Ko nozīmē Zuzāna “stopkrāns” mākslai 3
Ārkārtas situācija no ikviena prasa lēmumus, kādi ne vienmēr būtu iedomājami ierastajā dzīves ritumā.
Pagājušajā nedēļā kultūras vidē skaļi izskanēja Latvijas pēdējās desmitgades teju visdāsnākā kultūras mecenāta, SIA “Alfor” valdes priekšsēdētāja Jāņa Zuzāna paziņojums par aptuveni viena miljona eiro finansējuma pārtraukšanu dažādām kultūras iestrādēm.
Starp daudzajiem Zuzāna atbalstītajiem kultūras projektiem kopš 2008. gada kā nozīmīgākie minami Purvīša balva vizuālajā mākslā, mākslas centra “Zuzeum” izveides iniciatīva un atbalsts apgādam “Neputns” un citi. Saskaņā ar SIA “Alfor” mājas lapā publicēto informāciju uzņēmums 2018. gadu noslēdza ar 19,26 miljonu eiro peļņu.
Zuzāna lēmums jau atšķirīgi novērtēts kultūras profesionāļu vidē –
no piesardzīgas cerības, ka, situācijai uzlabojoties, atbalsts mākslai turpināsies, līdz nosodījumam, akcentējot no šā lēmuma izrietošos ētiskos secinājumus un aspektus.
Atšķirīgās finansējuma plūsmas
Salīdzinot situāciju trijās Baltijas valstīs, privātais kultūras atbalsts un pieņemtie kultūras finansējuma likumi ir krasi atšķirīgi.
Iepriekšējās krīzes laikā lietuviešu ķīmiķis un uzņēmējs Viktors Butkus pārdeva savu uzņēmumu “Fermentas” un kopā ar sievu bioloģi Dangoli sāka iegādāties lietuviešu mākslas darbus.
2009. gadā viņi nodibināja Modernās mākslas centru kā aizsākumu jauna laikmetīgās mākslas muzeja izveidei Viļņā. Pēc aptuveniem aprēķiniem, Butkus ģimene gan gleznu iepirkumos, gan Modernās mākslas muzeja MO jaunās ēkas celtniecībā ieguldījusi 20 miljonus eiro.
“Esam izstrādājuši biznesa plānu pieciem gadiem, taču, ja kādreiz nākotnē muzejs nonāks finansiālā iztrūkumā, esmu solījis, ka “stāvēšu aizmugurē”,” tā intervijā “Kultūrzīmēm” 2018. gada novembrī uzsvēra Viktors Butkus (“KZ”, 11.11.2018.).
Līdztekus šādai privātai iniciatīvai Lietuvā pastāv gan valsts budžeta finansējums kultūrai, gan Lietuvas kultūras padome, kas strādā, balstoties uz Valsts kultūrkapitāla fondam (VKKF) līdzīgiem finansējuma principiem.
Savukārt Igaunijā 2016. gadā vien Nacionālais kultūrkapitāla fonds (INKF) spēja finansēt dažādus projektus 24 miljonu eiro apmērā (“Kultūrzīmes”, 13.02.2017).
Finansējuma modelis balstīts 1994. gada INKF likumā, kas nosaka novirzīt daļu no akcīzes nodokļu procentiem un nodevām (3,5% no alkohola un tabakas, 46% no azartspēļu nodevas), nodrošinot INKF neatkarību.
Papildus INKF saņem arī ievērojamus privātpersonu un kompāniju ziedojumus.
2018. gada septembrī Saeima galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā, kas nosaka, ka no 2022. gada Valsts kultūrkapitāla fonda budžetu veidos daļa no attiecīgā gada plānotajiem ieņēmumiem (3% apmērā no alkohola akcīzes nodokļa, 2% no tabakas akcīzes nodokļa, 1,37% no izložu nodokļa, kā arī 2,21% no azartspēļu nodokļa).
Saskaņā ar prognozēm VKKF budžetu veidos iezīmētie procenti no nodokļiem aptuveni 13 129 826 eiro apmērā.
Privātais atbalsts – vitāli svarīgs
Šajā kultūras finansējuma plūsmas salīdzinājumā gan nav iekļauti Baltijas valstu kultūras ministriju budžeti, pašvaldību ieguldījums, kā arī pārējie privātie ziedojumi, tomēr arī no tā top skaidrs, ka
viens miljons eiro Latvijas kultūrvidē ir ļoti liela nauda.
Jāatzīst, ka SIA “Alfor” savā ziņā ir uzņēmusies gandrīz igauņu valsts likumā paredzēto darbību – no azartspēļu iegūtās peļņas atbalstīt kultūru.
Jācer, ka, pasaules ierastajam ritumam atgriežoties, arī SIA “Alfor” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns turpinās atbalstīt un veidot kultūras projektus, jo, gluži kā savulaik tika gaidīts lietuviešu modernās mākslas muzejs MO, Latvijā jau maijā paredzēts atklāt mākslas centru “Zuzeum”.
Arī Jānis Zuzāns savā paziņojumā to nav noliedzis: “Es, tāpat kā lielākā daļa iedzīvotāju, ceru, ka ārkārtas situācija valstī beigsies drīz /…/Vērtējot, kā pēc iespējas pasargāt savus darbiniekus, meklēju ilgtspējīgus risinājumus, kā turpināt atbalstīt tos, ko ļoti cienu – Latvijas māksliniekus, grāmatizdevējus, teātrus un citus.”
Mākslas zinātniece, izdevniecības “Neputns” galvenā redaktore Laima Slava sarunā ar “KZ” teic: “Jācer, ka tas nav uz mūžīgiem laikiem.
Saprotu, ka šī ir krīze, kas apdraud mūsu visu kopējo situāciju un arī pašu Jāni Zuzānu.
Šobrīd mēģinām iekļauties tajā, kas ir jau aizsākts, taču turpinājumu pašlaik esam iesaldējuši. Grāmatas ir ilgtermiņa projekts, tas nozīmē ilgu periodu, kurā iespējamas dažādas radošas un finansiālas krīzes situācijas. Tikai pašā noslēguma fāzē ir izmaksas, bez kurām grāmatu nav iespējams nodrukāt.
Tāpēc šobrīd darbojamies ar paredzētajiem projektiem līdz pat tipogrāfijas gatavībai un ceru, ka šie darbi tomēr ieraudzīs dienasgaismu. Viss nevar vienkārši aiziet pa pieskari!”
Kā vērtējat Jāņa Zuzāna lēmumu apturēt finansējumu kultūrai?
Process – iesaldēts
Atceroties Purvīša balvas aizsākumu un tās vērtības mēru Latvijas mākslas telpā, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce saka: “2008. gadā Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpinot jau iedibināto Mākslinieku savienības balvu, uzrunāja vairākus iespējamos sadarbības partnerus, taču
sadarbība neizdevās, līdz pie mums ieradās Jānis Zuzāns.
Toreiz bija krīzes laiks, un mums tas šķita pieņemami un labi, kaut arī tieši pret šo finansējumu attieksme sabiedrībā bija dažāda.
Domāju, ka gan balvas izvērtēšanas koncepcija, gan godalgotie mākslinieki pierādījuši, ka tā ir laba lieta.
Par ļoti nozīmīgu jāuzsver starptautisku ekspertu veiktais mūsu vizuālās mākslas novērtējums, balvas piešķiršanas daudzpakāpju sistēma divu gadu laikā, neatkarīga žūrija. Līdz šim divpadsmit gadu garumā pasniegtas sešas balvas.
Man personīgi šķiet, ka šis periods ir bijis ražīgs.
Šobrīd ar SIA “Alfor” parakstītajos nodomu protokolos dzīve ir ieviesusi neparedzētas izmaiņas un process ir apturēts, varētu teikt – iesaldēts, skatīsimies, kas notiks tālāk. Arī ekspertu darbs ir apstājies, jo nenotiek mākslas izstādes un nav ko vērtēt, kaut arī vasaras vidū paredzētais šī gada pirmais pusgads tik un tā taps izvērtēts.
Nākamā balvas pasniegšana plānota 2021. gadā. Kultūrai šobrīd ir ļoti liela nozīme.
Tas varbūt kādam skan pārspīlēti, bet tieši kultūra ir tā, kura savā veidā palīdz mums izdzīvot
un ir jārespektē arī tā cilvēku daļa, kuriem kultūra ir nepieciešama. Šis laiks ļoti daudz iemāca un liek saprast.”
Laima Slava uzsver: “Kopš 1997. gada izdevniecība “Neputns” varēja darboties, pateicoties tam, ka nodibinājās Kultūrkapitāla fonds. Bet tad bija 2008. gada krīze, un pēc tam tieši Jāņa Zuzāna atbalsts bija izšķirošais, lai mēs vispār varētu turpināt darbību.
Toreiz, krīzes laikā, likās, ka viss ar rūpīgu darbu izveidotais tiešām jūk un brūk.
Bija atlikusi tikai liela vēlme strādāt. Pateicoties šim atbalstam, varējām darbību turpināt, turklāt ar tādu intensitāti kā visus šos gadus: esam varējuši izgaismot Latvijas mākslu, kas, protams, ir mūsu lielākais, arī naudas un darba ietilpīgākais apjoms.
Kaut gan visu laiku esam saņēmuši Kultūrkapitāla fonda atbalstu, nebūtu bijis iespējams līdz galam samaksāt tipogrāfijai un visus pārējos rēķinus.
To nemaz nevar aprēķināt, ieguldījums, man jāteic, ir milzīgs.
Mūsu darbība ir bijusi ļoti mērķtiecīga, domājot par kvalitāti un rūpējoties, lai izdevums gan pētnieciski, gan poligrāfiski būtu augstā līmenī, jo, neapšaubāmi, mākslas darbu vizualitātei ir jābūt maksimāli labā kvalitātē. Bez Zuzāna atbalsta viss būtu pilnīgi savādāk.
Domāju, ka Latvijas valstij ir jēga pastāvēt tieši tādēļ, ka tā ir savas kultūras, kultūrvides veidotāja.
Valstij, kura balstās tikai uz patērētājsabiedrības principiem, nav jēgas.”
2009. gadā, toreizējās krīzes laikā, intervijā par mākslu un tās vērtībām žurnālā “Studija” Jānis Zuzāns uzsvēra: “Ja rūp vide, kurā dzīvot, sabiedrība, kurā attīstīties, augt, sevi pieteikt, arī novecot un nomirt, tad tevi šīm lietām ir jāinteresē.
Ja tu dzīvo šeit, Latvijā, nevis Londonā, Parīzē vai kur citur, tad viena no būtiskākajām lietām ir savu sakņu, savas kultūras apzināšanās.”
Jāpiebilst, ka vizuālā māksla Latvijā ir starp tām kultūras nozarēm, kur praktiski iztrūkst valstisku institūciju kā darba devēju (izņemot Latvijas Nacionālo mākslas muzeju), līdz ar to mākslinieki ir pakļauti vislielākajam sociālā nodrošinājuma riskam. No otras puses,
valsts līdz šim ir arī nokratījusi atbildību par nozares attīstību
un arī par tās augstāko izvērtējumu – Purvīša balvu –, paļaujoties uz mecenāta labo gribu un to, ka mākslinieki kaut kā izkulsies ar VKKF projektos iegūto finansējumu.
Tas, ka ir absurdi, ka Purvīša balvas, kas sevī ietver veselu mākslas procesu, pastāvēšana nav balstīta valstiskā atbalstā, ir norādīts ne reizi vien. Iespējams, ka situācija ar Zuzāna “norauto stopkrānu” liks par to aizdomāties.
Mākslas profesionāļu viedokļi
JANA KUKAINE, mākslas kritiķe, teorētiķe: “(..) Arī mana pirmā doma bija – beidzot mēs ieraugām šī kunga patieso interesi par mākslu un kultūru.”
DAIGA RUDZĀTE, kuratore, portāla “Arterritory” redaktore: “Jāņa Zuzāna atbalsts Latvijas vizuālās mākslas procesam pēdējā desmitgadē piešķīris intensitāti un vilkmi. Un “notikuma” sajūtu, par kuru runā (un apskauž) arī mākslas vide Lietuvā un Igaunijā.
Viņš vienmēr par savu proritāti uzskatījis Latvijas mākslas integrāciju starptautiskā kontekstā,
tāpēc Purvīša balvas ekspertu vidē bijusi virkne Rietumu mākslas viedokļu veidotāju.”
TERĒZE GRUNTMANE, māksliniece: “(..) Vīruss būs saregulējis, ka netīrai naudai nav jāsponsorē māksla, bet gan Kultūras ministrijai.”
