Kārlis Streips: Aizgājēja 9
Komentāru šonedēļ sākšu ar jautājumu. Godājamo lasītāj, cik daudzus no Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešiem vari nosaukt vārdā un uzvārdā?
To jautāju tāpēc, ka šodien man prātā ir viena konkrēta tiesnese, tiesa, ne no mūsu valsts, un par viņu domājot apjēdzu, ka, lai arī esmu cilvēks, kurš visai intensīvi tur roku uz sabiedriski politiskā pulsa, zinu, ka AT priekšsēdētājs ir Aigars Strupišs, zinu, ka šogad viņš amatā nomainīja Ivaru Bičkoviču, bet ar to arī viss ir pateikts.
Turklāt, kad sāku pētīt tēmu, biju pārsteigts uzzināt, ka mūsu Augstākajā tiesā tiesnešu ir veseli 33!
Jo valstī, kura šoreiz ir uzmanības fokusā, tādu ir tikai deviņi un tieši patlaban astoņi. Taču pirms runāt par konkrēto tiesnesi, arī piefiksēšu, ka Latvijā Augstākā tiesa nav īpaši politizēta. Tiesnešus izvirza AT priekšsēdētājs uz Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas atzinuma pamata, un tad viņus apstiprina Saeima.
AT tiesnesim jābūt vismaz 40 gadus vecam, viņa pilnvaru termiņš nav ierobežots, bet maksimālais vecums ir 70. Pēc šī vecuma cenza sasniegšanas, Saeima var tiesnesim piešķirt goda tiesneša nosaukumu. Un nudien neatceros sarunu par kādu konkrētu kandidātu, kuras pamatā ir jautājums par to, kā viņš varētu balsot tādā politiskā vai sabiedriskā jautājumā vai citā.
Pieļauju, ir lasītāji, kuri zina, par ko te ir runa.
Pagājušajā piektdienā 87 gadu vecumā mūžībā aizgāja Amerikas Augstākās tiesas tiesnese Ruta Beidere Ginsburga.
Cita starpā īsi pirms nāves, tiesnese savai mazmeitai nodiktēja priekšā sava veida pēdējo testamentu, un tajā viņa paziņoja, ka “mana visdziļākā vēlme ir, ka mani tiesā atvietos tikai pēc tam, kad amatā būs stājies nākamais valsts prezidents.”
Ginsburga kundzei bija iemesls nervozēt, jo atšķirībā no mūsu valsts, Amerikā Augstākā tiesa ir izteikti politizēta iestāde. Ruta Beidere Ginsburga tiesā bija nepārprotami liberāla tiesnese, vārdu “liberāls” šeit attiecinot uz domu, ka cilvēku tiesības Amerikā vajag plašināt un stiprināt, nevis ierobežot un vājināt.
Tā, piemēram, viena no redzamākajām lietām, kurās piedalījās tiesnese Ginsburga, bija 2013. gadā, ka jautājums tiesas priekšā bija ar Amerikas vēlēšanu sistēmu saistīts.
Proti, vairāk nekā 40 gadu garumā, jebkurš štats, kurš vēlējās mainīt noteikumus par vēlētāju reģistrēšanu, iecirkņu daudzumu un izvietošanu, tiesībām piedalīties vēlēšanās u.tml., vispirms bija jāsaņem atļauja tā darīt no Amerikas Tieslietu ministrijas. Iemesls tam bija gaužām vienkāršs.
Pēc Amerikas Pilsoņu kara, štati konkrēti dienvidos darīja visu iespējamo, lai bloķētu tumšādainu amerikāņu tiesības piedalīties vēlēšanās, un pagājušā gadsimta 60. gados, kad tumšādaino tiesību prasības sasniedza līmeni, kurā politika bija spiesta rīkoties, viens būtisks jautājums bija konkrēti par vēlēšanu tiesībām, un tur arī nāca minētais noteikums.
Gribi tāpat kā iepriekš ieviest jaunus noteikumus? Vispirms vajadzīga ministrijas atļauja.
Bet 2013. gadā tiesa nolēma ka rasisms Amerikā vairs nebija problēma, un tāpēc prasību atcēla. Ruta Beidere Ginsburga savā spriedumā pret vairākumu rakstīja, ka tas bija tas pats, kas “atteikties no lietussarga vētras laikā tāpēc ka tu atrodies telpā un nesalīsti.” Un momentā pēc minētā sprieduma, Republikāņu partijas pārvaldītie štati sāka ieviest jaunus un arvien jaunākus centienus ierobežot ne tikai tumšādaino, bet arī Latīņamerikas izcelsmes, gados jaunu un citu vēlētāju iespējas balsot.
2018. gadā vienā pilsētā Kanzasā, kur atradās visai liela augstskola, kurā vairākums studentu bija tumšādaini, vienīgo vēlēšanu iecirkni pārceļot ārpus pilsētas robežām un vietā, kuru ar sabiedrisko transportu nevarēja sasniegt. Lasītājam varbūt to ir grūti iedomāties, bet tādi centieni manā dzimtenē nav nekas neparasts.
Tieši šogad, ASV prezidenta Trampa ieliktenis Amerikas Pasta vadībā ir darījis visu iespējamo, lai palēninātu pasta pakalpojumus, it kā finanšu ietaupīšanas dēļ, bet patiesībā tāpēc, ka šogad novembrī būs valsts prezidenta vēlēšanas, un Covid-19 vīrusa dēļ nepieredzēti liels skaits vēlētāju procesā piedalīsies ar pasta starpniecību.
Pats jau tā esmu izdarījis, jo katrā gadījumā Rīgā amerikāņu vēlēšanu iecirkņa nav un arī nebūs.
Tramps un viņa partija bez jebkādiem pierādījumiem vispār jau sen ir apgalvojuši, ka balsošana pa pastu nozīmēs prātam neaptveramu krāpšanos. Tiesa, pats Trampa kungs pirms kāda laika sev raksturīgā veidā izburkšķēja domu, kuru citi republikāņi patur pie sevis, proti, ja visi cilvēki Amerikā balsotu pa pastu, tad neviens republikānis vairs nekad netiktu ievēlēts.
Man personīgi tā šķiet ļoti laba doma patlaban, kad kādreiz cēlā Republikāņu partija ir kļuvusi par smirdošu personības kultu Donalda Trampa priekšā, bet tas šajā gadījumā nav galvenais.
Galvenais ir jautājums par jauna Augstākas tiesas tiesneša izvirzīšanu un apstiprināšanu.
Amerikā tienesi izvirza valsts prezidents un viņu apstiprina vai noraida ASV Senāts. 2016. gada februārī aizgāja mūžībā izteikti konservatīvais, lai neteiktu reakcionārais AT tiesnesis Antonins Skalija. Prezidents Baraks Obama izvirzīja kandidātu, un Republikāņu partijas kontrolētais Senāts atteicās viņu vispār apspriest, it kā tāpēc, ka 2016. gads bija vēlēšanu gads, un republikāņiem likās, ka būtu nepiemēroti vēlēšanu gadā apstiprināt Augstākās tiesas tiesnesi, jo tas būtu bezprecedenta lēmums (tā nebija taisnība, bet republikāņi no taisnības atvadījās jau ļoti sen), un tāpēc kandidātu apsvērt viņi būs gatavi tikai pēc vēlēšanām novembrī.
Obamas kunga kandidāts palika apelācijas tiesā, un nākamo kandidātu izvirzīja viņa pēctecis Donalds Tramps. Desmit mēnešu garumā republikāņi marinēja Obamas kandidātu. Laikam saprotot, kā tas izskatījās, aizpērn Senāta Juridiskās komisijas vadītājs Lindsejs Grahams no Dienvidkarolīnas paziņoja, ja Trampa administrācijas pēdējā gada laikā Augstākajā tiesā radīsies vakance, tad nekādā gadījumā viņš, senators Grahams, tādu neapspriedīs pirms attiecīgā gada vēlēšanām.
Tas bija pirms pāris gadiem. Šogad republikāņiem ir gadījies negaidīts, bet milzīgs kārdinājums pamēģināt liberālas lauvas vietā iebīdīt kaut ko konservatīvu un reakcionāru, jo viņiem ir viss iemesls aizdomām, ka novembrī viņu kulta vadonis cietīs visnotaļ smagu zaudējumu, un Demokrātu partijai būs visas izredzes atgūt vairākumu Senātā.
Tad jau labāk rīkoties nekavējoties. Lielais jautājums būs par to, vai Republikāņu partijas līderim Mičam Makonelam izdosies savākt vairākumu Trampa izvirzītam kandidātam.
Apmēram desmit minūtes pēc tam, kad izskanēja ziņa par tiesneses Ginsburgas aiziešanu mūžībā, Makonels paziņoja, ka protams Tramps varēs izvirzīt kandidātu, un protams Makonela Senāts par to balsos. Republikāņiem Senātā ir 53 balsis no 100. No tiem 53 senatoriem, ir pieci vai seši, kuriem šogad novembrī pašiem ir vēlēšanas, un vismaz dažos gadījumos vēlētāji varētu nesaprast cilvēku, kurš pirms četriem gadiem uzskatīja, ka desmit mēnešus pirms vēlēšanām būtu nekorekti apstiprināt Augstākās tiesas tiesnesi, bet šogad ir gatavs tā darīt mazāk nekā sešas nedēļas pirms vēlēšanām.
Makonela “skaidrojums” par šo liekulību bija tāds, ka 2016. gadā Baltajā namā saimniekoja demokrāts, bet tagad tur ir republikānis, un pie šādas vienotas kontroles protams, protams, ir visas tiesības aizmirst par 2016. gadā izsludinātu principu un uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu!
Šobrīd es teiktu, ka ir apmēram 50 pret 50, vai Trampam un Makonelam izdosies liberālas ikonas vietā iebīdīt kaut ko citu un nebūt ne liberālu. Vai varbūt 70 pret 30, ka izdosies. Politikāņiem pie siles bieži vien ir grūti aizmirst kādreiz sludinātus principus. Taču Ruta Beidere Ginsburga ir pelnījusi, lai vairākums Senātā ņem vērā viņas pēdējo vēlmi, ka nākamo tiesnesi izvēlēsies nākamais prezidents. Tam tā būtu jābūt, un noslēdzot šo komentāru, priecāsimies visi, ka mūsu valstī tieslietu sistēma nav tik ļoti atkarīga no politikāņu untumiem.
