Interese par PSRS karabāzēm 12
Tematiski CIP arhīvā atrodamais atspoguļo teju visus padomju okupētās Latvijas dzīves aspektus, parasti apstājoties pie 50. gadu vidus. Iedziļinoties var atrast piezīmes par personībām, kas dzīvoja trimdā, tāpat komunistu amatpersonām un disidentiem, piemēram, Gunāru Astru. ASV specdienesti labi zināja, kādi rūpniecības uzņēmumi atrodas Padomju Latvijā, ko tie ražo, no kurienes saņem izejvielas, kurp sūta produkciju, cik strādnieku nodarbina, no kāda celtniecības materiāla uzbūvēti korpusi, kādā stāvoklī un cik to ir. Vairākos gadījumos norādītas arī ražošanā izmantotās tehnoloģijas. Piemēram, par Slokas celulozes rūpnīcu 1953. gadā uzsvērts, ka tajā ražotā celuloze izmantojama sprāgstvielu ražošanā. Uz to pašu gadu attiecas arī lakonisks Čiekurkalna apraksts ar klāt pievienotu rajona shēmu: “Čiekurkalns ir viena no svarīgākajām priekšpilsētām, jo tajā atrodas vairāki rūpnieciskie un militārie objekti.” Protams, tieši tie visvairāk interesēja ASV izlūkdienestu, tamdēļ atslepenotajos dokumentos ir visai liels informācijas daudzums par Latvijas teritorijā esošajām PSRS karabāzēm dažādos laika posmos – aerofotouzņēmumi, shēmas, apraksti. Var pieminēt karabāzes un munīcijas noliktavas Priekulē, Paplakā, Jelgavā, Salaspilī (Kurtmuižā), Liepājā, Krustpilī, Ventspilī, kazarmas dažādos Rīgas rajonos.
Ar 1951. gada 17. decembri datētā ziņojuma par pierobežas režīma pastiprināšanu Kurzemes jūrmalā avots neapšaubāmi bijis kāds vietējais, jo ziņojumā norādīts, kā jūrmalā patrulējošie robežsargi tērpti, cik vīru patruļā, kādu distanci ievēro un citas detaļas. Dokumentā teikts, ka režīms Kurzemē īpaši bargs kļuvis pēdējā pusgada, gada laikā. Pie zvejnieku kolhoziem izbūvēti sargtorņi, tiekot patrulēti piekrastes ceļi, un atsevišķos gadījumos robežsargi pārmeklējot apkaimi pat 20 km dziļi iekšzemē. Pēc konteksta spriežot, ir runa par Ventspils apkaimi.
Dejas karagūstekņiem
Kārlis Kangeris norāda, ka 50. gados no padomju gūsta mājās atlaistie vācu karagūstekņi bijuši viens no CIP informācijas avotiem. 1953. gada 6. augustā par apstākļiem brīvā režīma darba nometnē Strutelē pie Jaunpils atzīmēts, ka 1949. gada martā, kad notikušas deportācijas, vācieši baidījušies, ka arī viņus izsūtīs tālāk. “Kad vācu karagūstekņus sapulcināja Jelgavā repatriācijai, miliči (ziņojumā sacīts, ka miliči Jelgavā ir gan latvieši, gan “padomieši”. – Aut.) vakarā visus vāciešus aizveda uz restorānu un izmaksāja viņiem kādus ēdienus un dzērienus. Miliči repatriācijas laikā bija īpaši laipni gan savākšanas centrā Jelgavā, gan Šauļos, no kurienes izbrauca transports,” tā dokumentā. Šauļos katru vakaru esot bijušas dejas, un vāciešiem piekodināts, lai viņi dzimtenē pastāsta, “cik jauka dzīve ir Latvijā un Lietuvā”.
Citos dokumentos parādās mazzināms fakts, ka pēc 1946. gada tūkstošiem vācu bēgļu no Krievijai pievienotās Austrumprūsijas meklējuši patvērumu Lietuvā un Latvijā. Viņi slēpās, milicija viņus vajāja un sūtīja atpakaļ uz Kaļiņingradas apgabalu, taču bēgšana turpinājās. Ar 1949. gadu vācu bēgļus sāka vākt grupās un repatriēt uz Vāciju. “Līdz 1951. gada maijam visi vācieši Lietuvā un Latvijā repatriēti,” vēstīts 1953. gadā. Padomju orgānos bijušas bažas, ka Lietuvā vācieši pievienosies nacionālo partizānu kustībai.
