„Kremlis apdraud mūs visus.” Saruna ar kino režisoru Vitāliju Manski 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No šodienas, 3. marta, līdz 8. martam Rīgā notiks otrais starptautiskais dokumentālo filmu festivāls “Artdocfest/Riga”.
“Artdocfest” pirmo reizi notika Maskavā 2007. gadā un īsā laikā kļuva par vienu no prestižākajiem kino mākslas notikumiem Krievijā, turklāt par lielāko dokumentālo filmu festivālu bijušo PSRS valstu teritorijā. Kopš 2014. gada, kad festivāla prezidents Vitālijs Manskis pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, uz Rīgu pārceļoja arī “Artdocfest”, sākumā pievienojoties Rīgas Starptautiskajam kinofestivālam.
Šī gada festivāla “Artdocfest” konkursa programmā iekļautas 19 filmas, kuras veidojuši režisori no 13 valstīm. Programmā “Baltijas fokuss” ietvertas 11 starptautiskos festivālos izrādītas un atzinību guvušas filmas. Līdztekus Baltijas valstu filmām programmā ietverti arī Baltijas jūras reģiona valstu Dānijas, Polijas, Somijas, Vācijas, Zviedrijas kino darbi.
Nupat, pagājušajā nedēļā, festivāla organizētāji izveidoja vēl vienu īpašu programmu – “Ukraina.Doc”, kurā tiks izrādītas labākās dokumentālās filmas par Ukrainu pēc 2014. gada.
“IDFF Artdocfest/Riga” dibinātājs, ievērojamais kinorežisors Vitālijs Manskis ir dzimis Ļvivā Ukrainā.
– Ko mēs varam darīt Ukrainas labā?
V. Manskis: – Es to jautātu citādi – ko pasaule var darīt savā labā? Kremlis šobrīd neapdraud tikai Ukrainu, Kremlis apdraud visu pasauli, tostarp mūs. Vakardienas (27. februāra) Putina paziņojums, ka viņš dod rīkojumu atomieroču kaujas gatavībai, apliecina, ka nav tādu patversmju, kurās varēs paslēpties, tas nozīmē, ka neviens nevarēs izglābties.
No vienas puses, es absolūti atbalstu to, ka pat neitrālas valstis – Šveice un Zviedrija – nolēma Ukrainai piegādāt ieročus, to, ka Vācija paziņoja: Krievijas prezidents ir noņēmis no mums atbildību par Otro pasaules karu un tā sekām.
Tagad tieši Putins ir jaunais pasaules ļaunums un tāpēc Vācijai ir tiesības sākt tā saucamo spēka politiku un piegādāt ieročus valstij, kura aizsargā savu neatkarību.
No otras puses, šīs ir ļoti svarīgas deklarācijas, bet tās nevar apstādināt tankus, kuri dodas uzbrukumā, tie dodas uzbrukumā pat šīs sarunas laikā.
– Vai domājat, ka visa Krievijas tauta pamodīsies? Droši vien tikai viņi var mainīt notiekošo.
– Būsim reālisti, visa tauta nevar pamosties. Pat Ukrainā, kur ir neredzēta tautas konsolidācija, kur teju visa sabiedrība ir vienota, ir procents neģēļu, kuri gaida atnākam Krievijas armiju. Tas ir mazs skaitlis, tomēr ar to ir jārēķinās, nekur un nekad visa tauta nav vienota.
Ļaunuma sakne atrodas Krievijā, un tikai krievi ar precīzu, skaidru un konkrētu rīcību var tai pretoties. Šis ir brīdis, kad labākajiem, pašiem drosmīgākajiem, pašiem brīvākajiem ir jādomā par pašuzupurēšanos.
– Ko varam darīt mēs Latvijā? Vai pietiek dzīvot līdzi, rīkot atbalsta koncertus, skatīties ukraiņu kino?
– Katram ir sava darba un atbildības daļa, tāpat kā katram ir savs paņēmiens, kā cīnīties, kā nomierināties. Varbūt var palīdzēt šis kinofestivāls, ko redzēsim uz lielā ekrāna. Mēs parādīsim pasauli, pirms tā nokļuva šajā kara posmā, izrādīsim kinofilmas, kuras radušās pēc Krimas aneksijas 2014. gadā. Tās būs ukraiņu, kopprodukcijas, dāņu, arī latviešu filmas. Tās stāstīs par to, kā šis karš pārtrauca mierīgu dzīvi.
Neaicinu atteikties no mītiņiem iepretī Krievijas vēstniecībai, bet gribu piebilst, ka tās logi ir aizvērti, vēstniecības darbinieki neredz un nedzird mūsu protestus. Varbūt ir labāk doties uz kinozālēm un tur izjust mūsu vienotību.
Mūs vieno tās pašas ciešanas un bailes, būs vieglāk, ja klātienē jutīsim līdzbiedrus plecu pie pleca. Bet tie, kuriem ir vara, nauda, veselība, tie, kuri spēj rīkoties ar ieročiem, – tiem gan, manuprāt, nevajadzētu doties uz kino.
– Šīs protesta demonstrācijas mūs vieno.
– Jā, un tās ir svarīgas. Vēlos pateikties tiem, kuri sociālajos tīklos pie savām fotogrāfijām pievieno Ukrainas karogu. Tas ir būtiski, bet tas neapstādinās tankus.
Bet pašlaik galvenais uzdevums ir tos apstādināt, apstādināt katru raķeti, kuru ir izšāvuši okupanti.
Tas ir svarīgāk par visām sankcijām, tām ir ilga ietekme. Esmu bijis Irānā un Ziemeļkorejā, tās ir divas vienīgās valstis pasaulē, kurās ir slēgta pieeja SWIFT sistēmai. Varu apliecināt, ka turienes cilvēku dzīve ir ļoti zemā līmenī, bet diktatūras no tā, ka apstādināts SWIFT, nav sabrukušas.
– Tomēr – ko darīt mums, tiem, kuri nevar doties uz Ukrainu?
– Varbūt ir vērts nopirkt biļeti uz “Artdocfest/Riga” ukraiņu filmu seansu, tas, protams, būs pavisam mazs ieguldījums, bet ienākumi par šīm biļetēm tiks novirzīti ukraiņu atbalstam. Tas būs pavisam mazs solis, bet labāk, nekā nedarīt neko.
Vairāk par festivālu un tā programmām: https://artdocfest.com/lv/programs/artdokfest_2022/
