“Krievu draugi teica – tinies prom.” Saruna ar olimpieti Roju Piziku 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kādreizējam Latvijas vieglatlētikas daudzcīņniekam, olimpietim Rojam Pizikam iepriekšējie 15 gadi aizritēja Ukrainā – tur bija viņa bizness, ģimene, Odesā piedzima jaunākā meita. Viņš aktīvi piedalījās turienes latviešu kopienas dzīvē, aizdejojās līdz Dziesmu un deju svētkiem. Mierīgajai dzīvei svītru pārvilka Krievijas okupācijas karaspēks.
Teici, ka atrodies Varšavā.
R. Piziks: Vedīšu (15. marta rīts. – I. S.) divas ukraiņu sievietes un divus bērnus uz Latviju. Trešo reizi esmu atbraucis uz Poliju, cenšos palīdzēt pazīstamajiem ukraiņiem un viņu draugiem. Vienu ģimeni, ko iepazinu Ukrainā, dejojot tautas dejas, aizsūtīju uz Beļģiju. Viņi jau otro reizi bēg, tāpat bija arī 2014. gadā. Ar mani sazinās cilvēki, kuri var pieņemt, iedot, sakārtot, esmu kā koordinators. Neeju caur centralizēto palīdzības sistēmu, gribu zināt, kur šie cilvēki atrodas, kas ar viņiem notiek, ja ir problēmas, lai zvana man.
Viņi droši vien izgājuši cauri ellei šajās nedēļās.
Ja godīgi, baigi neiedziļinos. Mēģinu izdarīt tā, lai viņiem ir labi. Ja iedziļinies, sāc raudāt. Emocijas paņem nost saprātu, nevari paveikt to, kas ir jāpaveic. Zinu, ka neviens nebrauc pēc labākas dzīves, bet nav izejas. Visi grib atgriezties.
Kad pats pameti Ukrainu?
21. februārī, mani pabrīdināja. Daudzi neticēja, bet es noticēju. No Latvijas vēstniecības zvanīja un teica, lai braucam prom.
Sporta laikā iepazītie draugi no Krievijas, kuri ir pietuvināti valdībai, teica, ka līdz olimpisko spēļu beigām nekā nebūs, bet pēc tam lai tinos prom. Tā arī pateica – karš noteikti būs.
Es viņiem ticu. Mums uzskati dažādi, taču esam draugi. Mana bijusī sieva, ukrainiete, neticēja, ar meitu aizbrauca prom 24. februārī, kad viss sākās.
Kādi vēji tevi 2007. gadā aizpūta uz Ukrainu?
Mīlestība. Ar labāko draugu aizlidojām uz Odesu, staigājām un priecājāmies, cik skaista pilsēta, es teicu: šī ir vieta, kur varētu dzīvot. Odesa veidota pēc Marseļas principa, tas pats arhitekts. Kā atsevišķa valsts, cita mentalitāte, daudznacionāla, ļoti daudz ebreju. Gribēju, lai meita tur piedzimst, un tā arī sanāca. Kad pirms astoņiem gadiem sākās pirmais karš, atbraucām uz Latviju.
Odesā sāka pa blakus kāpņu telpām skriet, sist ar vālēm, sadursmēs 500 metrus no manas mājas sadega daudz cilvēku. Man bija maza meitiņa, četrus mēnešus dzīvojām Latvijā, sieva nevarēja pieņemt, un pārcēlāmies uz Kijivu. Tagad Ukrainā visi ir vienoti, toreiz bija citāda situācija, daudzi bija par Krieviju.
Odesā ir pilnīgi visas tautības, dzīvoja draudzīgi, bet Krievija mēģināja sanaidot.
Šobrīd visi ir pret Krieviju. 2014. gadā viņi nebija gatavi kaut kam tādam, bet dzīve piespieda karot un cīnīties par savu valsti. Ukraiņus ilgi var kaitināt, bet, kad nokaitini, kā tagad – viņi nepadosies neparko. Viņi ir tik vienoti, katrs gatavs iet cīnīties. Mums mazajā Latvijā katrā novadā runā mazliet citādi, milzīgajā Ukrainā dažādība ir daudz lielāka – daļa senos laikos bija Austroungārija, daļa bija Polija, bet pēdējie astoņi gadi viņus apvienojuši.
Ar ko Ukrainā nodarbojies?
Ar koksnes eksportu – uz Angliju, ASV un citām valstīm. Ukrainas rietumos darbība turpinās arī tagad, ir sarežģītāk, bet viņi strādā, cilvēkiem nauda jāpelna, lai kaut kā iztiktu. Darbā gan ir vecie vīri – virs 60 gadiem, pārējie karo. Ir uzlidojumi, bet infrastruktūra tur pagaidām nav izpostīta.
Vai plāno atgriezties Ukrainā pēc kara?
Plānoju tur darboties, bet pastāvīgi dzīvošu Latvijā. Šādu lēmumu pieņēmu jau pirms kara, tur tomēr cilvēkiem cita mentalitāte, Latvijā es jūtos kā mājās. Vecāki jau gados, pārdzīvo. Jaunākā meita, visticamāk, septembrī sāks iet skolā Rīgā, vecākā studē Anglijā.
Vispār būs kur atgriezties – dzīves vieta Kijivā nav izpostīta?
Redzēsim, īstenībā pat nezinu. Ir ofiss, dzīvoklis uz Kijivas dienvidiem – tādā piepilsētā, ko var salīdzināt ar Ozolniekiem.
Tavi draugi, paziņas visi ir dzīvi?
Jā. Visu laiku sazināmies. Piedāvāju, lai vismaz uz kādu laiku atbrauc uz Latviju, bet daudzi nebrauc. Vienu meiteni gaidīju, viņa teica, ka nevar atstāt Ukrainā vecmāmiņas, bērnus. Trīs miljoni ukraiņu izbraukuši, vēl trīs miljoni sēž rietumu daļā un gaida, kad varēs atgriezties mājās. Jo ilgāk tur esi, jo grūtāk tikt ārā. Vairāki bijušie vieglatlēti arī ar ieročiem rokās aizstāv valsti.
Minēji, ka kādreizējie cīņu biedri joprojām ir draugi.
Ne tikai no Krievijas, arī citām valstīm. Toreiz bijām padomju bērni, saites ir stipras. Viens otru uzmanām, brīdinām.
Bet ko krievu draugi saka – atbalsta Putina režīmu?
Jā. Ja godīgi, ar viņiem par to nerunājam. Viņiem propaganda ir tāda, ka visu redz citādi. Krievi pēc būtības ir citādi, to sapratu jau sportošanas laikā. Viņiem ir lielas nācijas aura, vienmēr izturējušies tā – nav jāzina citas valodas, nav jācenšas iedziļināties citu valstu vēsturē. Tāda ir tā pašapziņa. Ja viņi kaut ko dara, tad uzskata, ka tas ir pareizi.
Vai pēc šī kara krievi kā nācija sapratīs, ka patiesībā viņi rīkojušies kā nacisti?
Domāju, ka pēc kāda laika apzināsies. Vācija līdz Otrā pasaules kara beigām arī bija propagandas ietekmē. Daudzi, kas iedziļinās, internetā lasa, apzinās uzreiz, bet masas skatās televīziju, viņus nav pat par ko vainot, neko citu nav redzējuši – 15 vai vairāk gadus dzīvojuši pilnīgā informācijas izolācijā.
No draugiem dzirdu, ka stāsta kaut ko citādāk, nekā es domāju, bet negribu ar viņiem strīdēties. Varbūt lēnām vajag līdz viņiem aiznest to informāciju.
Latvijā arī ievērojama daļa krievvalodīgo atbalsta šajā karā Krieviju vai arī nav pārliecināti, kurš te ir labs un kurš – slikts.
Manā lokā tādu cilvēku nav, visi ir Ukrainas pusē. Ja arī kāds ir pret, tad izvairās ar mani runāt. Bet skaidrs – krievvalodīgo Latvijā ir daudz, viņi arī skatījušies krievu televīzijas kanālus, vairums nemaz neaizdomājas – dzīvo Latvijā, viss ir labi, bet atbalsta Krieviju.
Tā ir tāda masu psihoze, lielās nācijas pārliecība, ka vienmēr ir taisnība. Nekad neiedziļinās tavās sāpēs, likstās. Krievijas cilvēki izbaudīs uz savas ādas – nekur nelaiž, neieredz, nerunā. Varbūt tad sāks aizdomāties. Par šo karu nāksies maksāt ļoti ilgi.
Ko Latvijai mācīties no Ukrainas pieredzes?
Jāmācās tas, cik ļoti ātri viņi apvienojās. Viņus nedrīkst aizvainot, mēs arī nedrīkstam ļaut sevi aizvainot, kaut ko pieciest. Ja jūti, ka sūdi ir pie durvīm, tad viss – met malā nesaskaņas ar kaimiņu un ejam kopā.
Dzīvojot Ukrainā, aktīvi piedalījies latviešu kopienas dzīvē?
Jā, Juris Poikāns bija fantastisks vēstnieks, kurš latviešus ļoti apvienoja. Bija latviešu skola bērniem, bieži tikāmies. Pirms pandēmijas dejojām, deju kolektīva vadītāja Ilze Baranovska Ukrainā strādāja no Eiropas Savienības.
Nekad nebiju dejojis tautas dejas, mani piespieda (smejas), bija diezgan grūti, bet 2018. gadā piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos. Ļoti kolosāla pieredze. Tā bija Ilzes uzvara, ka varēja pārliecināt mūs, ka aizbrauksim uz Dziesmu svētkiem un sapratīsim, kāpēc mocījāmies. Vairs nedejoju, Ilzei beidzās līgums, un viņa devās uz Indonēziju.
Dejošana gandrīz tikpat grūta kā desmitcīņa?
Desmitcīņu nevienam īsti neieteiktu, jo tā ir patiešām jāmīl. Es gribēju tikt līdz augšai, maksimumu neizdevās izspiest, bet tajos apstākļos izdarīju visu, ko varēju. Tobrīd visa sistēma bija ļoti nesakārtota un zemā līmenī. Varēju sportot, tikai pateicoties vecāku atbalstam, tēvs pats bija desmitcīņnieks. Trenējos ar simts procentu atdevi, absolūta pašiniciatīva. Mana tante Valmierā bija Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja, teica, ka es ēdot valsts maizi. Saņēmu 42 latus (60 eiro) mēnesī (smaida). Nevienam neko nepārmetu, tāds laiks.
Tavs zvaigžņu brīdis tev bija Atlantas olimpiskajās spēlēs augstlēkšanā, kur sasniedzi labāko rezultātu (2,16 m) no visiem dalībniekiem?
Pilnīgi precīzi. Augstlēkšana, kārtslēkšana man labi sanāca, otrā diena bija stiprā puse – labi skrēju 1500 metrus, disks, šķēpa mešana.
Mani trenēja tēvs, Hermanis Renga principā izvilka – nopietni pievērsos 18 gadu vecumā. Pie Murjāņu Sporta skolas balsoju mašīnu, apstājās Hermanis, kurš 20 gadus bija nostrādājis Maskavas “CSKA” klubā par galveno treneri. Viņš vaicāja, vai negribu ar desmitcīņu nodarboties nopietni. Pēc tam rezultāti uzlabojās ļoti ātri, daudz runājām. Renga bija draugos ar Jāni Lūsi, Valentīnu Mazzālīti. Tie bija tādi cilvēki, guru, šobrīd Latvijā tādu nav, un tas ir liels trūkums vieglatlētikai.
Rojs Piziks. Vizītkarte
Dzimis 1971. gada 12. februārī
Bijušais daudzcīņnieks
1996. gada Atlantas olimpiskajās spēlēs – 23. vieta (7994)
Personiskais rekords – 8045 punkti (1996. gadā Rīgā), tobrīd Latvijas rekords, šobrīd trešais labākais rezultāts
