Armands Puče komentē izskanējušos pārmetumus: “Es neesmu Ozoliņa vergs”
0
(žurnālista Armanda Pučes replikas, atsaucoties uz publicēto)
Pagājušajā žurnāla “Privātā Dzīve” numurā bija publicēti kādas aktīvistes komentāri. Pēc fotogrāfijām un parakstiem sievietei līdzīgā persona varēja būt hokejista S.Ozoliņa pašreizējā sieva, ko pazīstu arī kā būvnieka Pauniņa bijušo. Tā kā minētā persona veltīja tieši man domātas izvērstas pārdomas un melus par golfa laukuma projektu Mīlgrāvja ielā, ko izveidoju un attīstīju 23 gadu garumā, vēlos šajās rindās precizēt dažas lietas, kas būtu jāzina ne tikai žurnāla lasītājiem. Zināšanai: šī sieviete nav bijusi klātesoša nevienā no viņas aprakstītajām epizodēm, tāpēc šo rakstu var uzskatīt par viņas sacerējama kļūdu labojumu.
Turpinājumā citēju šo aktīvisti un sniedzu lietu kārtību, kāda tā patiešām bija…
“(Sandis Ozoliņš) Sapelnīja miljonus un gadiem ilgi balstīja golfa uzņēmumu.”
Armands Puče: Hokejists Ozoliņš patiešām savas karjeras laikā sapelnīja desmitiem miljonus, ko var pārbaudīt daudzās datu bāzēs. Golfa uzņēmums tika izveidots 1999. gadā. Projekta kopējā celtniecība izmaksāja 2,7 miljonus dolāru. Celtniecību finansēja SEB banka un tas bija privātpersonai Ozoliņam izsniegts kredīts, ko viņš maksā vēl joprojām. 5 miljoni, ko viņam pēdējā laikā patīk piesaukt kā savu ieguldījumu, neatbilst īstenībai – šo summu mēs kopā izdomājām golfa laukuma pirmajās sezonās, lai sarunās ar politiķiem tas izskatās cienījamāk. Par šo partneris laikam ir aizmirsis, vai sācis noticēt. Kas notika ar citiem Ozoliņa miljoniem, ko viņš nopelnīja spēlējot hokeju – ja viņš pats nestāsta, tam šajā gadījumā nav nozīmes.
Ja Ozoliņš golfa sakarā kaut ko “balsta”, tad tas notiek tikai kopš 2022. gada maija. Līdz tam viņš vairāk kā divdesmit gadus bija ļoti vienaldzīgs, fragmentārs un bezrūpīgs pret paša izveidoto uzņēmumu. Bet arī tā var darīt.
“To, ka no Amerikas tika sūtītas lielas naudas summas, Sandis var pierādīt ar bankas kontu izrakstiem.”
Nekādas naudas summas golfa laukumam no Amerikas netika sūtītas, jo kopš uzņēmuma dibināšanas bija skaidra doma, ka ir jāizdara viss, lai nebūtu šajā biznesā jāpiemaksā. Tā arī notika. Izņemot dažus gadījumus, ko noteica Covid-19 epidēmija un kāda sarežģīta situācija dabā, kas ietekmēja laukuma kvalitāti.
Tad naudu aizņēmos no paziņām, lai šo sakārtotu. Mums bija sākotnējā vienošanās, ka, neskatoties uz Ozoliņa izlaidīgo dzīves veidu, tas nedrīkst ietekmēt golfa laukuma attīstību, ko līdz noteiktam laikam partneris ievēroja. Tad bija periods, kad viņam pašam vispār naudas nebija – bet, tam nebija nekāda sakara ar investīcijām golfa laukumā.
Viņš savus iekrājumus laikam bija vienkārši notērējis stingrā Amerikas finanšu aģenta uzraudzībā. Pilsētā viņš daudziem bija parādā, ir vēl joprojām. Labi atceros, kā man zvanīja vītoliņi un nāca klāt dārziņi, cerībā, ka es zinu, kad viņi dabūs atpakaļ savu aizdoto naudu. Kā es varēju zināt?
“Jā, viņš uzticējās un par uzņēmuma vadītāju iecēla Armandu, kuram, vienkāršā valodā runājot, uzdāvināja 10 procentus, lai būtu vēl lielāka motivācija strādāt algotu darbu”.
Nekāda iecelšana uzņēmuma vadībā nenotika. Par sabiedrības direktoru kļuvu tikai tāpēc, ka kādam bija jāuzņemas atbildība par projekta attīstību. Nekad netiku solījis vai prasījis Ozoliņam, ka gribu kaut ko ļoti vadīt viņa firmā. Vēl vairāk, skaidri pateicu – atradīšu projektam piemērotu zemi, tālāk tu pats… Kad nokārtoju Rīgas pilsētā zemes nomas līgumu, izrādījās, ka nav neviens pat tuvumā, kas uzņēmuma vārdā varētu šo projektu virzīt tālāk.
Zvanīja no domes, prasīja, kurš ir atbildīgais, ar ko saskaņot būvniecību? Man bija sava profesija, tāpat kā Ozoliņam sava. Man šādu godu kā uzņēmuma vadību vispār nevajadzēja, ko parāda pirmajos gados formāli maksātā alga – 20 lati mēnesī.
Un arī tikai tāpēc, ka kaut kāda atlīdzība atbildīgajam bija jāsaņem kā to prasīja tā laika likums.
10 procentus viņš man neuzdāvināja, tie bija nopelnīti: gan paveiktā laukuma celtniecības procesa koordinācija un dokumentācija pirmo trīs gadu garumā, gan tas, ka panācu golfa projektam nacionālās sporta bāzes statusu, kas dod uzņēmumam simtiem tūkstošus lielus ietaupījumus nekustamā īpašuma nodokļa sakarā.
Tas bija Saeimas deputātu lēmums, ko virzīja tā laika Ministru kabinets. Visu pamatkapitāla summu, kas attiecās uz maniem desmit procentiem akciju, vēlāk iemaksāju uzņēmuma kontā, piesaistot firmai tik vajadzīgos apgrozāmos līdzekļus. Dāvanas laikam nemēdz apmaksāt. Par manu motivāciju uzņēmuma vadītājs nekad nav uztraucies un runājis, bet algotu darbu es strādāju žurnālistikā un mediju biznesā. Tas, šķiet, bija gana publiski, lai es kaut ko vēl šajā sakarā izgudrotu.
“Sandis ļāva Armandam uzņēmumā darboties tā, kā viņš grib, un ne reizi šajā laikā nesaņēma dividendes.”
Uzņēmumā darbojos tā, kā to bija noteicis uzņēmuma dibinātājs un valdes priekšsēdētājs. Pašdarbībai nebija lielas jēgas, jo – ja kaut kas nesanāktu, vainotu “ne jau dzērāju Ozoliņu”. Lai gan varēja taču nesanākt – Sanča piedod, tā notika… Tāpēc gribēšanai un varēšanai bija vajadzīgi apstākļi, kurus bija jāizveido. Golfā nebija ko pārdalīt, jo mums viss bija jādara no nulles, ieskaitot pirmās golfa spēlētāju paaudzes izveidošanu, kur nu vēl visi pārbaudījumi ar agronomiju, lai laukuma zālājs būtu kvalitatīvs. Nekādas dividendes nekad neesmu Ozoliņam solījis. Tās, acīmredzot, viņam deva tie “veiksmīgie” uzņēmējdarbības projekti, kuros viņš iesaistījās ārpus golfa.
“Sandis viņam piedāvāja turpināt strādāt kopā, taču Armands izvirzīja ultimātus un, kad tie netika apmierināti, no golfa aizgāja, paņemot līdzi arī dažus darbiniekus.”
Es neesmu aizgājis no golfa. Esmu uzņēmuma līdzīpašnieks. Tas, ko es izvirzīju vai prasīju, zināms tikai man un Ozoliņam. Kad viņš pēc 23 gadiem beidzot paziņoja, ka grib sākt strādāt golfa laukumā, pateicu – ļoti jauki. Uz priekšu!
Taču saruna nesanāca tāda, kāda notiek starp cilvēkiem. Ozoliņš kliedza un bļāva, jo laikam domāja, ka tā mani var ietekmēt. Kāpēc viņš to darīja – nezinu. Viņš bija neapmierināts, ka tika veikti ieguldījumi laukuma kvalitātes uzlabošanā, mauroja – sak, tas būtu tikai slikts laukums, nekas vairāk.
Es uzskatīju, ka kvalitatīvs golfa laukums ir visa pamatā. Pateicu, ka viņš var turpināt iesākto, bet bez manas klātbūtnes operatīvajā vadībā. Es nevarēju nevienu darbinieku paņemt līdzi, jo šie divi citi cilvēki, kas aizgāja, nebija mani vergi. Viņi paši izlēma, ko darīs tālāk.
Arī es neesmu Ozoliņa vergs, lai gan viņam tas jau sajucis. Darbs jau tāpēc toreiz neapstājās, jo tas bija sezonas sākums. To nemaz nevarētu tā vienkārši apstādināt, ko pierāda tas, ka cilvēks faktiski no malas ar dāvātas vidusskolas iemaņām to visu turpināja.
“Es domāju, ka Armandam šobrīd ir smaigi pieņemt to, ka Sandis ir mainījies un ar viņu vairs nevar manipulēt.”
Man nav bijis laika manipulēt ar Ozoliņu. Viņš ar mani gan to ir paveicis, bet tā ir mana problēma. Kas attiecas uz mainīšanos – kāds viņš bija, tāds palicis, te nu brīnumus nevajadzētu ne pieburt, ne izgudrot. Starp citu, tieši pēc Ozoliņa prasības savulaik uzņēmumā pieņēmu formālā darbā kādu grūtnieci, lai sieviete no valsts saņemtu nenopelnītu bērnu kopšanas pabalstu. Šī epizode arī parāda – ja Ozoliņam vajadzēja, vai viņš gribēja, viņš visu darīja, visu saprata, pēkšņi bija ieinteresēts, rīkojās, izmantoja.
Līdzīgi arī šobrīd – viņš zina un apzinās, kur nonācis. Bet, ja nesanāk, vaino savā dzīvē citus. Ļoti ērta pozīcija, kas iet roku rokā ar anonīmo alkoholiķu standarta dogmām.
“Armandam nepatika jautājumi un tas, ka ir ieradies īpašnieks, kurš grib iesaistīties uzņēmuma darbībā.”
Jautājumu nebija, bija tikai bļaušana un aizmuguriska aprunāšana, apmelošana. Tas, ka vairākuma akcionārs jebkurā brīdī varēja iesaistīties uzņēmuma darbībā – sk. iepriekšējo rindkopu. Viņš de facto ieradās 23 gadus vēlāk, bet tieši laikā, lai es beidzot varētu pabeigt vairākus savus radošos projektus, kas man patiešām izdevās.
Starp citu, mūsu golfa kluba pirmajā darba dienā valdes priekšsēdētājs bija piedzēries, tā arī nepagodinot sanākušos ar savu klātbūtni, bet tas jau nebija nekas ārkārtējs. Par to pārdzīvoja tikai trīs spēlētāji, kas bija nopirkuši iespēju ar īpašnieku kopā uzspēlēt – un nesagaidīja. Bankā arī sākumā viņa dzīvesveidu nesaprata, taču ar laiku pierada. Banka rūpīgi sekoja līdzi mūsu finanšu darbībai.
“Tagad Armands ir pārsteigts, ka viņa līdzšinējā taktika nestrādā.”
Taktikas jautājumos šī sieviete ir nesalīdzināmi profesionālāka, jo es un daudzi citi atceras kā viņa golfa klubā ieradās kopā ar būvnieku Pauniņu un svinēja savu pirmo kāzu pirmo dienu. Tagad viņa ir kopā ar Ozoliņu. Pirms tam šis vīrietis daudzus gadus bija kopā ar sievu Sandru, tad nāca Anna, Agnese un vēl viena vai divas meitenes no labām ģimenēm – visas pirms Inas. To laikam sauc par mīlestību. Bet to, ko es ieguldīju golfa klubā – tas bija publiski redzams un taustāms vairāk nekā vienu vai divas vasaras.
Man tā bija privilēģija šo projektu izveidot un paveikt un, atzīstu – savā ziņā priviliģēts bija arī kāds hokejists, kurš vairākas desmitgades mēģināja pieaugt. Laikā, kad cēlu Ķīšezera krastā golfa laukumu, kāds jauns vīrietis parasti kaut kur pilsētā bija ļoti aizņemts un apreibis, bet kaut kur kādos laukos kāda meitene vēl tikai spēlējās ar lellēm… Un bija vēl daudzi gadi, kad es parūpējos, lai arī publiskajā telpā šis viens cilvēks izskatītos labāk, nekā patiesībā bija. Bet tas jau vairs neattiecas uz šo rindu autoru, un tā noteikti nav Latvijas golfa vēsture.
Golfa sakarā esmu ieinteresēts, lai uzņēmums strādā, jo tie ir mana darba augļi, kas tagad turpinās. Savu misiju un vīziju, attīstīt Latvijā šo spēli, kas no nepilna simta tagad pieaugusi līdz pieciem tūkstošiem spēlētāju, esmu paveicis un jūtos gandarīts.
