Krievijas–Irānas ass: kāpēc Eiropai jāstiprina savas atturēšanas spējas 0
Rihards Kols, Eiropas Parlamenta deputāts
2025. gada 29. aprīlī Eiropas Parlamentā notika augsta līmeņa drošības konference “Krievijas un Irānas sadarbība un tās draudi Eiropas interesēm”, kuru rīkoju kopā ar Eiropas līderības tīklu (ELNET). Pasākums pulcēja vairākus desmitus Eiropas Parlamenta deputātu, NATO, Eiropas Komisijas un vairāku pastāvīgo pārstāvniecību amatpersonas, vairāk nekā 1200 skatītāju sekojot diskusijai tiešsaistē, kas liecina par pieaugošu interesi un apziņu par tiem draudiem, ko rada Krievijas un Irānas arvien ciešākā stratēģiskā sadarbība.
Vienots izaicinājums
Šajās diskusijās atklājās skaidrs secinājums: Krievija un Irāna vairs nav divas paralēlas problēmas. Tās darbojas kā mezgli vienotā asī, sadarbojoties vairākos līmeņos.
Viņu sadarbība sniedzas no kaujas lauka līdz kibertelpai, no izvairīšanās no sankcijām līdz dezinformācijai, no pilnvaroto grupējumu (proxy) izmantošanas līdz kodoldraudu eskalācijai. Rezultāts ir Krievijas un Irānas interešu saplūšana, kuru īstenošana tieši apdraud Eiropas drošību, demokrātisko noturību, kā arī NATO un Eiropas Savienības saliedētību.
Taktiska saplūsme, ideoloģiska vienotība
Irāna Krievijai ir piegādājusi tūkstošiem Shahed dronu, kas ļāvuši Maskavai iespēju veikt dziļākus triecienus Ukrainas civilajai un enerģētikas infrastruktūrai. Apmaiņā pret to Krievija Teherānai ir nodrošinājusi piekļuvi modernām ieroču sistēmām, kaujaslaukā iegūtajai izlūkošanas informācijai un, iespējams, viskritiskāk, arī piekļuvi Ukrainā kauju rezultātā iegūtajām Rietumu tehnoloģijām. Šīs savstarpējās apmaiņas ir ne tikai uzlabojušas Irānas militārās spējas, bet arī radījušas atgriezenisko saiti, kas paātrina abu pušu asimetriskās karadarbības spējas. Taktiskā sadarbība ir rezultējusies arī ideoloģiskā vienotībā – abi režīmi pauž vēstījumus par civilizāciju sadursmi ar Rietumiem. Gan Krievija, gan Irāna pašreizējo pasaules kārtību uzskata par savā būtībā naidīgu pret savu eksistenci un tās destabilizāciju – par savu stratēģisko mērķi.
Klasisko atturēšanas veidu ierobežojumi, atturēšana ar sodīšanu kā iespēja
Eiropa uz šiem notikumiem līdz šim ir reaģējusi, ieviešot arvien plašāku aizsardzības instrumentu klāstu. Ieguldījumi kritiskās infrastruktūras aizsardzībā, lielāki aizsardzības izdevumi un uzlabota kibernoturība ir stiprinājuši mūsu atturēšanas spējas, neļaujot pretiniekam sasniegt kāroto mērķi (deterrence by denial). Taču, lai gan šie soļi ir nepieciešami, ar tiem vien nepietiek. Atturēšana ar noliegumu apgrūtina pretiniekam sasniegt savus mērķus, padarot uzbrukumus grūtākus vai mazāk efektīvus. Tomēr šāda pieeja reti kad maina agresora uzvedību – tā tikai liek pārdomāt savu taktiku. Atturēšana ar pretinieka sodīšanas palīdzību (deterrence by punishment) – proporcionālas, savlaicīgas un ticamas pretdarbības draudi – ir tas, kas, kas var mainīt pretinieka stratēģisko aprēķinu vēl pirms jebkādas agresijas.
Pašlaik Eiropai trūkst saskaņotas un praktiski ieviešamas atturēšanas ar sodu koncepcijas. Lai gan sankcijas ir kļuvušas par centrālo instrumentu mūsu ārpolitikas arsenālā, tās bieži vien ir lēnas, reaģējošas un pilnas ar izņēmumiem. Turklāt pretinieki, kas ar paralēlās ekonomikas un trešo valstu iespējotāju starpniecību ir izkopuši izvairīšanos no sankcijām, uztver tās par izmaksu ziņā pārvaldāmu risku. Rezultātā sankcijas, kaut arī gan simboliski, gan praktiski svarīgas, reti kad kalpo kā patiesi atturošs līdzeklis.
Lai nostiprinātu savas atturēšanas spējas, Eiropai jābūt gatavai savlaicīgi, tieši un samērīgi likt agresoriem maksāt par savu agresiju. Tas nozīmē gan politisko gribu, gan operatīvās spējas reaģēt uz dažādiem hibrīduzbrukumiem reālajā laikā. Ja tiek sabotēta kritiskā infrastruktūra, mūsu reakcija nedrīkst aprobežoties tikai ar remontdarbiem un nosodījuma izteikumiem. Mūsu reakcijai jāietver sevī pretpasākumus, kas degradē agresora spējas vai pakļauj tās riskam jomās, kuras viņi nevar ignorēt. Ja tiek traucēti satelītsakari vai bojāti zemūdens kabeļi, ierastā aizsardzības pozīcija mudina uz atkārtotiem uzbrukumiem. Pretdarbībai ir jābūt daļai no atturēšanas.
Neizbēgama pretreakcija kā līdzsvara panākšanas instruments
Šāda atturēšanas pozīcija nenozīmē pārgalvību vai eskalāciju. Gluži pretēji, tā atjauno stratēģisko līdzsvaru. Atturēšana ar sodīšanas palīdzību nav atriebība, bet gan normu nostiprināšana, sarkano līniju novilkšana un skaidrs signāls – agresijai būs sekas. Patlaban pastāv būtiska atšķirība starp mūsu deklarēto politiku un mūsu operatīvo gatavību, un tā turpina palielināties. Šī plaisa mudina agresorus testēt mūsu gatavību un kalibrēt savu agresiju.
Eiropai arī jāatsakās no pārmērīgas paļaušanās uz tāliem termiņiem. Nu jau regulāri atkārtotais mērķis “gatavība 2030” ir atrauts no pretinieku rīcības tempiem. Krievija un Irāna neplāno nākamo desmitgadi. Viņi rīkojas tagad. Viņu hibrīdtaktika ir veidota tā, lai tā būtu ātra, grūti definējama un juridiski divdomīga. Mūsu reaģēšanas mehānismiem būtu jābūt tikpat veikliem. Tas ietver iepriekš saskaņotus reaģēšanas protokolus, nostiprinātas spējas un pārrobežu koordināciju, kas ir gan politiski sankcionēta, gan tehniski izpildāma īsā laika periodā.
Mācības no frontes līnijas
Eiropai Ukraina un Izraēla jāuztver ne tikai kā partneri, bet arī kā mūsdienu karadarbības frontes laboratorijas. Šīs valstis ievieš jauninājumus dronu taktikā, elektroniskajā karadarbībā, civilajā un militārajā integrācijā un sabiedrības noturības veidošanā ilgstošu draudu apstākļos. Viņu pieredze ir tieši pielietojama Eiropas aizsardzības plānošanā. Pārāk bieži Eiropa sevi pozicionē kā šo valstu attālo labdarīgo partneri, nevis stratēģisku partneri. Tam ir jāmainās.
Lai atturēšana būtu kas vairāk par saukli, tai jābūt iestrādātai mūsu institūciju loģikā, mūsu spēku izvietojumā un pretinieku psiholoģijā. Tai jāietver gatavību rīkoties preventīvi pret jauniem draudiem, uzticamību tam, ka rīcība sekos, un institucionālu skaidrību, lai nodrošinātu, ka šādas darbības ir leģitīmas un likumīgas.
Galu galā Eiropas spēja atturēt agresiju no Krievijas un Irānas ass balstīsies ne tikai uz mūsu spējām, bet arī uz mūsu savstarpējo saskaņotību, uzticamību un mērķu skaidrību. Autoritāri režīmi zeļ neskaidrības un sašķeltības apstākļos, un viņi balsta savu rīcību paļāvībā, ka demokrātijas ir pārāk sašķeltas un nespējīgas rīkoties izlēmīgi. Lai šo priekšstatu mainītu, mums vajag ko vairāk kā tikai stingrus paziņojumus. Tas no mums prasa atturēšanas ar pretinieka sodīšanu pieejas praktisku integrāciju mūsu atturēšanas arsenālā.
Eiropai ir resursi. Tai ir sabiedrotie. Tai ir juridiskā un morālā autoritāte. Atliek tikai pārvērst šo potenciālu stājā, kas ir ne tikai noturīga, bet arī pārliecināta – stājā, kas pretinieku prātos neatstāj nekādas šaubas, ka agresijas cena vienmēr būs lielāka par ieguvumiem.
