Jo lielāki meli, jo drīzāk tiem noticēs 58
Šo Gebelsa mācību ir pārņēmis arī Kremlis. Turklāt jau sen. “Kad studenti man jautā, vai padomju režīms bija pats nežēlīgākais un asiņainākais, es atbildu: bija arī Čingishans, Tamerlāns un Hitlers. Bet melīgākas sistēmas par PSRS cilvēces vēsturē nav bijis. Kāpēc es to tagad atcerējos? Varbūt tādēļ, ka kaut kur pazibēja ziņas par kaut kādiem kareivjiem bez pazīšanās zīmēm.” Tā dažas dienas pēc Krimas aneksijas rakstīja krievu politologs, vēsturnieks Dr. Georgijs Mirskis.
Krievija no PSRS ir mantojusi ne tikai Kremli, bet arī vērtības un ideālus, īpaši kopš pie varas ir nācis čekistu korporācijas uzticams loceklis un īstens padomju tautas dēls Vladimirs Putins. PSRS sabrukumu viņš vērtē kā “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu”, bet Gebelsu – kā “talantīgu cilvēku”, kas “mācēja panākt savu”. Ne velti diviem galvenajiem propagandas ruporiem – ziņu kanālam “Russia Today” un Krievijas Valsts televīzijas un radio kompānijai 2013. gadā Kremļa piešķirtais finansējums bija 31,1 miljards rubļu jeb vairāk nekā viens miljards dolāru. Nesen tika publiskoti dati, ka, piemēram, “Russia Today” iesācējam žurnālistam maksā no pieciem līdz sešiem tūkstošiem dolāru mēnesī. Tiesa, pēc Krimas aneksijas un pasažieru lainera notriekšanas vairāki žurnālisti ir atteikušies no sadarbības ar “Russia Today”, daži savu lēmumu pat ir paziņojuši tiešajā ēterā. Tomēr nauda ir gana liela un vakances ilgi tukšas nepaliek. Savukārt spilgtāko Krievijas televīzijas žurnālistu atalgojums var sasniegt pat 200 tūkstošus dolāru mēnesī.
Un tad notiek tā, ka ziņās tiek parādīts šaušalīgs kadrs ar it kā ukraiņu fašistu zvērību upuriem, taču patiesībā tā ir nevis Ukraina, bet Čečenija. Tiek rādīts it kā Slavjanskas morgs, taču patiesībā tas ir morgs kādā no Meksikas pilsētām un tie ir nevis Doņeckas iedzīvotāju, bet narkotirgoņu līķi. Tiek rādīta meitenīte, ko it kā nogalinājuši ukraiņu bandīti, bet patiesībā viņu ir nogalinājis pašas tēvs, turklāt tas ir noticis 2013. gadā Krievijā. Tiek rādīti jaunieši ar ķēmīgās grimasēs savilktām sejām un kāškrustu tetovējumiem uz puskailiem ķermeņiem, taču patiesībā tie ir nevis ukraiņi, bet krievu nacisti no Pēterburgas, kas nofotografēti 2011. gadā. Kāda it kā aculieciniece kameras priekšā satraukti stāsta par puisīti, ko ukraiņu necilvēki piesituši krustā, bet viņa māti piesējuši pie tanka un trīs stundas vazājuši pa Ļeņina laukumu Slavjanskā. Taču Slavjanskā nav Ļeņina laukuma, nav bijis tāda puisīša, turklāt arī pati tā sauktā “aculieciniece” tur nedzīvo.
Protams, visi šie “feiki” tiek atspēkoti gan ukraiņu, gan Rietumu presē. Portāli “stopFake.org”, “examiner.com” u.c. nenoguruši publicē rakstus, kas atmasko krievu mediju melus, piemēram, http://www.examiner.com/list/
“Tie vairs nav mazi meli, tie ir milzīgi meli. Prātam neaptverami, ka 21. gadsimtā var izplatīt tik neiedomājamus melus, kādus izplata Putins.” Tā Ukrainas notikumu atspoguļojumu Krievijas medijos raksturo Tomass Fridmens, “The New York Times” apskatnieks, trīskārtējs Pulicera balvas laureāts.
Bet krievu žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs Kremļa finansēto mediju darba vērtējumā ir vēl asāks: “Atklāt patiesību, vērojot šīs ziņas, ir tas pats, kā mēģināt noteikt parmezāna šķirni, degustējot parmezānu ēdušās personas izkārnījumus. Taču Krievijas Federācijas iedzīvotājiem tas patīk. Viņi ir tik ļoti aizrāvušies ar pašu degustācijas procesu, ka ir pat piemirsuši sākotnējo mērķi, proti, vēlmi noteikt parmezāna šķirni.”
