Krievija cenšas panākt Šengenas vīzas atjaunošanu Djukovam 0
Krievijas fonda “Vēsturiskā atmiņa” direktors Aleksandrs Djukovs un viņa ļaudis sašuta un neizpratnē raustīja plecus, kad fondu kā vienu no Krievijas propagandas instrumentiem savā 2011. gada darbības pārskatā pieminēja Satversmes aizsardzības birojs (SAB).
Sak’, mēs taču esam tikai ”nekomerciāla sabiedriska organizācija”, kurai rūp vēsturiskā patiesība, bet nacisma pielūdzēji latvieši vispirms abus fonda vadītājus Djukovu un Vladimiru Simindeju pasludina par ”persona non grata” un pēc tam vēl pārmet graujošu darbību! Tomēr dažas lietas liek domāt, ka Latvijas drošības struktūras savu spriedumu par ”Vēsturisko atmiņu” nav gluži no gaisa grābušas.
Pirms dažām dienām krievu medijos varēja lasīt, ka Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs ar sava vietnieka Vladimira Titova starpniecību pavēstījis par apņemšanos apelēt pie Eiropas Savienības (ES) vadības, lai atrisinātu ”problēmu”, kas cēlusies līdz ar ”Vēsturiskās atmiņas” darbinieku iekļaušanu Šengenas zonas ”melnajā sarakstā”. Lavrovs jau nosūtījis atbilstošu sūdzību par Latvijas ”represīvo rīcību” ES ārējās un drošības politikas augstajai pārstāvei Ketrinai Eštonei.
Ir stipri jāšaubās, vai tik aizņemts cilvēks kā starptautiski ļoti aktīvas lielvalsts ārlietu ministrs, kam jau tā galva kūp no Maskavai svarīgās Sīrijas problēmu risināšanas un cīņas pret NATO pretraķešu sistēmu izvietošanu, pēkšņi paceltu balsi kaut kāda Djukova un viņa fonda aizstāvībai, ja vien no šā fonda Krievijai neatlektu noteikts ārpolitisks labums.
Krievijas akadēmisko vēsturnieku aprindās Djukovu uzskata par iznireli un viņa prestižs ir ļoti zems, toties oficiālā Maskava Djukovu atbalsta ļoti konsekventi. Taisnību tā meklē, tā teikt, – pa instancēm. Jau marta sākumā Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Vešņakovs pavēstīja, ka apspriedīšot ”persona non grata” lietu ar Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.
Acīmredzot saruna ar Rinkēviču neizrādījās auglīga un tagad tiek klauvēts jau pie Briseles durvīm. Patiesi, apskaužamas ir Krievijas rūpes par saviem vienkāršajiem pilsoņiem! Bet Djukovs un Simindejs, tā vien šķiet, nav ne vienkārši pilsoņi, ne vēstures entuziasti, kam jācieš vien dēļ vēlmes atvest uz Rīgu bēdīgi slaveno fotoizstādi “Aizvestā bērnība: 1943 – 1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis”. Stāsts jau sen vairs nav tikai par izstādi. Starp citu, cilvēki, kas izstādes fotogrāfijas Maskavā redzējuši, teic, ka patiesībā jau pasākums ir necils un foto nekā īpaši ”tāda” neesot. Drīzāk stāsts ir par principiem un valsts pašcieņu, par to, ka Djukova izdarības beidzot sasniegušas kritisko masu. Ogles uz savas galvas viņš ar dažādiem ”atmaskojošiem” paziņojumiem krājis vēl no tiem laikiem, kad 2008. gadā solījās nodedzināt Latvijas vēstniecību Maskavā un pašrocīgi nožmiegt ”Padomju stāsta” autoru Edvīnu Šnori. Pirms Šengenas durvis aizcirtās, ”Vēsturiskās atmiņas” direktors Latvijā, Igaunijā un Lietuvā paspēja paviesoties vairākkārt, allaž demonstrējot pašapmierināta priekšnieka manieres. Tā vien šķiet, ka Djukovs aizvien vairāk pierada turēt kājas uz galda, aizmirstot, ka ieradies pilntiesīgā ES dalībvalstī. Līdz gadījās kļūme… Latvijas rosinātais liegums iebraukt Šengenas zonas valstīs tagad krietni samazinājis viņa kā propagandista un visa fonda ”Vēsturiskā atmiņa” noderību. Kad diplomāts savā ārvalsts darba vietā ”izgaismojas” kā spiegs vai sevi kā citādi sakompromitē, parasti viņu bez lieka trokšņa atsauc, jo ārzemēs no tāda tāpat vairs labuma nav. Ka tikai attiecīgiem ļaudīm Krievijā nenākas meklēt Djukovam kādu aizstājēju, kurš savu mobilitāti vēl nav zaudējis. Jo, kā krievu parunā teikts: ”Svēta vieta tukša nestāv”.
