežot vajag arī daļu lauksaimniecības zemes, jo lauksaimniecība ir dotējama nozare, kamēr mežs nes peļņu.
Otrais – jādomā par tranzīta attīstību, jo arī šī nozare nes Latvijai būtiskus ienākumus. Tas nozīmē līzinga un apdrošināšanas pakalpojumu attīstīšanu kompānijām, kas darbojas tranzīta sfērā. Arī šajā jomā svarīgi ir ceļi, tāpat kā robežas labiekārtošana, noliktavas, ostas un pārējā infrastruktūra.
Trešais – bankas. Ir jāpanāk, lai bankas kreditē iedzīvotājus, lai tās iegulda naudu reālajā ekonomikā. Pērn mūsu bankas uz nerezidentu noguldījumu rēķina ieguvušas apmēram četrus miljardus eiro. Redzam, ka šī nauda, kas pamatā ir NVS valstu iedzīvotāju noguldījumi, uz Latviju plūst plašā straumē. Bet kāda gan jēga mums, Latvijas iedzīvotājiem, no tā, ka Ņujorkas bankā guļ mūsu banku miljardi? Ieguvumu nav nekādu. Jāpanāk, lai bankas šai naudai liktu pelnīt. Kāpēc gan nerezidentus, kuri nogulda te naudu, nemudināt investēt Latvijas tautsaimniecībā? Valstij jāmeklē efektīvāka sadarbība ar bankām un tām ir jādalās šajā naudā ar valsti.
Ceturtais ir tūrisms un termiņuzturēšanās atļauju tirgošana. To attīstīšanai nepieciešami līdzīgi pūliņi – labi ceļi, ostas, iemaņas un prasmes darbā ar ārzemniekiem. Un, protams, jābūt vēlmei uzlūkot Latvijas ekonomiku kopainā. Piemēram, Cēsīs uzbūvēja greznu koncertzāli, bet ceļš no Rīgas uz Cēsīm ir ne visai labs.
Un pēdējais punkts – Eiropas fondu nauda. Tai jākļūst par vēl vienu mūsu ekonomikas dzinējspēku.
