– Bet, kad Polija pasludināja neatkarību, Polijas armijā iekļāvās karavīri no abām frontes pusēm? 5
– Virsnieku kontingents pārsvarā nāca no Krievijas un Austroungārijas armijām.
– Poļiem Pirmais pasaules karš bija kā svētība? Baltieši savas nacionālās neatkarības idejas kontekstā karu gan tik tālredzīgi un jūsmīgi neuztvēra.
– No politiskā skatpunkta – jā, karu gaidīja gan Pilsudskis, gan Dmovskis. Tikai viņi katrs vēlējās savu uzvarētāju. Šobrīd Polijā galvenais varonis ir Pilsudskis. Viņa kults pastāv. Pirms Otrā pasaules kara puse poļu Pilsudski nevērtēja atzinīgi, taču pēc kara viņa kults pamazām transformējās par kaut ko, kas vērsts pret PSRS, pret krieviem. Negatīvais aizmirsās. Viņa vārdā nosauktas ielas, pieminekļi slejas gandrīz visās pilsētās. Pāvests Jānis Pāvils II un Jozefs Pilsudskis tiek uzskatīti par dižākajiem 20. gadsimta poļiem. 11. novembris, diena, kurā 1918. gadā Pilsudskis pārņēma varu, ir Polijas nacionālie svētki, Neatkarības diena. Tomēr mūsdienās, kad Varšavā 11. novembrī notiek svētku gājiens, tas virzās no pieminekļa Pilsudskim līdz piemineklim viņa politiskajam pretiniekam Dmovskim. Jo viņi abi cīnījās par Poliju.
– Jūs esat baltkrievs. Ko Pirmais pasaules karš nozīmēja baltkrievu tautai?
– Baltkrieviem Pirmais pasaules karš bija traģiskāks par Otro pasaules karu. Ne cilvēku zaudējumu ziņā, bet politiski. Atšķirībā no poļiem baltkrievi karu ne vēlējās, ne gaidīja, jo vajadzēja vēl paaudzes darbu, lai izveidotos baltkrievu nācija. Paši optimistiskākie lēš, ka tas prasītu desmit gadus. Baltkrieviem no kara nebija ko sagaidīt. Turklāt, kad 1915. gadā pusi Baltkrievijas teritorijas ieņēma vācu karaspēks, baltkrieviem tas izrādījās briesmīgs trieciens. Okupēto daļu pameta 1,5 miljoni bēgļu. Viņi izklīda Krievijā. Baltkrievijā jo tālāk uz rietumiem, jo mazāk palika baltkrievu. Vācieši konstatēja, ka Rietumbaltkrievijā pašu baltkrievu gandrīz nav atlicis. Nelaime tā, ka bēgļu gaitās bija devušies ļaudis tieši no tiem apriņķiem, kuros baltkrievu nacionālā ideja līdz tam attīstījās vistālāk. No 12 apriņķiem, kuri vēsturnieku skatījumā veidoja baltkrievu nācijas idejas kristalizējušos kodolu, tikai divi palika Krievijas pusē.
– Evakuācija notika piespiedu kārtā kā 1915. gadā Kurzemē?
– Nebija gluži tā, ka dzītu, bet varas iestāžu un pareizticīgās baznīcas aģitācija bija ļoti spēcīga. Stāstīja par ”vācu barbariem”, kas slepkavojot un griežot sievietēm krūtis nost, dedzinot ciemus. Toreiz pie apvāršņa vācu pusē patiešām plaiksnīja ugunsgrēki. Tos radīja krievu kazaki, kas atkāpjoties iznīcināja ciemus un labības laukus. Ļaudis domāja, ka to dara vācieši un paklausīja evakuācijas aicinājumam. Bet tikai pareizticīgie baltkrievi, jo ebreji un katoļticīgie palika. Katoļu mācītāji, tieši otrādi, aicināja savas draudzes nedoties prom, palikt mājās. Vēl jāmin, ka puse ieročus nest spējīgo Baltkrievijas lauku iedzīvotāju tika iesaukti Krievijas armijā. Viņus nosūtīja uz visām frontēm, tikai ne uz Baltkrievijas sektoru. Rezultātā iznāca, ka frontes sašķeltajā zemē Vācijas un Krievijas armiju karavīru skaitliski bija vairāk nekā pieaugušo baltkrievu, un, kad visas nācijas cēlās, baltkrievi izrādījās izkliedēti. Viņi rīkoja bēgļu kongresus un pieņēma deklarācijas, taču uz vietas neko nevarēja izdarīt. Kā pārņemt varu Minskā, ja tur atrodas 100 tūkstoši Krievijas armijas garnizona karavīru? Kad tie boļševizējās, viņi vienkārši kolonizēja zemi un nosauca to par ”Rietumu frontes apgabalu”. Baltkrievijas teritoriju pievāca sveša armija! Pašu baltkrievu uz vietas tajā laikā vienkārši fiziski nebija! Tikai tad, kad vācieši 1918. gada februārī sāka virzīties uz austrumiem un boļševizētā Krievijas armija izklīda, baltkrievi varēja kopā ar poļiem sacelties.
