“Katrs kaut ko kaut kur zog” 12
Ir dokumenti, kas vēsta par sadzīvi Padomju Latvijā. 1953. gadā tapis pat atsevišķs CIP ziņojums par sieviešu stāvokli, pārsvarā aprakstot situāciju Liepājā: “Sieviešu stāvoklis ir ļoti smags: viņām ne tikai jāpadara visi mājas darbi, bet arī jāstrādā algots darbs, lai apgādātu savas ģimenes. Pastāv likums, ka visām sievietēm, kam mājās nav bērnu, jaunāku par 10 gadiem, jāstrādā.” Likums, šķiet, neattiecoties uz Liepājā stacionēto padomju armijas virsnieku sievām. Latviešu ģimenēs neesot pieņemts laist bērnus bērnudārzos. Parasti tos uzticot “kādai vecākai sievietei”.
Par apģērbu pavēstīts: “Darbā sievietes parasti tērpjas padomju stila vatētā kokvilnas jakā, tā saucamajā “fufaikā”, kokvilnas biksēs un gumijas zābakos.” Svētdienās dāmas mēdzot saposties “atbilstoši savas nabadzības iespējām”. Daudzas drēbes regulāri pāršuj, ada, tamborē, arī savstarpēji mainās. Dzija nereti tiekot zagta fabrikās. Rīgā stāvoklis sieviešu apģērbu ziņā labāks, jo tur labi meistari, taču trūkst auduma. “Kurpes veikalos nepērk, tās ir pārāk šausmīgas. Tās mēdz pasūtīt reizi četros piecos gados privātam kurpniekam par cenu 400 – 500 rubļu.” Kurpnieki dienu strādājot arteļos, bet nakti – privātām vajadzībām, “vajadzīgo ādu nozogot artelī vai pērkot melnajā tirgū”. “Šajās dienās Latvijā katrs kaut ko kaut kur zog.” Sodi par zagšanu esot ļoti bargi: “Liepājas cukurfabrikā cilvēki par 200 gramu cukura nozagšanu ir saņēmuši 5 – 7 gadus spaidu darbos.” Par situāciju skolās: “Bērni ir pietiekami apķērīgi, lai saprastu, ko tie var stāstīt skolā un ko ne. Latviešu bērni ir diezgan lieli nacionālisti un kaujas ar padomju bērniem.”
“Padomju sievietēm nav gaumes”
Armijas virsnieku lielās algas dēļ padomju virsnieku sievas Latvijā atzītas par lielākajām melnā tirgus klientēm. Tās, kurām vīri dien Austrumvācijā, kad atgriežas no ciemošanās pie vīriem, tad “atved kravu dažādu preču, pārsvarā tekstilu”: “Pārradušās viņas organizē ko līdzīgu neoficiālam veikalam.” Latvijā no citiem PSRS nostūriem iebraukušās sievietes atšķirībā no latvietēm konsekventi dēvētas par “padomju sievietēm”: “Padomju sievietēm nav gaumes un sajēgas, kā apģērbties. Viņas dodas pie drēbnieka ar materiālu, no kura varētu piegriezt mājas halātu, piemēram, sarkanu kokvilnas audumu ar lieliem lillā ziediem, un lūdz no tā pagatavot pieklājīgu ielas apģērbu.” Par uzvedību Liepājas ballēs: “[Padomju] jaunkundzes dzer gandrīz tikpat daudz, cik viņu vīrieši, un ir tikpat skaļas un nepiedienīgas. Viņas bieži kaujas ar saviem vīriem uz ielas un šausmīgi lamājas.”
Pārsvarā ziņojumi par dzīves apstākļiem Baltijā ir lakoniski, tikai ar cenu un atsevišķu sadzīves parametru aprakstu. Tur atradīsiet padomju dzīves īstenības elementus, kas saglabājās visu okupācijas laiku, bet tagad jau daudziem aizmirsušies. No dokumenta, datēta ar 1953. gada 30. jūniju: “Riepas (“Moskvič”) maksā 200 rubļu katra, taču tās var dabūt tikai melnajā tirgū, kur jāmaksā 350 rubļu par riepu. Auto iegāde parasti notiek caur darbavietu, jo valsts veikalos (..) automašīnas reti ir pārdošanai. (..) Degviela oficiāli maksā 2,40 rubļu litrā, tomēr uzpildes stacijās to nopirkt nevar. Visi privātie auto īpašnieki pērk degvielu melnajā tirgū, kur jūrnieki to tirgo par rubli litrā; iespējams nopirkt degvielas talonus arī no šoferiem par 1 – 1,50 rubļiem litrā.”
