“Kur ir sabiedrības spiediens, lai valdībai prasītu – beidziet muļļāties!” Saruna ar A. Štokenbergu 29
“Latvijas Avīzē” viesojās Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvis Dubaijā AIGARS ŠTOKENBERGS. Iepriekšējā intervijā viņš pastāstīja par mūsu uzņēmēju iespējām Apvienotajos Arābu Emirātos, šoreiz agrāk ietekmīgais politiķis dalās domās par globāliem un vietējiem notikumiem, kādus piedzīvojām 2016. gadā, izsaka vērtējumus un nākotnes prognozes.
Jūs sekojat notiekošajam līdzi no arābu pasaules. Pagājušais gads daudziem šķitis trauksmains, kas nevairoja drošības sajūtu. Tas gandrīz vienīgi pozitīvais, ka nepiepildījās melnākie scenāriji. Tomēr karošanas un terorisma dēļ cilvēki gāja bojā. Vai ir priekšnoteikumi, ka dzīve kļūs mierīgāka?
A. Štokenbergs: Drošības sajūta lielā mērā atkarīga no ekonomiskā stāvokļa, nodarbinātības, īpaši jauniešu vidū. To redzu arī Tuvo Austrumu reģionā, jo – kā sākās “arābu pavasari”? Ēģiptē pāri par 50% jaunatnes bija bezdarbnieki, citur statistika nav labāka. Zīmēsim paralēles ar Franciju, kur Parīzes priekšpilsētās jaunatne dedzina automašīnas, izverd nekārtības. Cilvēki neredz savu nākotni. Visā pasaulē galvenais ir – spēt atrisināt ekonomiskās problēmas, un tad drošība nāk līdzi.
Musulmaņu zemēs demogrāfiskā situācija ved pie pārapdzīvotības, valstis vienkārši nespēj pabarot tik daudz iedzīvotāju. Nešķiet, ka tam ir ātrs risinājums. Turklāt zemes ir izpostītas karos, nemieros, cilvēki atrod risinājumu, pārceļoties uz Eiropu.
Nav taisnība izplatītajam uzskatam, ka bagātākās arābu valstis nesniedz palīdzību bēgļiem, tostarp no Sīrijas. Daudzi negrib braukt prom no reģiona. Vairāk nekā miljons apmetušies Jordānijā, kurus uztur par Saūda Arābijas naudu. Mazajā Libānā katrs ceturtais iedzīvotājs ir bēglis, AAE ir apmēram 600 000 patvērušos. Bet, protams, ir desmitiem tūkstošu ģimeņu, kas jau vairākus gadus dzīvo Eiropā, īpaši Vācijā, un palikušie uzzina, ka tur ir labāki sociālie vai darba apstākļi, tāpēc straume plūst. Neslēpsim, ka arī latvieši meklē, kur labāk. Starptautiskajai sabiedrībai ir uzdevums nodrošināt elementārus drošus apstākļus tuvu bēgļu dzimtenei – palīdzēt.
Tas, ka bēgļi ir ar mieru maksāt lielu naudu kontrabandistiem, ka brauc no reģioniem, kur karadarbība nenotiek, neliecina, ka viņi spiesti un pret savu gribu dodas uz Eiropu.
Ja esi vienīgais pelnītājs lielā ģimenē, ja nav darba, jāatrod risinājums, kā pabarot visas mutes. Tā ir eiropiešu izšķiršanās, vai esi gatavs ieguldīt naudu, radīt darbavietas, infrastruktūru Ziemeļāfrikā, un tad netraucētāk, komfortablāk justies Eiropā. Tas pats attiecas uz valstu spēju vienoties, novērst, vismaz iegrožot konfliktus.
Eiropā arī netrūkst satricinājumu. Savienība irst pa vīlēm, vēlēšanās vinnēšot populisti, bet Somijas prezidents brīdinājis, ka Tramps ar Putinu varot lemt pāri Eiropai – toties par Eiropas lietām. Izklausās dīvaini, pat draudoši?
Diemžēl Eiropā virsroku ņem pseidopiedāvājumi. Nevienam no populistu spēkiem nav reāla problēmu risinājuma. Bet cilvēki ir tendēti uz brīnuma gaidīšanu, vainīgo sodīšanu, un attiecīgā spektra politiķi to izmanto. Vai tam ir pretzāles? Jā, ekonomikas uzlabojumi un tā sauktās pašreizējās elites spējas demonstrēt, ka tā tiek galā ar ikdienas problēmām, kādas valstīs pastāv. Rūgtākas zāles būtu ļaut visam iet savu gaitu, kamēr vēlētāji pārliecinās, ka jaunu līderu politika ir greiza. Bet tas prasīs vairākus sāpju gadus.
Vai pašreizējā elite draudzējas ar galvu? Pēc breksita viņi teica – tā mums bija laba mācība. Cilvēkos jāieklausās. Būtībā šīs valdības arī nespēj piedāvāt risinājumus.
Viena no valstīm, kur pārliecinoši uzvarējuši radikāļi, ir Grieķija ar kreiso vadību. Vai grieķi sajutuši uzlabojumus? Drīzāk guvuši apliecinājumu, ka prātīgāk turēties pie sistēmiskas valsts pārvaldes, klasiskiem ekonomikas kanoniem. Kreiso valdība grieķiem ziedu laikus nav atnesusi. Nederīgi būs arī risinājumi, ko piedāvā Lepēnas labējie, vācu alternatīvie un pārējie. Bīstami ir tas, ka juku laikā pāri mūsu galvām tiešām var vienoties. Teiksim, Putins ar kādiem režīmiem. Latvijas medijos nemanīju informāciju par OPEC valstu vienošanos par naftas cenām, bet Putins bija vidutājs sarunās starp Irānu un Saūda Arābiju. Viņš saveda kopā nesamierināmos oponentus. Tur nebija ne kripatas ES vai ASV ietekmes. Ģeopolitiskā situācija Tuvajos Austrumos, manuprāt, mainās par labu Krievijai, ieskaitot ciešākas saites ar Turcijas līderi Erdoganu, dominēšanu Sīrijas konfliktā, kur ES jau atteikusies spēlēt lielāku lomu.
Un parādās darījumu cilvēks Donalds Tramps, uz savu ego stipri orientēts vīrs. Viņu ierobežošot ASV demokrātiskā sistēma, bet šis kungs ir 70 gadu vecs, vinnējis vēlēšanas par savu naudu – vai viņš veidos politiku, atskaitīdamies Kongresam? Un jebkurš ASV prezidents arvien tiek turēts par varenāko vīru pasaulē! Senatori, kas ierodas, brīdina, ka Latvijai jāveltī 2% līdzekļu aizsardzībai, Tramps runā, ka valstīm jāmaksā rēķini, un šķiet, ka viņš turas pie tā, ko teicis.
Nav šaubu, ka 2% izdevumu robeža jāsasniedz, un Latvija to apņēmusies. Bet situācija ir sarežģīta un sprādzienbīstama, ja skatāmies, ka Amerikas ārpolitiku noteiks ne tikai Tramps, bet arī izraudzītais valsts sekretārs Tillersons, kurš veikalnieciskos darījumos ar Krieviju iestidzis dziļāk par dziļu. Tuvajos Austrumos Tramps paziņojis, ka pārcelšot ASV vēstniecību Izraēlā uz Jeruzalemi. Tā būs bumba, jo pārkāps ANO iedibināto kārtību 1967. gadā. Tas draud ar karu. No līdz šim dzirdētā raisās bažas, kāda praktiskā politika sekos pēc 20. janvāra.
Latvijas Saeimā notiks ārlietu debates. Ko tajās, ņemdams vārdu, akcentētu deputāts Štokenbergs?
Tomēr – pamatlietas. Ka iekšējā drošība ir absolūti prioritāra. Ka jāsasniedz tik elementāra lieta kā nācijas vienotība. Kad cilvēkiem ir skaidra perspektīva, ka viņiem būs darbs, iespēja uzturēt ģimeni un ārstēties, dot bērniem izglītību, tikai tad tie kļūst imūni pret kādiem apsolījumiem, it īpaši no ārpuses. Ka kāds – neslēpšu, Krievija – viņiem spēs atnest laimību. Ārlietās – skaidrs kā ābecē – jāturas ciešāk ar sabiedrotajiem ES, jāstrādā, lai mēs būtu labākie NATO partneri, kādus vien var iedomāties. Palielinājusies NATO klātbūtne Latvijā ir solis pareizā virzienā.
Vai Latvijai nevajag ciešāk saieties ar ziemeļvalstīm vai Višehradas valstīm? Formāli nepastāv arī it nekāda Baltijas valstu savienība. Ja Eiropa tiešām brūk, šādi bloķējoties, vismaz ir kāds patvērums?
Nē, bloķēšanās “pa reģioniem” vēl vairāk fragmentē un pat šķeļ Eiropas Savienību. Tāpēc man patiesi žēl Lielbritānijas lēmuma. Briti bija mūsu lielākie sabiedrotie cīņā par valstu lielākām tiesībām un pret federalizāciju. Arī drošības politikā. Es Latvijas iespēju saskatītu, meklējot partnerus ideoloģiskās domāšanas ziņā, ka valstīm jāļauj vairāk lemt uz vietas, ka jābūt elastīgākām pieejām, lai arī mazākiem ES dalībniekiem ir savs vārds sakāms. Nezinu, vai mehāniski jākrusto pašreiz sociāldemokrātu pārvaldītā Igaunija ar labēji konservatīvu valdību Latvijā.
Mums taču arī iesaka pamainīt valdību, iekļaujot tajā “Saskaņu”.
Kāds tam pamatojums? Koalīcijas partiju vēlētājs taču nemūžam neakceptēs sabrāļošanos ar “Saskaņu” valdībā! Vienīgais ieguvējs no esamības valdībā būs tikai pati “Saskaņa”. Virtuves darījumos saskaņiešu balsis tāpat vienmēr ir dabūtas, ja vien vajadzēja.
Kā jaunā valdošā partija ZZS, Māra Kučinska valdība, jūsuprāt, tiek galā ar pienākumu pildīšanu un ir sagatavota tālākiem pārbaudījumiem?
Klasiskā dilemma ir – vai esi pie varas, visu dari pakāpeniski, vai griez ar nazi, veic reformas un 99% gadījumu riskē ar to, ka vairs netiksi ievēlēts. Pēc 20 gadiem atcerēsies – velns, viņam bija taisnība. Oranžie, piemēram, vismaz izdarīja kādas reformas, bet no tā ieguva malā stāvētāji zaļie zemnieki. Ķīļa kunga degsmi arī atceramies. Man ir iespēja salīdzināt ar vadošajām augstskolām pasaulē. Visu cieņu Universitātei, RTU vai RSU, bet desmitiem citu augstāko iestāžu izsniegtie papīri ir tikai papīri. Nekāda labuma no tās izglītības nav. Kādam tā jāpārkārto! Bet te runā nevis par augstākās izglītības kvalitāti, bet vai 1. klasē jāiet no sešiem vai septiņiem gadiem, kas ir pilnīgi mazsvarīgi.
Tātad jāsecina, ka pa Latvijas politisko skatuvi neviens ar izrieztām krūtīm nestaigās. Izņemot Artusu Kaimiņu.
Domāju, Kaimiņš nemaz netiks uz skatuves dēļiem, jo ticu vēlētāju veselajam saprātam, kad viņi listēs analizē – kurš no šiem spējīgs sastādīt budžetu.
Tiešām esat no tālienes! Pirmoreiz dzirdu, ka vēlētājiem tas būtu nozīmīgi!
Žēl, ka tā.
Ja izvēlas pēc šī parametra, tad visas balsis krīt finansistei Sudrabai!
Ja Sudraba nebūtu tik proaustrumiski iezīmējusies pirms vēlēšanām, rezultāts būtu labāks, jo profesionālisms budžeta sastādīšanā nav apšaubāms.
Jūs teicāt par pakāpenisku attīstību, bet cilvēki to sauc par valdības muļļāšanos, neizlēmību, kas ir līdz kaklam. Nu nenotiek tās solītās reformas!
Tā tas arī būs. Nekādu brīnumu nebūs. Esmu gan mācīts pastāvēt par to, ko cilvēki paši grib sasniegt. Tātad – kur ir studenti, kur ir vecāki, kur ir sabiedrības spiediens, lai veiktu izglītības reformu puslīdz saprātīgā tempā, nevis gadiem vilcinātu? Kur ir organizēta pilsoniskā iniciatīva, lai valdībai prasītu – beidziet muļļāties!
Kāds liktenis sagaida jūsu pašrocīgi dibināto partiju “Vienotība”?
Viņi paši lems likteni. Tuvākais, kas priekšā – pašvaldību vēlēšanas. Lielākais drauds “Vienotībai”, ka, krītot reitingiem, sabiedrotās reģionālās partijas gribēs rast citus partnerus. Rīgā “Vienotība” varētu nostartēt ar līdzīgu rezultātu kā iepriekš. Reģionos izredzes uz uzvaru ir Cēsīs, citur grūti pateikt. Niša, ko aizņem “Vienotība”, nevar pazust. Cilvēki, kas sevi saista ar eiropeiskām, daudzmaz liberālām vērtībām, neatrod citu partiju, par ko balsot. Bet var rasties tā pati problēma, kas Hilarijai ASV. Liberāli, atvērti noskaņotie iepretī konservatīviem vai haotiskiem, kurus pārstāvēja Donalds, neaizgāja balsot. Tas ir slikti – arī pašiem vēlētājiem. Šie vēlētāji ir diezgan snobiski. Ja jutīsies līdz galam vīlušies, nepacels dibenu, lai aizietu nobalsot. Stāstā par Rīgu Vilnis Ķirsis ir labākā kandidatūra, kas piekrita būt par 1. numuru sarakstā. Bet jāsaprot, ka Rīgas domes vēlēšanas tomēr nav par to, kurš labāk vai sliktāk bruģēs ielas, jo ir šī politiskā pieskaņa. Jākoncentrējas uz to, ka ir absurds Latvijas galvaspilsētu pārvaldīt bizantiskās tradīcijās, kur ir norma sagaidīt Jaungadu 23 vakarā pēc Maskavas laika ar Putina uzrunu. It īpaši, tuvojoties valsts simtgadei, jāsaprot, ka galvaspilsētā neder vēlēt par brīvbiļeti tramvajā vai bruģa kvalitāti. Vēlēšanas ir par to, lai Rīgu vadītu cilvēki, kam Latvija ir svarīgāka nekā līgums ar Putina Krieviju. Tik vienkārši.
